ceļā

Recent Entries

2/5/21 11:57 am

Gribu nosist DHL. Ir pagājis mēnesis, bet mana vajadzība nav apmierināta.

1/23/21 10:44 pm

Vakar es briesmīgi priecājos un lēkāju apkārt ar ziņu, ka mani grib pieņemt tajā traki kārotajā darbā. Šovakar es sāku lasīt, kā kļūt par cz pašnodarbināto, un man jau gribas, lai viņi visi iet bekot. Viss atkal vilksies un ievilksies, un vells zina, kad es dabūšu to visu gatavu un cik liesmojošiem riņķiem nāksies izlēkt cauri.

Jautrība ar DHL arī turpinās. Tagad viņi manas datordetaļas sūta atpakaļ uz Vāciju, jo neesot varējuši man tās piegādāt. Konkrētu iemeslu gan nemin. Varbūt paši salauza. Āāāāā! Tikmēr es mocos ar savu mirstošo gulbi. Tieši tagad derētu piestartēt e-parakstu, lai risinātu visādus e-pakalpojumus, bet ar manu 10 gadus veco sistēmu nupat vairs nesadarbojas gandrīz pilnīgi nekas. Cibā, lūk, vēl varu ierakstīt.

1/19/21 11:40 pm

Viss neiedomājami velkas. Cenšos aizmirst visu, ko gaidu. Rosos, lai nebūtu jāskatās pulkstenī un kalendārā. Vismaz piektdien beidzot sarunāta attālinātā darba intervija. Un A. pasūtīja pie manis dziedāšanas nodarbību. Jāsagatavojas.

DHL jau neskaitāmas dienas iesprūdis, nevaru dabūt savas datordetaļas, bet dators ar katru dienu arvien vairāk sprāgst nost. Viss jau labi, bet nekas nespēj atrisināties. Virtuvē lēni noplūst gāze, to mums beidzot izmērīja, bet, nu, vajagot kādu labāku mēraparātu, tā nu atkal jau gandrīz nedēļu nekas nenotiek. Vēl esot jāmaina virtuves skapja virsma, jo vecā sapuvusi, bet draudzene šitādu lietu gaidot jau pāris mēnešus. Eparakstu tā arī nepielaidu. Chrome ārējā flashā nedarbojas. Viss velkas un iet pa pieskari. Vismaz rīt varu iet un grāmatnīcā izņemt pasūtīto dienu plānotāju, bez tā es kā bez rokām jau visu janvāri.

Man ir parādījušies mērķi, bet sajūta, it kā es kārpītos uz augšu pa stāvu un smilšainu nogāzi. Viss buksē. Negribu arī satikt nekādus liekus cilvēkus, lai, dies nedod, neiesēstos karantīnā, tas šobrīd man pilnīgi un galīgi nav vajadzīgs. Man vajag, lai lietas nu jau sāktu atrisināties.

1/8/21 07:01 pm

Uff, katru dienu augšā-lejā. Nav pat jēga fiksēt noskaņojuma maiņas. Vakar, piemēram, bija depresīvā diena, šķita, ka tuvojas personīgās pasaules gals, tam palīdzēja arī peļķe zem veļas mašīnas un nespēja uz sava 10 gadus vecā datora atvērt ne darba sludinājumu lapu, ne manu online dziedāšanas apguves kursu. Šodien, kā izskatās, esmu salabojusi veļas mašīnu iztīrot aizķepušo filtru, ievākusi informāciju, kādas jaunas datordaļas man jānopērk, lai šitais dzelzītis kalpotu vēl vismaz 10 gadus, kā arī aprunājusies ar draudzeni un saņēmusi tievu cerības stariņu, ka viņas darba vietā iespējams meklējot papildspēkus. Tagad jātur īkšķi, jūs arī, lūdzu, paturiet. Ļoti gribas dabūt tieši šo darbu.

11/23/20 11:39 pm

Novembris ir skaists. Esmu pie sava bērnības loga, skatos bērnības koku galotnēs un debesīs, kurinu krāsnis, eju staigāt pa rajonu, vakaros klausos vējā un lietū.

Varētu tā mierīgi meditēt, bet man pilna galva ar pārdomām, kā dzīvot tālāk.

10/31/20 04:00 pm

Kultūrdeva - 100 g kultūras - Kultūršoks

Latvieši reāli šauj iekšā kultūru!

10/30/20 06:43 pm

Pašizolācijas pirmā diena. Kalnus var aizstāt ar kāpšanu uz krēsla. Ābolu lasīšanu - ar grāmatu cilāšanu. Labi, ka ir pavasara karantīnas rūdījums ar vingrošanu pāris kvadrātmetros, varbūt izdosies saglabāt pēdējā laikā uztrenēto fizisko kondīciju un nenoēsties.

10/29/20 10:09 pm

Esmu atbraukusi veļu laikā. Vistumšākajās dienās un garākajās naktīs. Kāpēc? Izkāpju no 22. autobusa. Kāpēc, es sev jautāju. Uz pilsētu, kur acis redz nevis māju fasādes, bet neskaitāmus pazīstamus pagalmus aiz tām. Emocijas kļūst sakāpinātas un iekšējie naži uztrīti jau pirms iekāpšanas lidmašīnā. Kāpēc? Kāpēc es šeit esmu?! Atmiņas kā tumsa guļas uz krūtīm, uz pleciem, tās neskaidri spiež, spiež pie zemes. Kāpēc? Uz Melnsila ielas tik skaisti un slapji krīt pēdējās dzeltenās liepu lapas. Pazīstamais stūris, blāvā gaisma, ūdens tornis un vakara trolejbuss, kurš nenāk. Cik gan reizes esmu te tā stāvējusi - priecīga, raudoša, iemīlējusies, vientuļa, noraizējusies, satraukta, aizņemta, garlaikota. Gaiss šovakar ir tik patīkami mitrs, silts, piesūcies ar malkas krāšņu dūmiem. Ievelku nāsīs krietnu devu maiguma. Es zinu, kādēļ te esmu. Esmu atgriezusies, lai cīnītos ar saviem dēmoniem. Ar saviem nepabeigtajiem stāstiem.

10/28/20 09:34 pm

Viesnīca uz Bergamo un dabas parka robežas ir ļoti jauka - iedomājieties, tāds ikeas un lauku šarma krustojums, bez piecām minūtēm kičs, bet vēl gaumīgi un mājīgi. Vieta ir absolūti ideāla manam šī brīža noskaņojumam - vakar es ar kājām pār kalnu pa 40 minūtēm aizgāju uz smuko vecpilsētu, bet šodien visu dienu blandījos gar Alpiem, paijājot pa ceļam satiktos ēzeļus un ponijus.

Lūk, bet foršā viesnīca mani pārsteidza nesagatavotu ar vienu lietu - numuriņa atslēgām. No sākuma viss izskatījās labi - lūdzu, jūsu milzu kambara atslēga, tāda veclaicīga un stilīga, nu, drusku neērti tādu līdzi staipīt, bet toties smuka un, tā teikt, pamatīga. Jā, bet viss slēdzenes veclaicīgais mehānisms piemontēts durvīm no ārpuses. It kā jau arī smuki, bet, hmm, nepārliecinoši - pačakarējos tā un šitā ap to - kā tad, durvis var ļoti vienkārši atvērt, paceļot tur tādu mēlīti un pavelkot bultu. Bļeķ. Nu, labi. No iekšpuses ir arī otra atslēga, kurai mehānisms iemontēts durvīs - aizslēgšu ar to - hahā, kā es viņus pārtrumpoju! Neviens neteica, ka vajadzētu durvis slēgt ar to otro atslēgu, bet es slēgšu! Jo neesmu muļķe! Sajutos ļoti attapīga. Tik attapīga, ka pēkšņi ienāca prātā, vai tik tā otra atslēga arī nav vien tik tāda butaforija, jo līdzīga atslēga ir arī koplietošanas vannas istabas durvīm. Pārbaudīšu. Jā, varbūt esmu mazliet paranojiska, bet, vot, interesē. Ta-dā! Manu istabu var atslēgt ar vannas istabas atslēgu! Urā.

Tomēr citādi, ir grūti aprakstīt tās baudas trīsas, kas pārņem, kad pēc vairāk kā mēneša dzīvošanas putekļos un dubļos, no lauka atnestos līdz pat vannas istabai, kur tie momentā sasmērē svaigi nomazgātās pēdas, sviedros un aukstumā, kuru neremdē pat gulēšana zem trīs segām, traktoru rūkoņā, ābolu etiķa un ķimikāliju smakā, lietū, mitrumā, vējā - uz zemes pie dušas kabīnes noklājot baltu, baltu kājdvieli.

10/28/20 10:32 am - Labvakar, Latvija

Tiekamies rīt!
Nu, labi. Ne rīt, bet pēc 11 dienām, kad es izlīdīšu no pašizolācijas.

10/22/20 08:38 pm - Ooooo kalni!

Ik pa laikam rodas sajūta, ka nupat ar mani būs cauri, ka es atdošu galus, ka iekulšos un nebūs labi, ka tā bija stulba ideja, bet pēc tam sēžu virtuvē un dzeru karstu tēju, un dzīve rit tālāk. Piemēram, šodien.

Diena bija pelēki miglaina jau no paša rīta. Uzliku modinātāju, lai kaut cik laicīgi kaut kur iztaisītos, bet ātrāk par pusdienas laiku vienalga netiku laukā no pagaidu mājām. Pēc ieteikuma izvēlējos braukt uz Bassano del grappa, bet ne jau tādēļ, ka tur it kā smuki un ražo grapu. Pati uz savu galvu apskatījos, ka tur netālu ir kalni un tūristu taka. Tā gan sākas no cita miesta, bet kuru gan attur tādi sīkumi, vai ne?

Uz tūristu takas nonācu pēc nepatīkama apmēram pusotras stundas gājiena no dzelzceļa stacijas. Bija trīs pēcpusdienā. Izrēķināju, ka apmēram stundu drīkstu klenderēt starp kalniem, tad gan jāgriežas atpakaļ, lai neuznāktu tumsa.

Kalni. Oooo, kalni! Tie iznira no miglas tik neaptverami milzīgi, tik klusi, tik mierīgi. Bija redzami tikai tuvākie, bet migla miglojās tumša starp tiem, bija nojaušams, ka tie ir visapkārt. Klusējoši. Nekustējās ne lapiņa. Vien migla gūlās kā mīksts pēlis visriņķī. Taka sākās ielejā. Bija skaidrs, ka es to nevaru iziet šajā pēcpusdienā, man vajadzēja tur būt jau no rīta. Bet es nebiju. Es biju tagad. Un kalni bija tik noslēpumaini, tik vilinoši. Es nezinu, vai jelkad iepriekš biju redzējusi tik augstus kalnus tik tuvu. Jutos pilnīgi apmāta. Gāju pa taku, visu laiku paslējusi galvu debesīs, un domāju - vēl drusku, vēl man ir laiks, vēl līdz tam taku krustojumam.

Taku krustojumā izvēlējos iet nevis atpakaļ pa ieleju, bet, hmmm, uzkāpt kalnā un atnākt atpakaļ pa citu ceļu. Teicu sev - man ir laiks vēl 30 minūtes, ja taka neizskatīsies labi, es griezīšos atpakaļ. Uzkāpt kalnā, jā. Tādā mazā alpā. Tādos 900 metros. Bet to es vēl nezināju, kaut arī nojautu, skatoties uz to sienu, kas ieskāva ieleju. Bet es izvēlējos par to vēl nedomāt, līdz ceļā uz virsotni man vairākas reizes uznāca kaut kas līdzīgs panikas lēkmei. Man trīcēja kājas un gandrīz rāvās ciet elpa, adrenalīns šalca ausīs. Ko es daru, ko es daru!? Taka līču loču veda arvien augstāk un augstāk, pamazām kļuva slikti skatīties uz apkārt esošo kalnu galotnēm miglā, kājas kļuva mīkstas un no kāpšanas sāpēja saites. Reiba galva. Ik pa brīdim gribējās raudāt. Vairākas reizes es apsēdos un centos nomierināt paniku - man vēl ir laiks, viss būs labi, tur nebūs nekāda alpīnisma, man nebūs jārāpjas pa šiem akmeņiem un lapām atpakaļ lejā. Klusums bija tik milzīgs, ka krītoša lapa no koka radīja tādu troksni, it kā kāds lavītos cauri brikšņiem. Tuvojoties virsotnei, migla sāka biezēt, es biju iegājusi mākonī. Tur savās gaitās gāja kalnu kazas. Kas tas!? - no sākuma izbijos, dzirdēdama pārvietošanos krūmos. Par laimi kazas izbijās vairāk. Kad likās, ka esmu jau uzkāpusi, izrādījās, ka jākāpj vēl, un vēl, un vēl. Pašā virsotnē mani gaidīja bieza un tumša migla, bija grūti saskatīt takas marķējums. Nē, tagad vēl apmaldīties! Mežs izskatījās kā ļaunu nodomu pilns, tāds raganu miteklis. Koki un saknes tumsa visriņķī. Galu galā tomēr tiku uz ceļa.

Ar to jau nekas nebija beidzies, vai ne? Vēl jau bija arī jātiek no tā elles kalna lejā. Es biju gandrīz kilometru virs jūras līmeņa, bet man vajadzēja atpakaļ uz staciju. Vēlams - vēl pa gaismu, lai kalnu serpentīnos mani kāds nenobrauc. Tā nu gāju lejā caur mākoni. Stopēt Itālijā nav vērts, jo tas ir aizliegts. Kad es to mazliet pamēģināju, man uztaurēja, cits māja ar roku, kāds kliedza. Visbeidzot, vietā, kur es stāvēju, ar mani nāca iepazīties govs. Sajutos neērti un turpināju vien teciņus ripināties no kalna lejā. Kad pašķīrās mākonis, es beidzot ieraudzīju, cik ļoti zemu man vēl jātiek, mājas izskatījās kā sērkociņu kastītes, un tajā brīdī, šķiet, es jau biju nokāpusi stāvāko kalna daļu. Dūša sāka šļukt papēžos, domājot par pēdējo vilcienu, kuru man vēl jānoķer, bet te serpentīna līkumā pati no sevis piebremzēja kāda mašīna. Lai slavēta Frančeska un viņas divi suņi! Uzņēma mani un ar tumsu aizveda līdz pašam pilsētiņas centram. Parunāju ar viņu tos pāris itāļu vārdus, kurus pa šiem diviem mēnešiem esmu iemācījusies. Cik neiedomājami labi, ka ir tādas frančeskas! Pilsētiņā pēc pusdienām sevi pamieloju ar tiramisu un paspēju uz vilcienu. Bet kājas aizvien vēl mīkstas un adrenalīns nav norimis. Cik labi, cik labi.

10/20/20 06:33 pm

Tad, kad Venēcijā aiziet līdz pašai zivs astei, tur, kur sākas dzīve - tur ir tāds Vincenta bārs. Te es sēžu starp vietējiem pensionāriem, un ir labi.

9/16/20 11:12 pm

Es jums gribēju kaut ko uzrakstīt par savu melnstrādnieka pieredzi, bet visi vārdi par sausu. Ir pagājusi nedēļa, ķermenim pamazām pāriet šoks. Es plūcu ābolus 9 stundas dienā bez brīvdienām. Tās ir deviņas stundas fiziska darba starp kasti un koku. Izstiepšanās, satveršana, ābola pareiza noraušana, ieliekšanās ar galvu kastē, un atkārtot. Deviņas stundas. Nu, un tad vēl to visu tempā, nevis kaut kādā tur pastaigu režīmā. Mani pirksti ir sapampuši, pirmajās dienās tos gandrīz nebija iespējams salocīt, naktīs tie sāpēja. Arī mugura. Diena uz lauka sākas ar saullēktu un beidzas ar saulrietu. Tāpēc tagad es eju gulēt.

9/7/20 07:30 pm

Esmu Itālijā. Šodien izstaigāju Boloņu, oranžu pilsētu izklātu smalkā bruģī. Sēdēju uz neskaitāmu baznīcu kāpnītēm. Skatījos uz savu dzīvi dzīvojošajiem itāļiem. Uz laukiem briest āboli un vīnogas. Es nopirku leopardraksta kurpes un zīda lakatiņu Svētā Franciska baznīcas pagalmā. Rīt iešu uz lauka. Esmu Austrumeiropas lētais darbaspēks.

8/24/20 01:29 am

Nu re, tas nu ir noticis - atveru Tinderi, bet tur pretī lūkojas draudzenes bojfrends.

8/23/20 10:29 pm - daba

Klejot ar mugursomu bez galapunkta ir ļoti forši, tomēr gulēšana brīvdabā laikam nebūs mana mīļākā izklaide. Aizbraucām, tātad, ar draudzeni klenderēt gar Baltijas jūru. Pirmo nakti gulējām pludmalē, otro nakti - mežā uz varenas kāpas, no kuras viss jūras klaids pavērās mūsu skatam. Klints malā bija patīkama sūnu terasīte, mīksti, zaļi pēļi, kuros sagaidījām gan saulrietu, gan vēlāk izlīdām apskatīt arī saullēktu, kas nāca kliedzoši oranžs un tumšs, bet tad mijās ar blāvi zilu un rozā, jūra mierīgi viļņoja metāliska. Un naktī zvaigznes spīdēja koku galotnēs kā iekārtas lampiņas, un pirmajā naktī pār mums lējās Piena ceļš, tas viss bija ļoti skaisti, lai gan es ne brīdi nespēju zaudēt modrību pār apkārtējiem trokšņiem un iespējamiem miera traucētājiem.

Trešā nakts bija elle. Vakarā nonācām līdz nelielai pilsētelei. Visas pludmales garumā līdz upes molam gar kāpām stiepās metāla žogi, tad bija neliela kāpu josla, kurā bija aizliegts spert kāju, taču bija acīm redzams, ka cilvēki to izmantoja par tualeti, tad šķidra piepilsētas mežiņa josla ar neskaitāmām takām, tad Mirušais ezers, kurš bija krūmos un purvos ieaudzis, īsta odu paradīze, un tad jau sākās apdzīvota teritorija. Nepārprotami slikta izvēle naktsmieram. Sagaidījušas saulrietu pludmalē, ar krēslu ielavījāmies aizliegtajā kāpu mežā netālu no mola un uzslējām telti. Arī pēc tumsas iestāšanās bija dzirdams, ka cilvēki turpina dzīvoties pa pludmali. Mēs ielīdām teltī un mēģinājām gulēt. Mana ceļabiedrene šķietami netraucēti aizmiga, bet es gulēju tumsā un klausījos trokšņos. Cilvēkos, kas sasaucās pludmalē, pa brīdim tie grupās gāja cauri mežiņam, kliedza, dziedāja, ālējās. Katrs mazākais troksnītis izrāva mani no iemigšanas. Aiz upes virs meža riņķoja helikopetrs, it kā kaut ko meklētu, kaut ko uzmanītu. Nemiers bija gandrīz taustāms. Pusnaktī uz mola atskanēja šāviens. Viens. Skaļš. Cilvēku balsis. Tad viss uz brīdi norima, taču jau drīz mani pamodināja asinis stindzinošs kliedziens - kāda liela putna nāves brēciens nakts mežā. Tas kliedza histēriski, sāpēs un bailēs, un nenovēršamajā, kliedziens ilga neciešami garas minūtes, tomēr pamazām plaka, kļuva vārgāks, trīsuļoja, bija dzirdama putna pēdējā dvaša Mirušā ezera krastos. Es varu būt nākamā - šī sajūta izlauzās kā karsti sviedri smacīgajā teltī. Pēc brīža kaut kur tālāk mežā kliedza vēl kāds zvērs, varbūt lapsa, es domāju. Un tad es to dzirdēju. Soļus, kas tuvojās teltij. Zarus, kas lūza zem svara. Bija melna nakts, mēness savā tukšākajā punktā, soļi pagāja garām un devās uz kāpu. Tur tie pieklusa, kāds vai kaut kas izdvesa kādas skaņas, tomēr tās nebija atpazīstamas. Tas varēja būt dzīvnieks, tas varēja būt cilvēks. Būtne atdūrās pret žogu, tad šķietami gāja cauri kāpu zālēm un krūmiem, tad it kā apstājās, atskanēja paukšķis, klusums. Pēc ilgstošas gaidīšanas es iekritu saraustītā miegā. Varbūt tas aizgāja. Tālāk pa kāpu. Varbūt mola virzienā. Tomēr rītausmā soļi nāca no kāpas atpakaļ, atkal tuvojās teltij, apstājās. It kā domātu, it kā mūs aplūkotu, izsvērtu. Mēs nekustējāmies, neelpojām, gaidījām. Nekas nenotika. Nenotika tik ilgi, ka bija skaidrs, mums darīšana ar dzīvnieku. Tomēr kādu? Labākajā gadījumā - stirnu, sliktākajā - mežacūku? Kad vēlāk pavērām telti, neviena tur nebija, tomēr bija dzirdams, ka dzīvnieks aizvien ir kāpās. Nogulējām vēl stundu - iespējams, vienīgo stundu pa visu nakti, un ātri savākušās devāmies prom. Pretējā virzienā.

Ceturto nakti es pieprasīju kempingā. Aiz žoga, kas mani nodala no dabas. Kaimiņi līdz diviem naktī kalusījās astoņdesmito gadu disko, bet tā man šķita kā vissaldākā šūpuļdziesma.

8/12/20 06:23 pm

Viens no maniem šodienas dārgākajiem pirkumiem ir krūšturis, reāla tāda, vot, lupatiņa - bez polsteriem, bez stīpām, nopietni, auduma tur tik, cik 30 kvadrātcentimetros, toties cik tāds maksā! 3 veikalus izstaigāju, kamēr atradu tādu, lūk, vienkāršu, nekādas tur caurspīdīgas mežģīnes, paldies, caurspīdīgi krūšturi man jau ir. Kāpēc viss ir caurspīdīgs?! Zem caurspīdīga gaišas kokvilnas krekliņa caurspīdīgs krūšturis, urā, nu, vai tāds ar polsteriem, lai taču tās krūtis tur vārās savu sviedru sulā 30+ grādu karstumā, nu ja. Es nevaru. Piekusu no šitā. Un tad vēl beigās pie tās sasodīti dārgās un reti atrodamās vienkāršās briesmīgas krāsas lupatiņas pieliek birku "Perfect as your first bra", lai nu jau tās pieaugušās sievietes nokaunās, ka vispār tādu meklējušas.

8/12/20 02:08 pm

Nav man miera. Rīt došos virzienā uz Baltijas jūru. Šodien eju pirkt kārtīgu mugursomu.

Ah! Un viens no maniem mīļākajiem Instagram accountiem ir uzražojuši mīkstās rotaļlietas, kas pasūtītājiem tiks piegādātas kastē ar uzrakstu "Sad things inside"! Āāāāāā! Skaidrs, ka šis nav vairs tas vecums, kad gultu piekraut ar mīlīgiem mīkstajiem plīša zvēriem, bet bet bet - tas ir SKUMJŠ NUMBATS!!!!! ("Numbats live alone not to share their food. Ever!") Jā, un tikmēr arī cits man mīļš accounts jau 20 minūtēs ir izpārdevuši "Oh no!" cepurītes, kuras man arī likās foršas. Kas ar mani notiek?!

8/6/20 03:47 pm

Ar cerībām gaidu, kad Airbaltic atcels manu nākamās nedēļas Latvijas lidojumu un izsniegs vaučeri. Ja neatcels, būšu šajā azartspēlē "ceļošana covid ērā" pakāsusi 100 eiro. Meh. Nu, es zināju, ka tas ir risks, jā, bet vienalga neiepriecina.

8/4/20 03:11 pm

Gribēju ierakstīt par sevi, bet ierakstīšu par kolēģi. Izstudējusi tūrismu un apkalpošanu, viņa tagad nolēmusi, ka pēc bakalaura darba uzrakstīšanas iešot studēt IT. "Apnicis man tas tūrisms. Man šķiet, ka IT es būšu baigi labā," viņa saka.
"Aha. Un kas tevi piesaista IT jomā?" - cenšos neizrādīt skepsi.
"Nauda!"
Powered by Sviesta Ciba