5/22/12 01:05 pmDienas, kurās pelēkums neatstājas.Manas dzīves satraucošākie jaunumi - pasu skaneris darbā. Nevaru saņemties lasīt muminus, jo tad būs izlasīti, būs cauri, atkal galā. Nevaru saņemties lasīt arī ekskursiju bukletu - manu lāpstu naudas grābšanai - jo garlaicīgi. Mans darba devējs izteica vēlmi mani klonēt, jo strādājot es ļoti labi. Bet man jādomā. Par to, kurp virzos/nevirzos, kas esmu, ko vēlos. Šķiet, ka nav spēka sevi žmiegt radošajās industrijās, nav pārliecības, bet šādi viss ir tik pliekans un bezjēdzīgs. |
-
Recent Entries
5/16/12 10:57 pmAizgāju beidzot uz čehu valodas lekciju, to pa 50 kronām. Normāli. Pasniedzēja mluvē tikai vietējā valodā, visus čehu vārdus izskaidro čehiski, zīmē uz tāfeles u.t.t. Nokavēju 5 minūtes (protams), brīvas vietas tik pie dažiem galdiņiem vēl bija. Piesēdos pie amerikāņa un ukraiņa. Vienā brīdī šie sāka angliski sarunāties, un es iekšēji sapīku, jo izjauca visu noslēpumaino svešvalodas gaisotni.Pēc lekcijas izgāju no bibliotēkas tieši apmēram vecpilsētas laukumā. Piesēdu uz soliņa pie skulptūras, kuru sev fonā bildēja visādi tūristi (pat es nezinu, kam tā skulptūra veltīta! bet galvenais taču ir uzkāpt uz soliņa un demonstrēt objektīvam savu jaunāko topiņu un brīvdienu smaidu), un beidzot sajutos kaut kā vairāk piederīga šai pilsētai. |
5/10/12 12:23 pm - to: LCDCien. Labais Cibas Dievs,Es gribu daudz naudas. Man ir tik daudz labu ideju, kā to varētu iztērēt - gribas jaunu mājvietu ar dārzu, bet, ja vēl kādu laiciņu te, tad gribas balkonā ērtu krēslu, kurā izdzert savu rīta kafiju, gribas koka solu un augu režģi pie sienas, nu, tādu, kā es redzēju IKEA katalogā, galdiņu, kur uzlikt krūzīti vai pie kura brīvdienās paēst vakariņas. Jā, un zini, man ienāca prātā, ka varētu uzmontēt tādu vienkāršu karnīzi, lai saule nenocepina manus augus, kurus arī es vēl tikai gribu. Paldies vismaz par paprikas stādu, kuru Tu izauklēji izlietnē un pasniedzi mums kā dāvanu. Ar prieku ziņoju, ka šobrīd jau pamazām veidojas neliels papricēns. Un vasarā es ļoti gribētu ceļojumu. Varētu ne tālu, kaut kur ārpus šīs valsts robežām, tur, kur vēl neesmu bijusi. Pie jūras! Labi, varētu arī tālu. Grieķija. Itālija. Serbija. Serbijā ir jūra? Gribu braukt ar jahtu pa Vidusjūru. Vai motorlaivu, kuteri, man vienalga. Nē, ne jau kruīzā, tas pat var būt kaut vai tikai stundas izbrauciens. M? Gribu 1000 jaunu sīkumu mājai, bet gribu, lai tie man nešķistu dārgi un grūti sakrāti, lai pie vajadzības no tā visa varētu atbrīvoties, jo dzīves jēga taču neesot uzkrātajā mantībā. Dzīves ērtums un atmosfēra gan. Gribu samaksāt par Rīgas mantu atvešanu te, lai tās nesēdētu uz kakla citiem. Gribu atdot visus savus parādus. Gribu kaut ko pietaupīt Rītdienai. Paldies jau iepriekš, e. |
5/9/12 05:07 pm - ko es redzējuVakar 9. maija svētkiem par godu ieklīdām vienā sirdij tuvā ūķī, kur bārmenis vienmēr sagaida ar skatienu "un ko jūs te atvilkāties, neredzat, ka privāta ballīte?" un imagināru automātu zem letes. Piesēdām pie galdiņa, es aplaidu telpai nekoncentrētu skatienu, līdz tas uztvēra un palika piesiets pie plikas pakaļiņas. Pie blakusgaldiņa līkņāja blondīne, un es apmēram minūti blenzu uz viņas dibenstrīpu, kuru it labi redzēja cauri tilla kleitiņai, domājot, ka man šitā mode nepielec un vai es tiešām redzu to, ko es redzu. No šīm pārdomām mani iztraucēja viņas pagriešanās pret mums un jautājums pēc pasūtījuma. Ļoti koncentrējos uz viņas seju, lai nebūtu jāblenž uz kailājām krūtīm. (Prāts vēl izmisīgi tvērās pie idejas, ka tās varētu būt no plastmasas vai gumijas un tikai piekarinātas virs īstajām. Nē.)Neko. Smuka meitene. Pilnīgi appļurkājusies. Vai tādu darbu var darīt skaidrā? Gan jau, ka var. [Varbūt, ka šim bāram ir beidzot izdevies mani aizbaidīt. Kāpēc man iet uz vietu, kas liek justies psiholoģiski neērti? Lai tur paliek tikai parastais planktons - garlaikoti alusvēderi.] Toties šodien redzēju puisim tādas gumijas sandales/čības, kur katram pirkstam sava mājiņa. Interesanti, cik ilgi tādas jāvelk kājās? |
5/8/12 05:12 pmomg(labi, man te jau sāk piedēvēt kaut kādu aziātfīliju, bet) omg Tikko mani nošarmēja ķīniete manā vecumā, blogere-fotogrāfe-tulkotāja, kas tā iekārtojusies savā dzīvē, ka katru gadu 6 mēnešus tikai ceļo, pārējā laikā raksta blogu un tulko. ... Te es paklusēšu un padomāšu. ... ... (Ko gribu es?) |
5/6/12 02:52 amCilvēks ir tikai viņš pats. Un pat tas viņš nav.Manu personu nosaka cilvēki man apkārt, vide, laikapstākļi. Latentie apsolījumi, kas nepiepildās. Nesaprast. Nevajadzēt saprast. Pasaule sagāžas un būvējas no jauna. Dienas ir saulainas un praktiskas. Prāts ir racionāls. Mani bezdibeņi vairs nav tik dziļi; vai esmu iemācījusies tajos vairs nekrist. Brīžiem ir biedējoši. Mērķi tuvojas un attālinās, tie mainās. |
4/28/12 06:27 pmĶīnietes un japānietes ierodas tik meitenīgi sievišķīgas, ka vāks. Matu stīpiņas ar ziediem, piemīlīgas kleitiņas, rozā lūpiņas. Gari melni taisni mati. Maziņas un smalciņas. Kā tādas lolitas. Goda vārds, visu laiku jādomā par seksu ar nepilngadīgu meiteni.Es, savukārt, savā haki krāsā ar armijas atribūtiku. |
4/24/12 04:03 pmMatemātika mēdz būt nežēlīga. |
4/21/12 07:39 pmVai rietumvalstīs nezog?Cilvēki ir sašutuši, ka tūristīgākajā tramvajā izvelk no kabatām makus, un grib ziņot policijai. Man tas šķiet lieki. Tūristīgākajā tramvajā noteikti dienā nozog ap 20 makiem. Un kas ir maks? To iemet upē ar visām bērnu fotogrāfijām un braukšanas tiesībām. Nu, var jau būt, ka ir kāds labums, ja var aprakstīt zagli un tā pārinieku. Bet vai ir? |
3/25/12 01:06 amDzīve ir jauka, rīt sola sauli un kārtējos 18 grādus, šodien pirmais pavasara brīvdabas alus dīgstošā zālē.Varbūt rīt pirmais pavasara apkārtjājiens ar riteni. Pirmo reizi dzīvē man ir pašai savs velo! Varbūt ne pārāk laba karma, ka jau reiz tieši no šī esmu nojaukusies, toties tagad vairs nav jāuztraucas, ka varētu sabeigt cita mantu. Citādāk - darbi darbā un darbi mājās, kā to visu paspēt? Kaut kā. Ā, nē, atcerējos, reiz man bija pašai savs vislabākais trīsritenis, kurš man patika tik ļoti, ka ar divriteni nemācēju braukt līdz pat 12 gadu vecumam. |
3/17/12 05:00 pmNu, lūk.Ārā burvīgs laiks, bet es sadrūmu. Jo pie mums mitinās stag-pārtijs, 11 atsaldēti britu tēviņi. Viņiem vispār vajadzētu aizliegt izbraukt no valsts tādās grupās. 3 - maksimums. No sākuma visi tādi puslīdz normāli, bet nākamajā rītā jau skaidrs - atsaldeņi. Tas vispār nav normāli - tādā skaitā pārvietoties pa ielu, iet bārā, restorānā. Debīliķu grupiņa, kur katra vienība atsevišķi nav spējīga neko izdarīt, visiem viss jādara kopā. Pats krutākais viņiem liekas aizbraukt uz citu valsti un kaut ko izdemolēt; apgaismības, humānisma un citi laikmeti nav viņus skāruši. Toties citi viesi jauki. |
3/14/12 02:28 amAkdies, tas strazds aiz loga mani nobeigs. Nevaru aiziet gulēt.Un tas vēl tikai pats pavasara sākums. Maijs ir vissaldākais, vissmeldzīgākais, vissāpīgākais un ilgpilnākais mēnesis. Pēc lietus, kad bērza putekšņu pilnas peļķes, viss smaržo, viss maigi zaļš, un zeme ir silta. Novakars, tā pelēcīgā gaisma. Nakts, kas neiestājas, pilna kustīgas dzīvības, ēnu, sapņu. Nav nekā plosošāka, erotiskāka, nepiepildījuma un alkām pilnāka kā maijs. Strazdi, lakstīgalas, citi putni. Ārdoši, eksplozīvi, uzar visas iekšas līdz kaulam, izgriež tevi uz āru un liek lūgties pēc žēlastības un kaisles, kāda, kas dzīrotu ar tavu atplēsto un izārdīto miesu. Dvēsele uzbriest un iet pāri malām. |
3/11/12 11:19 amVakar darbā pilnīgs pilnmēness.Nomainot kolēģi pēcpusdienā, viņa sūdzējās, ka šī bijusi visgarlaicīgākā darba diena ever. Droši vien, ja jau visi frīki sazvērnieciski gaidīja, kad uz darbu atnākšu es, lai novestu mani histērijā ar saviem jautājumiem. Jā, bet varbūt vajadzētu sākt ar to, ka no rīta pažēlojos dzīvbriedim, ka ar strādājošā statusa iegūšanu jūtos par kādiem 7 gadiem vecāka, un varbūt vajadzētu aizkrāsot tos sirmos matus? Tātad, tas ir apbrīnojami, ko visu jautā viesnīcas administrācijai, kā vispār tie cilvēki ir sadūšojušies izbraukt no savas valsts?! Apmēram 5x dienā atbildu uz jautājumu: "Could you recommend some NICE restaurant?" Pie tā jau esmu pieradusi. Tas nekas, ka man "nice restaurant" ir apšņurkāts pagrabiņš ar maķedoniešu dzīvo mūziku un kotleti, tas jau viņus neinteresē, viņiem laikam liekas, ka ir kaut kas generally nice, ka es no viņu acīm nolasu viņu gaumi un maka biezumu, ka esmu izstaigājusi Visus Prāgas restorānus ar savu administratores algu. Aha. Tak ejiet uz ielas uz skatieties, kur te ir tie restorāni! Kāpēc tad jūs te atbraucāt? Nuja, bet vakar man tik vienkāršus jautājumus neuzdeva. Atnāca pajautāt, kur var nopirkt žiletes. Umm.. Veikalā? Jā, laikam mēs aiziesim paskatīties, vai nevar nopirkt veikalā.. ... Atnāk, rāda tūristu grāmatiņu: "Labvakar, vai jūs zināt restorānu Cafe del Paris?" Nē, nezinu. "Ehh... Hmm.. " (Eu, nu nevajag tāpēc uzreiz atmest restorānam ar roku, ka Es viņu nezinu!) (Ā, bet tas laikam cilvēkam svarīgi..) "Kur te iet visi mākslinieki?" Tieši mākslinieki? Umm.. Hmm.. Jūs no Berlīnes, ja? Redziet, pie mums te nav tādu īpašo mākslinieku kvartālu, kur visi tusētu. "Jā, bet kur iet jauni cilvēki?" (Runa aizvien par restorāniem..) Visur? (Katrā bārā un restorānā es redzu jaunus cilvēkus. Viņi tiešām ir Visur!) Varbūt es varot ieteikt Jauku restorānu ar skatu uz Prāgu? O.O Jā, es zinu gan vienu Jauku restorānu ar skatu uz Prāgu - ir tāds miljonāru namiņš pakalnā, kur par pirmo uzkodu tev izraus nieri. Labi, zvanām Cafe del Paris rezervēt vietiņu, pulkstens ir pusastoņi, viņi grib ēst astoņos. Tiešām? Nu, labi, pusdeviņos. Ho ho hoo - iedomājieties? - stundu pirms vakariņām viss jau rezervēts! Kā tad tas gadījās sestdienas vakarā? Visam pa vidu saucu ārstu čīlietim ar klepu, bildēju amerikānietes pie gleznas, atkārtoti izsniedzu pudeļattaisāmo puisim no 2. numuriņa. "Eu, ja tev tur daudz tās pudeles, varbūt paņem attaisāmo uz numuriņu?" Nē, nē, šī esot pēdējā. Iebrauc brazīliete. Vai esot pienākusi viņai vēstule? Nē, atvainojiet, diemžēl nav. Droši vien būs pirmdien. Āāāāāā! Pirmdien!! Pirmdien es braucu prom, un vēstulē ir mana vilciena biļete! No kurienes sūtījums? No Londonas. Kad izsūtīts? Trešdien. Aha, pirms divām dienām.. Tad jau būs pirmdien. Cikos Jums vilciens? 8:00. Nu, pastnieks nāk ap divpadsmitiem. Bet visbrīnišķīgākais, visapburošākais notika pusstundu pirms mana darba laika beigām, kad jutos izmalta vistizlāko jautājumu un situāciju lavīnā, apdolbījusies no telefona zvana, kurš 2 stundas tā arī līdz galam nepienāk, toties atkārtojas ik piecminūti. Tad, tieši tad pie mana galda nevainīgi pienāk puisis no 2. istabiņas un pajautā: "Es atvainojos, mēs gribam iziet iedzert, kur te Prāgā ir bāri?" Man nebija ko teikt, ikvakara bāru tūres pick-up meitenei nebija ko teikt, mēs tikai klusējot blenzām Prāgas kartē un virinājām mutes. Viss beidzās labi. Iesteberēju Tesco pēc alkohola, grabinot saujā nieka 60 kronas, par ko deva vien jocīgu burbuļūdeni mana kārotā lambrūzija vietā. Pie vīna plauktiem pasveicināju sava bojfrenda bij-dzīvbiedres bojfrendu, pārvarot kārdinājumu aizņemties 30 kronas lambrūzijam. Pie kasēm mani ilgi pētīja un tad paprasīja pasi. Nez kādēļ es nojautu, ka tieši šodien tas varētu notikt. Un - ha hāāā! - es to uzvaroši izvilku no somas, netīšām tur atstātu. Še tev, pretīgā diena! Matus droši varu nekrāsot. |
Powered by Sviesta Ciba