ceļā

Recent Entries

3/22/19 09:56 am

Nananā. Cirslītis šorīt taisa kafiju. Uzvāra ūdeni, paņem krūzīti, attaisa pieliekamo, izvelk sauju ar spageti un skatās, skatās. Makaroni ta gari priekš tādas krūzītes.

3/18/19 12:19 am

Gribēju darbu, par kuru ārpus darba laika nav jādomā. Dabūju darbu, kurš mani stresē ar kaut kādu psiholoģisku sviestu. Nav pat skaidrs, vai tas ir mans sviests, vai svešs. Rīt ar mani tiks izveiktas pārrunas, bet man nav ne mazākās jausmas, kas tiks pārrunāts, kas jūtami pabojāja nedēļas nogales izbraucienu. Esmu sapīkusi.

Vēl, pēdējā laikā kaut kā pastiprināti jūtos kā fucking sarcastic asshole with a resting bitch face, un tas, patiesībā, nav diez ko patīkami, bet es nesaprotu, kāpēc es par to uztraucos, jo tai taču nevajadzētu būt manai problēmai, ka kāds nesaprot manus jokus vai komunikācijas stilu, bet galu galā tā tomēr ir problēma. Aj. Vienkārši besī nemitīgi pierādīt, ka es neesmu kamielis.

3/8/19 10:41 am

Vajadzēja vakar iet laicīgi gulēt, nevis filozofēt.

1/16/19 03:30 pm

Janvāris ir nomāktības mēnesis. Varbūt tā vienkārši ir. Nomāktība un pļē, un viss. Kaut kā pamazām kustos cauri dienām, bet viss ir tāds izstiepts, izņaudēts, izmocīts. Un fonā pat viss ir labi, tikai tas janvāris.

Īd apziņa, ka mūzika atstāta novārtā, ka nav izaugsmes, ka vajadzētu tak sevi piespiest kaut kā vairāk ar to nodarboties. Un īd apziņa, ka viss tiek darīts puskājā, ka nēēēēgribas. Un īd apziņa, ka parādi jāsamontē, bet tur atkal viss apstājās. Un īd apziņa, ka reiz būs atkal darbs jādara kaut kāds, bet nav skaidrības, kāds, un vajadzētu tak kaut ko labu, re, tāda iespēja, bet man tik viss īd un īd, un es nevaru nekam saņemties. Jo janvāris. Tak jābeidz sevi plosīt. Viegli pateikt, aha. Tie īdošie ir sastājušies apkārt, galva griežas, nav skaidrs, pie kura īdētāja lai pirmā ķeras, nav prioritāšu.

1/7/19 03:07 pm

Esmu apmēram sakārtojusi mantas pēc atgriešanās. Ko darīt ar šo dienu? Ko darīt ar šo gadu? No rīta bija kaut kādas idejas, bet tagad viss saveļas pelēks, nāk miegs. Sāku lasīt grāmatu par prāta darbību, par spēju koncentrēties, apstrādāt informāciju, par šķietami ierobežotu daudzumu lēmumu, kurus spējam pieņemt dienas laikā. Samazināt kņadu ap sevi.

12/19/18 01:31 pm - apskaidrība

Vakar jogā piedzīvoju apskaidrību. Nu, tajā noslēguma daļā, kad guli uz zemes un planē kaut kur starp atslēgšanos un nomodu. Jā, lūk, pēkšņi izgaismojās apskaidrība, ka pie kājas taču visi tie panākumi, karjeras kāpieni, strādāšanas sapņu darbos un nozarēs, pie kājas, ka "nekas nav sasniegts", "es nestrādāju savā nozarē" un "visi citi tik kruti un re kā virzās". Tas nav svarīgi. Tam nav nozīmes. Tas ir kaut kāds uzpūsts sapņu burbulis, ka es justos laimīga un piepildīta, ja darītu to un šito, ja es varētu teikt "esmu tas un šitais". Pēkšņi apzinājos, ka visus šos gadus es esmu gribējusi kaut kas būt tikai tādēļ, ka tas ir kruti, ka es to uzskatu par kaut ko apbrīnojamu, visa tā mana kaunēšanās par to, kas es neesmu, par ko es nekļuvu, ir tik ļoti... par neko. Par burbuli. Tam vienkārši nav nozīmes. Panākumi. Fuck panākumus. Nekas nav jāpanāk. Ir jābūt laimīgai. Tas arī viss. Jāturpina būt un būt priecīgai.

12/1/18 01:50 pm

Kā jau parasti, esmu par kaut ko sastresojusies un neapmierināta. Ja tik varētu saprast, par ko.
Bet varbūt, ka tas tik tāds pieradums.
Hmm.

11/26/18 05:30 pm

Neiedomājami izķiņķelēta diena. 18. diena bez darba. Pamazām iekšā sāk rosīties nemiers. Iepriekšējās divas nedēļas es veltīju savas istabas sakārtošanai. Ārēji nekas daudz gan nav mainījies, bet man ir sajūta, it kā būtu atbrīvojusies milzīga telpa kaut kam jaunam. Tomēr arvien šķiet, ka nav laika. Nav laika "tagad". Varbūt vēlāk. Kā parasti. Sadot sev pa asti un izdarīt kaut ko vēl šodien.

11/18/18 09:52 am

10. diena pēc darba. Katru nakti murgoju. Varbūt galva mēģina to visu sakārtot. Citādi jūtos labi, ir visu laiku, ko darīt. Gatavojamies Ziemassvētku priekšnesumam - kā jau parasti, notiek strīdēšanās, apvainošanās, nesaprašanās, bet galu galā gan jau viss būs, jābūt. Viss ir labi. Dzīvoju. Janvārī būs jāsāk pamazām domāt, ko tālāk.

Re, nav īsti, ko pastāstīt, jo viss ir labi.

Ā, kur Latvijā būs foršākā Jaungada ballīte?

10/29/18 04:21 pm

11 dienas, tātad.

10/25/18 08:39 am

15 dienas. Jaunā menedžere atrakstījās. Kamēr nenotiek katastrofas, viss ir labi, var arī pastrādāt. Kā kaut kas nestrādā vai nobrūk, man gribas hibernēties.

10/19/18 10:28 am

13 dienas.

10/18/18 02:07 pm

14 dienas. Firma izziņoja, ka meklē jaunu darbinieku - zīmola menedžeri. Es kaut kā briesmīgi sapriecājos un sāku apdomāt šādu iespēju, jo produkts man pazīstams, darbs ar medijiem, tekstiem, bildēm, vizuālo u.t.t., pie tam pusslodzē. Tomēr šorīt parunāju ar A., un viņa teica: "Es domāju, ka tev to nevajag. Atceries, kāpēc tu gribēji prom." Un viņai ir taisnība. Man jānomierinās. Jāpārstāj ķert ērtas iespējas tikai tāpēc, ka ērtas.

10/12/18 08:07 am

20 dienas. Vakar bija jāpaguļ uz grīdas un jāparaud, jo vairs nevaru. Recepcijā pārplīsa karstā ūdens truba, ledusskapjiem atslēdzās elektrība, atlaižamais negrib atlaisties, bet terorizē ar epastiem, kaimiņš nāk un prasa videokameru materiālus veselai nedēļai, jo kāds esot bijis viņa dzīvoklī, elektrokompānija nomainījusi mums skaitītāju neko nepasakot, brokastu meitenei jāiet uz policiju un viņa nevar strādāt dienā, kad es jau sēžu recepcijā un nevaru nosegt divas pozīcijas reizē, viesi narkojas un nečekojas ārā no numuriņiem, recepcionists beidzot izfigurē, kā savākt putekļus ar slotiņu nevis putekļu sūcēju, bet nāk un jautā, kuros atkritumos tagad šitos mest, un jaunā menedžere būs manā apmācībā tikai dažas dienas pirms beigām, jo nu... Toties sestdienā, kad te ciemosies mana māsa, man būs jāsēž ar jauno menedžeri recepcijā, lai es viņai parādītu, kā norit darbs viesnīcā nedēļas nogalē, it kā cilvēks laika gaitā to pats nevarētu noskaidrot. Aj. Beigās vēl vēders apsāpējās un drebuļi sāka kratīt no šitā visa, tā ka nācās apgulties un savākties.

Šorīt dzeru tēju nevis kafiju. Kuņģis vairs nepanes.

10/4/18 07:53 am

28 dienas. Vakar akceptēja jauno menedžeri, un šodien man ir skumjas. Nu ja. Tā jau es zināju. Kad viss beigsies, gan jau es ar sentimentu atcerēšos, cik forši bija, kādi labi cilvēki visriņķī, un nesapratīšu, kāpēc es pacēlu ķepiņas un aizlaidos, nevis cīnījos par viesnīcas slavu, bakstot kolēģus kļūt arvien labākiem un labākiem. Jā, man patīk ideja par viesnīcas vadīšanu, rūpēšanos, lai vieta kļūtu arvien patīkamāka, lai cilvēki tajā justos labi, bet es nespēju katru dienu borēt, ka kaut kur ir netīri logi un nenovākti zirnekļu tīkli, kādam jādara vairāk un citam labāk, viņiem par to saņemot smieklīgu atalgojumu. Un vispār, jā, man ir problēma motivēt apkopējas strādāt labāk par naudu, ko viņas saņem, man gribas viņas motivēt darīt kādu mazāk fiziski smagu darbu ar labāku algu, attīstīties, "sekot sapņiem", "uzdrīkstēties". Bet kurš uzkops manus numuriņus, ja es visas aizmotivēšu iet strādāt citur? Un varbūt man arī nepatīk ideja par svešu cilvēku uzņemšanu manā viesnīcā, tādu, kuri atnāk tur visu piesmēķēt, sabāž somās tualetes papīra rullīšus un beigās vēl atstāj zemu vērtējumu par servisu. Cilvēki. Varbūt ir kaut kas pa vidu - rūpēšanās par vietu, forša komanda un apmierināti cilvēki, kuri negrib pārāk daudz vai ar kuriem nekas tik briesmīgi šķērsām nevar iziet.

9/17/18 09:14 am

Septembris pāri pusei. Urā! Vēl divas nedēļas šajā mēnesī un tad vēl oktobris. Darba ballīte jau bijusi, tagad sāksies atvadu periods. Labi. Jāturpina eksistēt un jācer, ka nekādas katastrofas tuvākajā laikā negaida, lai arī katru nakti eju gulēt ar bažām, vai mani neuzraus no miega telefona zvans. Drīz. Drīz es varēšu gulēt mierīgi.

Brīvdienās apmeklēju 2 koncertus, izlasīju muminus un salauzu sirdi. Nu, labi. Arī tas nu ir beidzies, varam mierīgi dzīvot tālāk.

9/13/18 07:58 am

Vispār viss ir OK, lai arī es visādi gaužos un mirstu katru rītu pirms darba. Jā, besī un nervozē, un es vairs nevaru izturēt, bet pa vidam notiek arī visādas labas un interesantas lietas. Re, atkal piedalījos vienā priekšnesumā krutā festivālā. Kāpēc es par to nerakstu? Sagatavošanās nebija viegla - katru dienu pēc darba vēl viens darbs, es neatceros, kad es pēdējo reizi esmu normāli kaut ko vārījusi un ēdusi - vakar man pietika spēka uzvārīt griķus un tos neaiztiktus ielikt ledusskapī tā vietā aprijot pāris speķmaizes. Bet kaut kur piedalīties un būt - tas tomēr ir tā vērts, lai arī jāsaliecas deviņos līkumos. Tagad es atkal visādi kašķējos, ka turpāk tā vairs nedarīšu, bet es tak zinu, ka darīšu, ka vienmēr viss tiek kaut kā skaisti izplānots, bet realizācija ir tālu no skaistajiem plāniem. Bet, jā, bija mums tāds priekšnesums pagrabā ar svecēm un fotogrāfijām, un svešu roku mazgāšanu, un spoguļiem, un dziesmām. Apgrābstīju apmēram 60 svešus cilvēkus, bet sajūta ir laba - aj, nav svarīgi, nevaru to izstāstīt - es viņiem tās rokas slaucīju un tur kaut kas bija - pieskaršanās svešām rokām, kaut kāds maigums pret svešiniekiem. Labs vingrinājums manai introvertajai ziemeļnieka dvēselei, kas izjūt katru ielīšanu privātajā telpā kā uzbrukumu. Dzīvot un būt ne izdzīvot. 7 nedēļas.

9/12/18 09:05 am

Vēl viena diena priekšā. Varbūt jāpastāv uzvarētāja pozīcijā pirms mesties ar to cīņā. Mazajai Mijai šitas nesagādātu problēmas. Mazajai Mijai nekad nav problēmu.

9/3/18 06:44 am

Vēl deviņas nedēļas. Deviņas sasodītas nedēļas. Divi mēneši. Pēdējā laikā darbs tik neizsakāmi riebjas, ka katra diena šķiet kā nebeidzama spīdzināšanas sesija, kurai seko nākamā, tad nākamā, un nākamā, un tā vēl deviņas nedēļas.

Septembris man parasti iestājās ar patīkamu, rosīgu satraukumu. Jauns projektu vai mācību gads, pārmaiņas u.t.t. Šogad nejūtu neko. Tikai to, ka rīti un vakari kļūs jo dienas jo tumšāki, temperatūra pazeminājusies strauji un nepatīkami, un līst. Man nav apavu šādiem laikapstākļiem.

Varētu iemīlēties, varbūt tas palīdzētu atbīdīt darbu otrajā plānā un mazliet relaksēties. Bet kaut kā neredzu iespējas. Nekā reāla, tikai visādas online muļķības, kas noēd pārāk daudz enerģijas.

Nemiers. Gribas kaut ko jaunu. Aizraujošu. Lai šie divi mēneši nav tikai izdzīvošana un ciešanas.

8/27/18 08:05 pm

Godīgi sakot, drusku trīc ķepas no tā rudens un tumsas, un bezdarba. Jā, jā, man ir plāns, kas viss jāizdara līdz janvāra beigām, un tomēr. Mēs te esam jau bijuši, mēs to esam jau darījuši, un tas labi nebeidzās. Bailīgi, ka piezagsies depresija un apātija, gribētie darbi paliks neizdarīti, dienas saķeps pelēkā klīsterī. Mēs te esam jau bijuši, mēs to esam jau darījuši. Nu, labi, vienmēr jau būs kāds hostelis, kurš nopriecāsies par manu CV, ja nu tomēr nekas neizdodas. Iedomājies, ka varētu pienākt tāda diena, kuru es nodzīvoju harmonijā ar sevi. Wow. Ir vērts mēģināt.
Powered by Sviesta Ciba