*

gribas aiziet uz ļoti piebāztu bāru. nu teiksim Kaņepi. tik piebāztu, kā man parasti riebjas. tā, lai nav kur palikt un ar saviem draudziņiem jāstāv kaut kur ceļa vidū, kur visi visu laiku spraucas garām un šļaksta virsū alu no pilniem kausiem. un viss gaiss ož pēc sakarsušiem (iesvīdušiem) ķermeņiem, alkohola dvingas un elpām, kuras tikko smēķējušas. mūzika (drīzāk nesaprotams troksnis) ir mazliet par skaļu, lai varētu komfortabli sarunāties, bet, ja sagribas var iet drusku padejot (precīzāk - pakratīties un patirināties un patrīties gar citiem). pie tualetēm drausmīgi garas rindas (viena kabīne, protams, nedarbojas) un var saviesīgi tērzēt ar citiem čurātgribētājiem. varētu traki piedzerties, pārnakšņot pie kāda nejauši satikta drauga vai paziņas (pa ceļam uz gulēšanu, ieturoties ar Hasana falafelu) un tad no rīta, uz pohām, iet uz Terapijas branču. nelielā, bet jautrā kompānijā. drausmīgi pieēsties un dzert sojas lattes un sidrus (jo mimozas tur nedod). pēc branča (izejot caur pāris humpalām) apmeklēt kādu izstādi un/vai filmu. vislabāk Splendidā (nav jāiet tik tālu kā līdz Bizei un nav auksti, kā parasti K.Sunī). bet neko pārāk dīpšit. drīzāk kaut kādu indie romkomu - kā jau uz pohām. tad varētu sākt doties uz mājām, bet nejauši uz ielas satikt atkal kaut kādus draudziņus un aiziet uz kaut kādu citu ļoti piebāztu bāru, visdrīzāk Čē vai Aleponiju, bet šoreiz tā pa mierīgo un, nakšņojot savās (pareizāk sakot, Salaspils) mājās. no rīta ilgi gulēt, tad ēst kaut kādu foršu, mammas gatavotu ēdienu (mammas DIY frī kartupeļus ar salātiem, piemēram), bet pēcpusdienā iet uz darbu un apskauties ar kolēģiem un dzert ūdeni visiem no vienas, mūžīgi kabinetā stāvošās, herpju tālāk nodošanas glāzes. un pēc izrādes, naktī braukt mājās uz provinci, visu ceļu klausīties kaut kādu gudru podkāstu (vai Low), iet čurāt Bērzkroga Circle K, nemazgāt rokas un nenotriekt nevienu stirnu.

sliktajās ziņās: zirgs sāka mistiski klibot un izrādījās, ka mans parastais ārstējošais vets tikai par izsaukumu/braukšanu uz Valmieru prasa 120 eur + atsevišķi par katru lietu, kas klibuma diagnostikai kopā mierīgi var iet pāri trejiem simtiem, ja vajag sonogrāfiju vai rentgenus (man par zemāku cenu ir braukuši visādi kruti ārzemju speci...). sarunāju uz nākamo nedēļu citu vetu, ar kuru nav iepriekšējas pieredzes, bet kuram ir visa aparatūra un, kā runā, krietni demokrātiskākas cenas, bet tāpat jau nebūs lēti. kopumā ļoti bēdīgi, gan par zirga kāju, gan naudu, gan to, ka zirgu dzīve šobrīd bija tāds safe place, kurā viss ir kārtībā, viss notiek un viss ir tā, it kā ārkārtas stāvokļa nemaz nebūtu. tagad man ir par ko uztraukties pilnīgi visās dzīves sfērās. mašīna ar servisā un hvz cik maksās.

nedabūjām arī dīkstāves pabalstu. mums ir visai sarežģīta, bet pilnībā legāla, ienākumu gūšanas sistēma, kas neatbilda pabalsta gūšanas nosacījumiem. darbiņš tad nu izmaksās mazo cieto aldziņu un tā arī būs jādzīvo. biedē arī ziņas, ka sezonu, iespējams, nevarēs atsākt līdz pat septembra vidum.

ļoti pietrūkst kopādziedāšanas. var jau kaut ko dungot savā nodabā (Deadman saundtraku, piemēram), bet kaukt daudzbalsīgi un tašķīties no visām tām disonansēm un vairāku balsu kopāvīšanās, piemēram, rotāšanas dziesmās ir kaut kas pavisam cits. tas ir tā terapeitiski, atbrīvojoši un dziedinoši. kaut ko jau mēģinām ņemties - iedziedāt katra atsevišķi un tad likt kopā vienā failā un rezultātu apspriest videomītingā, bet tas ir garlaicīgi un lielā mērā bezjēdzīgi. skaidrs jau ka šāda tipa mūziku ir krietni foršāk (kop)dziedāt pašam, nekā klausīties. pirms gada Spānijā.

es, tātad izskatījos šo un tā, ka mums mājās tagad arī ir kaķis, nolēmu, ka jāpasūta internetā puzle, lai varētu gūt līdzīgu pieredzi.
izdevās!

p.s. neesmu likusi puzli 20+ gadus un kopā ar kaķi - nekad.

jau vairākas nedēļas visu laiku dungoju main theme no Deadman saundtraka.
pašu saundtraku neesmu klausījusies/dzirdējusi miljons gadus.

mēnesis ārkārtas stāvoklī. tādā praktiskā ziņā viss joprojām labi - ko ēst ir, ko darīt arī, ir kur iet ārā, bet jūtu kaut kādu trauksmes apakšstraumi. baigi negribas neko darīt, gribas spēlēt Heroes (personīgais red flag), negribas darīt jogu. negribas pat braukt pie zirga, lai gan tas ir tas, kas mani tiešām iepriecina un nekad neesmu nožēlojusi, ka aizbraucu. cenšos savus erorus apiet, sarunājot ar staļļa saimnieci cikos un kad būšu, tas motivē tikt līdz mašīnai un sākt braukt, jo ir taču sarunāts. pēc tam jau ir labi un priecīgi. brīžiem naktīs sapņoju garus, nogurdinošus un ļoti sarežģītus, vārdos neieliekamus sapņus. pārreiz esmu modusies arī nosvīdusi pilnīgi slapja. mājās un dārzā neesmu izdarījusi gandrīz neko. vīrs arī pārstājis pievērsties saimniecības lietām - spēlē ģitāru, skatās Peaky Blinders vai taisa audio failus KVFR Dekamerona projektam. pusotru nedēļu nebijām bijuši veikalā. vakar bijām un, lai gan gandrīz vienīgā lieta, ko reāli vajadzēja bija maize, iztērējām veselu žūksni naudas, jo - ja nu sagribas to, ja nu šito, labāk jāpaņem tagad... apnicis arī internets. neskatos un nepatērēju nekādu ēkultūru. tikai no rīta un vakarā nočekoju ziņas un periodiski truli skrollēju soctīklus.

aizvakar gan bija ļoti forša diena. sapratām, ka dabas takas ir mīkstajiem un pēc manas dziedāšanas biedrenes - hidrobioloģes ieteikuma gājām pārgājienā pa džungļiem Rauzas krastiem. ļoti skaista upe, tepat mūsu rajčikā, kuras liela daļa ir dabas liegums, tāpēc, ka tajā dzīvo vairākas ļoti, ļoti retas gliemenes. tās gan nemācējām pamanīt, bet es pirmo reizi redzēju mežirbi, kuru nav nemaz tik viegli tā ieraudzīt. izbridāmies pa brikšņiem, kraujām, zvēru agorām un upes krastiem. nogājām tik nelielu daļu no upes, tā kā palika citām reizēm arī ko iet. vēl plānā ir turpat blakus esošā Šepka un Kapusila senkapi un pilskalns. ja kas, šādām aktivitātēm iesaku LVM GEO aplikāciju. var redzēt grāvjus un mazos celiņus + to, kas ir LVM, kas privātīpašums, t.i., kur var droši vazāties. pēc pārgājiena beidzot atklāju arī peldsezonu.

kas jums jauns?

man nav nekādas iepriekšējas pieredzes ar kaut ko tādu, ne dzīvajā, ne attālināti, bet Ryan Heffington Instagram Live deju nodarbības/ballītes ir kreizī kruti.

vakar nosvinējām K. dzd nelielā pulciņā Zoomā. bija diezgan jauki, bet cerams, ka pārāk daudz svētkus nenāksies šādi svinēt.
sanāca ļoti forša kūka. taisīju pamatā pēc šīs receptes, bet tā kā es tiešām nespēju neko uztaisīt precīzi pēc receptēm, tad arī šajā ieviesu savas korekcijas. margarīna vietā kokosriekstu eļļa, parastā cukura vietā tumšais muskovado un valriekstu vietā sālīti zemesrieksti (sāls dod foršu kontrastiņu tai saldumbumbai) un grauzdēti lazdu rieksti un vairāk nekā oriģinālreceptē.

nu ko, jāatsāk rakstīt par ēdienu, jo tā ir viena no galvenajām izklaidēm šais laikos. tātad, vakar vēlu vakarā sagribējās kauko garšīgu, turklāt man bija bļodiņa ar random sakapātiem burkāniem, kurus rītvakar varēs redzēt Skuteļšovā un, kurus vajadzēja izlietot. tad nu es izcepu burkānkūku. it kā pēc šīs receptes, bet es ņēmu glāzi pilngraudu kviešu miltu un glāzi pilngraudu auzu miltu, tumšo muskovado cukuru, piemetu mīklai vienu gandrīz sapuvušu banānu un daudz valriekstus.

bet pats galvenais ir krēms. es laikam jau kaut kad minēju, ka esmu aizrāvusies ar fermentētu indijas riekstu krēmsieriem un bezpieniem (sablendē mērcētus indijas riekstus, iejauc probiotiku kapsulu un atstāj uz nakti siltumā). nuvo, vakar ieliku cepties kūku un domāju, kā risināt krēma jautājumu. atcerējos, ka man ledusskapī stāv vēl diezgan papilna bļodiņa ar fermentētu indijriekstu bezpienu, kuru liku uz maizītēm zem baklažāna siļķes. tad nu paņēmu to, un pieblendēju klāt medu, pāris karotes kokopiena biezās daļas, vaniļas cukuru un saujiņu indijas riekstu (tāpēc, lai būtu vairāk, citādi neliktu). rezultāts bija brīnišķīgs biezpienīgs bezpiena krēms, kas izcili gāja kopā ar burkānkūku. ja man vēl kādreiz uznāks iedvesma eksperimentēt ar diy vegāniskajiem "biezpiena" sieriņiem, tad šī noteikti būs pamatmasa, kuru izmantošu, jo garša ir nesalīdzināmi autentiskāka, nekā šajā variantā. varētu pamēģināt arī siera kūkā.

jums arī, ieejot veikalā, sāk neciešami niezēt seja?

sāku ilgoties pēc mammas. es arī pirms ārkārtas stāvokļa kādu laiku viņu nesatiku pārāk bieži, jo kamēr pārējie kolēģi strādāja pie Naciķa izrādes, man Rīgā nebija baigi ko darīt. un vakar es pārkāpu kaut kādam savam pieaugšanas punktam. mana mīļākā zupa ir mammas vārīta pupu zupa. tajā drīkst būt tikai 5 sastāvdaļas - ūdens, lielās, tumši raibās kāršu pupas, kartupeļi, grūbas un sāls. līdz šim es kategoriski atteicos pati to zupu vārīt, jo nemāku un nesanāks. nu īstenībā jau skaidrs, ka nav tur nekas grūts, bet man gribētos, lai mamma man to zupu vāra līdz pasaules galam. vakar pirmo reizi mūžā uzvārīju pati. protams jau ka sanāca. bet kaut kā tā bēdīgi. kaut kāda tāda jauna robežšķirtne manā dzīvē. pupu zupas pārvēliena punkts. pieaugšana, vecums un nāve.

šodien savukārt bija pēdējās mazās dzīrītes mēra laikā. šai datumā jau sen bija ieplānots ar zirgu draudzenēm svinēt mana zirdziņa 18. jubileju. nu zirdziņam pašam jau par jubilejām visai vienalga, bet cilvēkiem iemesls satikties. bija domāts, ka atbrauks tuvākās zirgdraudzenes, ar kurām kādu laiku esam bijušas vienā stallī, bet vairs neesam un dzīvajā neesam tikušās miljons gadus, bet protams, ka šajos apstākļos tas atcēlās. bijām tikai četras - es, staļļa saimniece un vēl divas meitenes, kuru zirgi arī dzīvo Birzlejās. vienu no viņām ar nebiju satikusi kādu pusgadu, jo viņa brauc reti un citos laikos nekā es. izgājām pastaigā ar zirgiem un pēc tam uzēdām saimnieces vīra saceptās picas. bija plānots sēdēt ārā ar vēlamo distanci bet bija tik šausmīgi auksts, ka tomēr gājām virtuvē. paspējām vēl legāli sapulcēties, pirms šodienas jaunajiem ierobežojumiem. tā drusku sirreāli un jauki un skumīgi vienlaicīgi.
ļoti negribas tādus pārvietošanās ierobežojumus, ka netieku pie zirga, bet rēķinos, ka gan jau ka būs.
vēl man ļoti negribas, lai apsalst pojenes. man dažas jau visai garas izlīdušas no zemes, bet ārā ir šausmīgi auksts. pēc vakardienas +15 un staigāšanas ar basām kājām un jogošanas ārā, šī rīta sniegs un asais vējš un temperatūra likās īpaši riebīgi.

kaut kā kopš vakardienas tāda paskāba sajūta.

vakar pa sniega rožu ceru zummēja bites, pa kaimiņu tūjām lēkāja pirmie mājās pārnākušie strazdi, puriņa briksnājā savu smalko un vibrējošo dziesmiņu sauca smukās garastītes, zālienā nez no kurienes saradušies daudz tumšlillā kroksīši (pērn toč nebija) un viss bija pilns ar gaismu, sauli un glāsmainu gaisu. šodien pilnīgs novembris, lietus un vējš. guļu gultā zem segas, ēdu un lasu grāmatu.

p.s. man riebjas, ja daiļliteratūras grāmatās, īpaši biezās, zemsvītras piezīmes un komentāri ir beigās, nevis lappuses apakšā. tiešām riebjas.

kādas lielas valsts kultūras iestādes mākslinieciskais vadītājs esot pārliecināts, ka mēs NOZAGĀM viņa ideju. tas gan baumu līmenī, bet es baigi par to nešaubos. nebaumu līmenī ir tas, ka tad, kad bijām palaiduši savu akciju un vēlāk parādījās viņējā, mēs sazinājāmies un piedāvājām draudzēties/sadarboties. atbilde bija, ka nekādā gadījumā un publiskajā telpā mūsu projekts tiek pilnībā ignorēts. paranoja un plānprātība tajā uroddomā plešas plašumā.

tā jau man tā ideja neliekas nekas baigi oriģināls. ņemot vērā esošos apstākļus un konkrētā daiļliteratūras šedevra specifisko tēmu, tas varēja ienāk prātā jebkuram cilvēkam ar nelielām zināšanām pasaules literatūras vēsturē. mūsu piegājiens gan man patīk labāk, jo nav nekādas segregācijas. piedalās gan random cilvēki no ielas, gan zināmas un mazāk zināmas publiskās sejas. liekas forša tā darām kopā, nevis baudiet mūsu profesionālo produktu, pieeja.

skaidrs, ka, ja tiešām tiksim cauri visai grāmatai, pašiem būs pamatīgi noriebusies šī projekta koordinēšana, jo tomēr visai daudz un dažādas ņemšanās un čakaru. vēl arī nav atbildes no AKKA/LAA, par to cik maksās autorenes šim visam. visādi citādi - daži cibiņi jau piedalās, bet var piedalīties arī citi. saraksts ir jau visai pilns, bet uz grāmatas beigām ir vēl brīvi spoti un pieteikšanās atvērta.

studijā ārkārtas stāvokļa ziņas: dienas vidū, Rīgā, Mūkusalas Promo, cilvēki ķēra un grāba pārsvarā makaronus, griķus, wc papīru un daudz alkohola. bija ļoti, ļoti daudz tukšu plauktu un pie kases stāvēja milzīgas rindas un pārkrauti ratiņi. mēs ar savu olīvu burku un vēl pāris sīkumiem jutāmies ļoti autsaiderīgi. stāvvieta bija drausmīgi piebāzta un pa to visu laiku riņķoja vismaz 5 mašīnas, gaidot, kad kāds izbrauks un atbrīvosies kāds kaktiņš. blakus esošajā Gemosā, situācija bija pilnīgi mierīga. likās mazliet vairāk cilvēku, nekā ierasts, bet ne nomācoši daudz. tad es pāris stundas pasēdēju Terapijā, gaidot kamēr vīrs izdarīs ģēlas un varēsim evakuēties uz provinci. likās, ka būs kluss un mierīgs un varēs padarīt darba lietas, bet visu laiku bija pilns ar čalojošiem cilvēkiem un nekas neliecināja neparkādiem ārkārtas stāvokļiem un ieteikumiem neapmeklēt publiskas vietas. vakarpusē, ceļā uz provinci, iebraucām Siguldas Rimi pēc maizes un... maizes nebija. pilnīgi tukši maizes plaukti. griķu plauktus nepētīju, jo totāli neinteresē, bet konservu un tamlīdzīgie plaukti bija drusku tukšāki nekā parasti, bet arī ne šausmīgi izgrābti. kam tiem siguldiešiem to maizi tik daudz vajag?

p.s. nepārtraukta domāšana par to cik bieži patiesībā mēs liekam rokas pie sejas (vidēji 15x stundā), kam es pieskaros PĒC kārtējās roku mazgāšanas un, kam es VISPĀR pieskaros ir tāds diezgan intensīvs mentāls darbs. vēl es jutu, ka man ir bail/neomulīgi publiski šņaukāties. man aukstajā sezonā vienmēr mēdz tecēt deguns, īpaši ejot pa āru vai ienākot no āra iekšā un īpaši izteikti, kad temperatūra ir ap nulli. bez nekādas saaukstēšanās vai slimuma vai iesnu sajūtas.

Klāva Lepnums un aizspriedumi Naciķī ir apburoši. vienlaikus skaisti un ironiski un skumīgi un smieklīgi un viegli un trausli un pa īstam un mazliet tizli. lepojos ar vīra komponēto mūziku arfai un čellam. lepojos ar visiem saviem foršajiem un talantīgajiem kolēģiem.
visādi citādi sirreāla sajūta un dzīres covid laikā. tieši pirms gāju uz izrādi parādījās ziņas par visa atcelšanu un ciet klapēšanu - uz tā fona pirmizrādei un pirmizrādes ballītei bija tāda vienlaikus salda un sēra noskaņa. tā it kā no kādām atvērtām durvīm visu laiku vilktu vēss vējš. aiz durvīm tumsa, neziņa un cerības, bet pagaidām vēl telpā silts, smiekli un dzērieni un mājās ceptas vafeles.

par covidu privātā līmenī baigi neuztraucos. dzīvoju privātmājā mazpilsētā. man mājās vienmēr ir ļoti daudz dažādas sausās pārtikas krājumu, jo ēst ir mans hobijs. pagrabā karpeļi un zaptes, akā savs ūdens un šķūnī malka. un krājkontā drusku naudas, ar kuru kādam laikam dzīvei mazpilsētā un rēķinu apmaksai pietiks. wc papīra gan nav pārāk daudz palicis. rīt pēc ārkārtas sapulces brauksim mājās un manliekas, mums ies forši. galvenais, lai vecākiem viss labi. par mammu mazliet uztraucos, jo tuvu pie 70 un smēķē nezcik desmitgades. ne-privātā līmenī gan situācija liekas visai satraucoša. priecājos, ka mūsu parasti kuslās amatpersonas pārāk nestiepa gumiju un izsludināja visus esošos ierobežojumus. par pieeju diagnostikai gan baigi nav ko priecāties.

liekas, ka joga un/vai neirofīdbeks kustina kaut kādas apraktas un iecementētas un tālu noslēptas skumjas. no kurām gribas bēgt un izvairīties un stūķēt atpakaļ tumsā. kurām negribas skatīties acīs. tāpēc aug anksietijs. negribas jogu, negribas fāstot. gribas ēst un dreifēt pelēkā krēslā. bet es cenšos saņemties un čukstēt sev ausī Adrienes vārdus - your practice has your back. kaut kā ir jānoturas un kaut kā jāiznirst tām skumjām cauri, otrā pusē. manliekas, ka šī nav pirmā reize, kad viņas mēģina tikt ārā. es ļoti ceru, ka viņām izdosies un, ka man izdosies nestāvēt viņām ceļā (un nenoslīkt). citādi būs slikti.

vispār jau man iet labi. mans eksistences pamatstāvoklis pēdējā laikā ir pārsvarā labs, man neriebjas celties un būt un dzīvot un es jūtos visai mierīgi, rāmi un priecīgi. īpaši, ja spīd saule. miega traucējumi/bezmiegs arī, kā parasti, samazinās proprocionāli pieaugošajam dienas garumam un gaismas daudzumam.

koronavīruss atcēla marta otrajā pusē plānoto komandējumu uz Briseli. un pēc pāris minūtēm NABĀ pie Uldīša būs Līgas pH3.