ceļā

Recent Entries

10/9/17 11:37 pm

Atbraucu uz Berlīni. Ielidoju pa hosteļa durvīm pēdējā piecminūtē, paspēju iečekoties. Paspēju arī nenormālā ātrumā iztriekt pudeli sidra. Tagad viegli pūkaina gribu iet pastaigāties, bet laikam taču nav prātīgi. Rīt jāpieceļas uz brokastīm un varbūt joka pēc jāiziet tūrē pa pilsētu. Sajūta, it kā es atvadītos no hosteļa. Puisītis pamazām beidz savu maiņu, bet es te klusi aijāju savu tukšo pudeli un domāju, ka šis ir tīri jauks manis pašas darba dienas nobeigums.

9/27/17 09:14 pm

Šī ir mana pilsēta. Manas mājas. Lai cik nogurusi es no tās biju pirms aizbraukšanas, lai cik vīlusies, apnikusi un nomākta, es esmu atkal mājās.

Vīns piemājas restorānā. Burzma visriņķī, zem liepām.

9/12/17 12:45 pm

Es mierīgi varētu uzsāk projektu "nepirkšu drēbes veselu gadu" - varētu vien pirms projekta sākuma piepirkt pāris jaunus apakšveļas gabalus un garroku krekliņus, lai daži vecie un novalkātie nebojātu garastāvokli. Varētu arī nepirkt, gan jau izdzīvotu ar esošo. Tāpat galvenokārt valkāju drēbju maiņās salasītās vai lietotajos apģērbos pirktās lupatas. Jā, "kārtīgā" veikalā iegādātās lietas šķiet smaržīgākas, pieklājīgākas, pašapzinīgākas, bet bez tā mierīgi gadu varētu iztikt, tāpat iepērkos vien pāris reizes gadā, un ne jau vajadzības pēc.

Daudz lielāks izaicinājums būtu projekts "nepirkšu drēbes 5 gadus". Vai atļaut sev pirkt apakšveļu, ja vecā sāk jukt ārā? Un ja nu es šo piecu gadu laikā palieku stāvoklī un esošās drēbes vairs galīgi neder? Vai pārtraukt projektu, vai meklēt apkārtceļus? Vai šāds projekts kaut ko mainītu manā uztverē, dzīvē, dzīvošanā?

Vēl es varētu uzsākt projektu "apēdīšu visu, kas manos plauktos". Citādi kaut kas tur stāv jau pārāk ilgi - šorīt "pie izejas" noķēru kodi.

9/6/17 12:40 pm

Čau, septembri. Es tevi ne gaidīju, ne negaidīju. Vasara pāriet rudenī, saule vairs nesviedrē, pēdas salst sandalēs. Lietus izmērcē kleitu līdz pat viduklim, un tās slapjā apakšmala izmazgā vjetnamiešu ēstuves grīdu. Remember. Es vienmēr aizmirstu, mēģinu atcerēties, ak jā - Remember. Vjetnamiešu kafija ar kondensēto pienu. Šis rudens nelīdzinās pagājušajam, ziņkārīgam ceļojumam jaunajā. Nē, šis rudens ir apnikums, nokaitināmība un vilšanās. Bail no ziemas, no aukstuma, no cilvēku tukšuma un plenderīguma, no patērētāju kultūras savstarpējos sakaros - ātri, nekvalitatīvi, aizstājami, no viena eksaitmenta pie cita, pārslēdz, pārslēdz, pārslēdz, un sausais atlikums ir nekas, siena un vēja garša mutē.

Gribēju saņemties uzrakstīt vienu parādu. Bet rakstu te. Varbūt iesildos.

8/22/17 08:54 am

Ak dies, kā negribas uz mājām. Tur tak viss pa vecam.

8/17/17 07:12 pm

Barselonā starp terorizētajiem tūristiem šodien nebiju, tā vietā spāņu ciematā muku no mežacūkas. Arī, ziniet, adrenalīns.

8/10/17 01:06 pm

Un atkal excitements, un atkal disappointments.
Būtu labāk tos darbus no darbu saraksta darījusi.

8/8/17 11:14 am

Pierakstīju pilnu lapu ar steidzamākajiem darbiem.
Neko negribas darīt.
Gribas brīvdienu.
Varbūt jātiek no kaut kā vaļā. Kā?
Pārāk daudz prioritāšu, īstās prioritātes pamazām nostumtas malā. Šitā neiet.
Stress.

6/21/17 12:01 pm

Atkal viss jūklī ierastajā - gan skumjas, gan prieks, gan cerības, gan bezcerība, viss kopā. Pārāk daudz cilvēku un vientulība. Es gribētu beidzot izgulēties un pamosties kaut kādā puslīdz sakārtotā dzīvē. Šorīt bail vērt vaļā e-pastus, tur čupām-kaudzēm sakrājušies neizdarītie darbi un neuzturētās draudzības.

6/8/17 12:27 pm

Apgādājos ar glāsttelefonu. Domāju, ka to var klasificēt kā manu jauno mīlas sakaru, jo visu laiku pie viņa velk, glavā vate un ceļi arī drusciņ ļimst, mēs pavadām kopā ļoti daudz laika, kuru atņemu svarīgākām lietām, es aizgrābti iedziļinos viņa būtībā un mēs guļam kopā.

5/19/17 05:01 pm

Nāk vasara. Un man ir nemiers. Liels nemiers, triceklis, ir jāraujas dzīvē. Es šito zinu, tā jau ir bijis. Tas ir uz piedzīvojumiem, bet arī uz skumjām, tukšumu un nemieru. Sasodītais maijs!

Visu laiku jācīnās ar bēdu un jucekli. Tā laikam būs vienmēr.

5/2/17 03:28 pm

Ak, vai. It kā tak miljons koncerti jau bijuši, bet šodien atkal dūša kāpj uz augšu. Būs jau labi, būs jau labi.

4/23/17 05:25 pm

Šodien būtu jāiet uz jogu, bet es neiešu. Man ir slikts garastāvoklis. Jau nedēļu.
Gribas, lai kāds paņem klēpī un nomierina, izglauda nemieru no mana kažoka.
Neiespējami. Jāglaudās pašai.

Varbūt man pietrūkst ceļa sajūtas?
Dzīvošanas katru dienu, traukšanās nezināmajā?
Pietrūkst piedzīvojuma un degvielas.
Bet robežas ir tikai galvā.

4/16/17 11:14 pm

Gribas visu un visus sūtīt ellē. Fuck youuuu!!! Fuck youuuu!!! Nav jau īsti iemesla. Tikai kaut kāda sāpe serdē, tas viss. Atveros emocijām un aizveros. Brīdis laimes, ļoti vienkāršas laimes, kad cita roka guļ uz manas rokas, neticami, ka tik vienkārša laime var būt, bet jau pēc mirkļa atkal vientulība, eksistenciāla, nebeidzama, mulsinoša un sāpīga. Atkal viena savā metro stacijā, savā rajonā - liepām jau pilnīgi izplaukušas lapas - un mazliet žēlīgi apzināties, ka vienīgais, ko gribas, ir piedzerties un sāpēt. Jo kāpēc ne. Piedzerties pēdējā gadā ir bijis baigi ok. Aizbēgšana uz brīdi un muļķības, jo fuck youuuuu.

3/23/17 11:32 am

Man pēdējā laikā sāk nepatikt sava dzīve. Nē, nu, dzīvei nav ne vainas, bet pārāk daudz domu, nervu un laika paņem darbs. Šodien, piemēram, brīvdiena, bet es pamodos briesmīgi sastresojusies, ka vakar kaut ko nepabeidzu, ka rokas darba laikā nedavelk līdz vēl kaut kam un tas, acīmredzot, man jādara brīvajā laikā, kamēr tas būs izdarīts, lai gan tā tam nevajadzētu būt, ka jāuzraksta meils, lai kolēģi neapjuktu vienā situācijā, ka tam visam pa vidu vēl ir attīstījies konflikts starp mani un dažiem citiem kolēģiem, kuriem nepatīk mans darba stils un mana personība, ka nāk sezona un viss kļūs tikai briesmīgāk un sliktāk. Darbam būtu jāpaliek darbā, un tam nevajadzētu aizņemt manas domas brīvajā laikā, un man vajadzētu savas maiņas beigt laikā, nevis pārsēdēt par stundu, jo atlicis tik daudz neizdarītā, kas nav izdarāms.

Gribēju darba jautājumam likt mieru vismaz gadu. Vienkārši strādāt. Kaut kā nesanāk. Varbūt gribētos mazliet vairāk rutīnas? Atnāc, no kurienes vakar aizgāji, un turpini, ko vakar iesāki? Ja darbs ir bardaks un privātā dzīve ir bardaks, tad kurā brīdī lai savāc domas, nervus, plānus?

2/25/17 01:48 am

Mācos dzīvot tā, it kā man piederētu sava dzīve, it kā man piederētu tikai mana dzīve un it kā tā būtu bijis vienmēr. Nav vienkārši, ja esi pieradis domāt par vairākiem. Pirms pāris dienām kaut kas "noklikšķēja" - pamodos pēc murgainas nakts - un pēkšņi atkal bija vieglāk.

Pusnaktī uz metro eskalatora, cīnoties ar visu laiku no pleca nost šļūkošo piena pudeli, 10 olām un mikroviļņu krāsnī uzsildāmajām nūdelēm vakariņām, pacēlu acis un sastapos ar pretim braucošu ļoti nepārprotamu smaidu man. Aizspriņģoju mājās palēcienā. Patīkami, ziniet.

1/8/17 12:35 am



Šis ir mans kalns un mani jumti, un mani vilcieni, kas brauc garām. Šīs ir tik ļoti manas mājas, tik ļoti man, instant love kopš pirmās tikšanās. Te ir augstie griesti un parketa grīdas, un otrajā stāvā mūžīgi mainīga bērnu mākslas izstāde, te ir studentu pīpētava kāpņu telpā pie loga un bēniņi, kuros reiz notika kultūras pasākumi. Te ir dzīvokļa biedrene, kura dzied gruzīnu ansamblī, kas mēģina mūsu viesistabā, un te ir divi restorāni pirmajā stāvā, un kaimiņi, kuri sagaida pie namdurvīm ar alus kausiņiem rokās. Te ir pat savs dārziņš pie sliedēm! Un vasarā tur zēla kaņepes. Un te ir Tunelis - gandrīz dzīva būtne tieši zem maniem logiem (par Tuneli man jāstāsta atsevišķi). Un Karlīnas laukums te ir ar brīnišķi gotisku baznīcu un izrotātu egli, un Žižka uz zirga kalna galā, kas izgaismojas rīta saulē, un Lielo Plūdu atzīme uz manas mājas stūra pirmā stāva griestu augstumā, un visādi veikaliņi un kafejnīcās, kuras vēl neesmu izpētījusi, jā, kaķu kafejnīca šeit ir, un dažādu krāmu bode, kurā es aizvakar nopirku siltināšanas gumiju ārdurvīm, un briesmīgi auksti arī te ir, bet tas nav svarīgi, jo viss pārējais ir pilnīgi brīnumaini un lieliski, kaut vietējie šņaukājas par šo rajonu kā čigānu mītni un septembrī mums apzaga dzīvokli (mūsu pašu dumības dēļ), vienalga šīs ir absolūti kolosālas mājas.

Un šovakar man ir skumji, kaut pilsēta ir piebirusi ar sniegu. Bet arī tas nav svarīgi. Būs drīz atkal priecīgi.

---
4 mēneši jaunas, nesaprotamas dzīves. Skumji un priecīgi, un viss kopā.

1/6/17 01:39 am

Prāga šodien cenšas pierādīt, ka pazīst, kas ir īsta ziema. Un viņai izdodas. Es iegāju humpalās un nopirku divus jaunus džemperus. Līdz šim mans mīļākais ziemas apģērbs bija šorti, un igauniete recepcijā sēdēja vasaras kleitā.

Gads man nevar vien sākties, kaut kas sastāvējies ir gaisā. Nenoslaucītas drupatas no galda. Nav plānu un nav termiņu.

1/4/17 12:14 pm

Vakar briesmīgi gribējās iedzert. Aizvakar jau gribējās. Bet dzīvokļa biedrene aizvien nav mājās, tādēļ es Tinderī sagrābstīju kaut kādu džeku, kas tieši brauca cauri manam rajonam. Nu, patiesībā, es pa ilgiem laikiem vispār atvēru Tinderi, lai mazliet sevi izklaidētu, un Evžens bija viens no tiem, ar kuru izveidojās kaut kāda puslīdz saturīga saruna. Tomēr mēs drīz vien atvadījāmies, jo puisis "to be completely honest with you" - brauca satikties ar citu meiteni un teica, ka uzrakstīs vēlāk. "Vēlāk" pienāca pēc 20 minūtēm ar "wow, tas bija īsākais randiņš manā mūžā". Es piedāvāju satikties uz alu, lai dzirdētu, cik tieši briesmīga bijusi šī tikšanās, un viņš nopriecājās par iespēju aizbaidīt divas meitenes vienā vakarā.

Alu mēs iedzērām, pāris stundas nopļāpājām par attiecībām, pusnaktī atvadījāmies, un lieta slēgta. Evžens, kurš patiesībā nav Evžens, jau gadu ir attiecībās, kurās viss ir kārtībā, izņemot seksu.

12/29/16 08:18 am

Būs jau labi.
Būs tā vai šitā, bet pamazām būs labi. Būs savādāk. Būs atkal priecīgi un atkal bēdīgi. Būs kādā brīdī atkal viss un tad atkal nebūs nekā. Un tomēr būs labi. Ir labi. Sāpīgi, romantiski, priecīgi, skumji, ir visādi, un tā ir labi.

Labu nākamo gadu!
Powered by Sviesta Ciba