*

gribas aiziet uz ļoti piebāztu bāru. nu teiksim Kaņepi. tik piebāztu, kā man parasti riebjas. tā, lai nav kur palikt un ar saviem draudziņiem jāstāv kaut kur ceļa vidū, kur visi visu laiku spraucas garām un šļaksta virsū alu no pilniem kausiem. un viss gaiss ož pēc sakarsušiem (iesvīdušiem) ķermeņiem, alkohola dvingas un elpām, kuras tikko smēķējušas. mūzika (drīzāk nesaprotams troksnis) ir mazliet par skaļu, lai varētu komfortabli sarunāties, bet, ja sagribas var iet drusku padejot (precīzāk - pakratīties un patirināties un patrīties gar citiem). pie tualetēm drausmīgi garas rindas (viena kabīne, protams, nedarbojas) un var saviesīgi tērzēt ar citiem čurātgribētājiem. varētu traki piedzerties, pārnakšņot pie kāda nejauši satikta drauga vai paziņas (pa ceļam uz gulēšanu, ieturoties ar Hasana falafelu) un tad no rīta, uz pohām, iet uz Terapijas branču. nelielā, bet jautrā kompānijā. drausmīgi pieēsties un dzert sojas lattes un sidrus (jo mimozas tur nedod). pēc branča (izejot caur pāris humpalām) apmeklēt kādu izstādi un/vai filmu. vislabāk Splendidā (nav jāiet tik tālu kā līdz Bizei un nav auksti, kā parasti K.Sunī). bet neko pārāk dīpšit. drīzāk kaut kādu indie romkomu - kā jau uz pohām. tad varētu sākt doties uz mājām, bet nejauši uz ielas satikt atkal kaut kādus draudziņus un aiziet uz kaut kādu citu ļoti piebāztu bāru, visdrīzāk Čē vai Aleponiju, bet šoreiz tā pa mierīgo un, nakšņojot savās (pareizāk sakot, Salaspils) mājās. no rīta ilgi gulēt, tad ēst kaut kādu foršu, mammas gatavotu ēdienu (mammas DIY frī kartupeļus ar salātiem, piemēram), bet pēcpusdienā iet uz darbu un apskauties ar kolēģiem un dzert ūdeni visiem no vienas, mūžīgi kabinetā stāvošās, herpju tālāk nodošanas glāzes. un pēc izrādes, naktī braukt mājās uz provinci, visu ceļu klausīties kaut kādu gudru podkāstu (vai Low), iet čurāt Bērzkroga Circle K, nemazgāt rokas un nenotriekt nevienu stirnu.