ceļā

Recent Entries

11/18/18 09:52 am

10. diena pēc darba. Katru nakti murgoju. Varbūt galva mēģina to visu sakārtot. Citādi jūtos labi, ir visu laiku, ko darīt. Gatavojamies Ziemassvētku priekšnesumam - kā jau parasti, notiek strīdēšanās, apvainošanās, nesaprašanās, bet galu galā gan jau viss būs, jābūt. Viss ir labi. Dzīvoju. Janvārī būs jāsāk pamazām domāt, ko tālāk.

Re, nav īsti, ko pastāstīt, jo viss ir labi.

Ā, kur Latvijā būs foršākā Jaungada ballīte?

10/29/18 04:21 pm

11 dienas, tātad.

10/25/18 08:39 am

15 dienas. Jaunā menedžere atrakstījās. Kamēr nenotiek katastrofas, viss ir labi, var arī pastrādāt. Kā kaut kas nestrādā vai nobrūk, man gribas hibernēties.

10/19/18 10:28 am

13 dienas.

10/18/18 02:07 pm

14 dienas. Firma izziņoja, ka meklē jaunu darbinieku - zīmola menedžeri. Es kaut kā briesmīgi sapriecājos un sāku apdomāt šādu iespēju, jo produkts man pazīstams, darbs ar medijiem, tekstiem, bildēm, vizuālo u.t.t., pie tam pusslodzē. Tomēr šorīt parunāju ar A., un viņa teica: "Es domāju, ka tev to nevajag. Atceries, kāpēc tu gribēji prom." Un viņai ir taisnība. Man jānomierinās. Jāpārstāj ķert ērtas iespējas tikai tāpēc, ka ērtas.

10/12/18 08:07 am

20 dienas. Vakar bija jāpaguļ uz grīdas un jāparaud, jo vairs nevaru. Recepcijā pārplīsa karstā ūdens truba, ledusskapjiem atslēdzās elektrība, atlaižamais negrib atlaisties, bet terorizē ar epastiem, kaimiņš nāk un prasa videokameru materiālus veselai nedēļai, jo kāds esot bijis viņa dzīvoklī, elektrokompānija nomainījusi mums skaitītāju neko nepasakot, brokastu meitenei jāiet uz policiju un viņa nevar strādāt dienā, kad es jau sēžu recepcijā un nevaru nosegt divas pozīcijas reizē, viesi narkojas un nečekojas ārā no numuriņiem, recepcionists beidzot izfigurē, kā savākt putekļus ar slotiņu nevis putekļu sūcēju, bet nāk un jautā, kuros atkritumos tagad šitos mest, un jaunā menedžere būs manā apmācībā tikai dažas dienas pirms beigām, jo nu... Toties sestdienā, kad te ciemosies mana māsa, man būs jāsēž ar jauno menedžeri recepcijā, lai es viņai parādītu, kā norit darbs viesnīcā nedēļas nogalē, it kā cilvēks laika gaitā to pats nevarētu noskaidrot. Aj. Beigās vēl vēders apsāpējās un drebuļi sāka kratīt no šitā visa, tā ka nācās apgulties un savākties.

Šorīt dzeru tēju nevis kafiju. Kuņģis vairs nepanes.

10/4/18 07:53 am

28 dienas. Vakar akceptēja jauno menedžeri, un šodien man ir skumjas. Nu ja. Tā jau es zināju. Kad viss beigsies, gan jau es ar sentimentu atcerēšos, cik forši bija, kādi labi cilvēki visriņķī, un nesapratīšu, kāpēc es pacēlu ķepiņas un aizlaidos, nevis cīnījos par viesnīcas slavu, bakstot kolēģus kļūt arvien labākiem un labākiem. Jā, man patīk ideja par viesnīcas vadīšanu, rūpēšanos, lai vieta kļūtu arvien patīkamāka, lai cilvēki tajā justos labi, bet es nespēju katru dienu borēt, ka kaut kur ir netīri logi un nenovākti zirnekļu tīkli, kādam jādara vairāk un citam labāk, viņiem par to saņemot smieklīgu atalgojumu. Un vispār, jā, man ir problēma motivēt apkopējas strādāt labāk par naudu, ko viņas saņem, man gribas viņas motivēt darīt kādu mazāk fiziski smagu darbu ar labāku algu, attīstīties, "sekot sapņiem", "uzdrīkstēties". Bet kurš uzkops manus numuriņus, ja es visas aizmotivēšu iet strādāt citur? Un varbūt man arī nepatīk ideja par svešu cilvēku uzņemšanu manā viesnīcā, tādu, kuri atnāk tur visu piesmēķēt, sabāž somās tualetes papīra rullīšus un beigās vēl atstāj zemu vērtējumu par servisu. Cilvēki. Varbūt ir kaut kas pa vidu - rūpēšanās par vietu, forša komanda un apmierināti cilvēki, kuri negrib pārāk daudz vai ar kuriem nekas tik briesmīgi šķērsām nevar iziet.

9/17/18 09:14 am

Septembris pāri pusei. Urā! Vēl divas nedēļas šajā mēnesī un tad vēl oktobris. Darba ballīte jau bijusi, tagad sāksies atvadu periods. Labi. Jāturpina eksistēt un jācer, ka nekādas katastrofas tuvākajā laikā negaida, lai arī katru nakti eju gulēt ar bažām, vai mani neuzraus no miega telefona zvans. Drīz. Drīz es varēšu gulēt mierīgi.

Brīvdienās apmeklēju 2 koncertus, izlasīju muminus un salauzu sirdi. Nu, labi. Arī tas nu ir beidzies, varam mierīgi dzīvot tālāk.

9/13/18 07:58 am

Vispār viss ir OK, lai arī es visādi gaužos un mirstu katru rītu pirms darba. Jā, besī un nervozē, un es vairs nevaru izturēt, bet pa vidam notiek arī visādas labas un interesantas lietas. Re, atkal piedalījos vienā priekšnesumā krutā festivālā. Kāpēc es par to nerakstu? Sagatavošanās nebija viegla - katru dienu pēc darba vēl viens darbs, es neatceros, kad es pēdējo reizi esmu normāli kaut ko vārījusi un ēdusi - vakar man pietika spēka uzvārīt griķus un tos neaiztiktus ielikt ledusskapī tā vietā aprijot pāris speķmaizes. Bet kaut kur piedalīties un būt - tas tomēr ir tā vērts, lai arī jāsaliecas deviņos līkumos. Tagad es atkal visādi kašķējos, ka turpāk tā vairs nedarīšu, bet es tak zinu, ka darīšu, ka vienmēr viss tiek kaut kā skaisti izplānots, bet realizācija ir tālu no skaistajiem plāniem. Bet, jā, bija mums tāds priekšnesums pagrabā ar svecēm un fotogrāfijām, un svešu roku mazgāšanu, un spoguļiem, un dziesmām. Apgrābstīju apmēram 60 svešus cilvēkus, bet sajūta ir laba - aj, nav svarīgi, nevaru to izstāstīt - es viņiem tās rokas slaucīju un tur kaut kas bija - pieskaršanās svešām rokām, kaut kāds maigums pret svešiniekiem. Labs vingrinājums manai introvertajai ziemeļnieka dvēselei, kas izjūt katru ielīšanu privātajā telpā kā uzbrukumu. Dzīvot un būt ne izdzīvot. 7 nedēļas.

9/12/18 09:05 am

Vēl viena diena priekšā. Varbūt jāpastāv uzvarētāja pozīcijā pirms mesties ar to cīņā. Mazajai Mijai šitas nesagādātu problēmas. Mazajai Mijai nekad nav problēmu.

9/3/18 06:44 am

Vēl deviņas nedēļas. Deviņas sasodītas nedēļas. Divi mēneši. Pēdējā laikā darbs tik neizsakāmi riebjas, ka katra diena šķiet kā nebeidzama spīdzināšanas sesija, kurai seko nākamā, tad nākamā, un nākamā, un tā vēl deviņas nedēļas.

Septembris man parasti iestājās ar patīkamu, rosīgu satraukumu. Jauns projektu vai mācību gads, pārmaiņas u.t.t. Šogad nejūtu neko. Tikai to, ka rīti un vakari kļūs jo dienas jo tumšāki, temperatūra pazeminājusies strauji un nepatīkami, un līst. Man nav apavu šādiem laikapstākļiem.

Varētu iemīlēties, varbūt tas palīdzētu atbīdīt darbu otrajā plānā un mazliet relaksēties. Bet kaut kā neredzu iespējas. Nekā reāla, tikai visādas online muļķības, kas noēd pārāk daudz enerģijas.

Nemiers. Gribas kaut ko jaunu. Aizraujošu. Lai šie divi mēneši nav tikai izdzīvošana un ciešanas.

8/27/18 08:05 pm

Godīgi sakot, drusku trīc ķepas no tā rudens un tumsas, un bezdarba. Jā, jā, man ir plāns, kas viss jāizdara līdz janvāra beigām, un tomēr. Mēs te esam jau bijuši, mēs to esam jau darījuši, un tas labi nebeidzās. Bailīgi, ka piezagsies depresija un apātija, gribētie darbi paliks neizdarīti, dienas saķeps pelēkā klīsterī. Mēs te esam jau bijuši, mēs to esam jau darījuši. Nu, labi, vienmēr jau būs kāds hostelis, kurš nopriecāsies par manu CV, ja nu tomēr nekas neizdodas. Iedomājies, ka varētu pienākt tāda diena, kuru es nodzīvoju harmonijā ar sevi. Wow. Ir vērts mēģināt.

8/13/18 08:01 am

Ja gribas, lai laiks vilktos, jāsāk ļoti, ļoti kaut kas gaidīt. Tad katra diena ir kā negribēta mūžība.

7/15/18 10:28 am

Svētdienas asaras un kafija.

1/27/18 06:24 am

Biju prom. Tagad uzmācas visādi jautājumi, kāpēc esmu atpakaļ. Kāpēc es eju uz besījošo, stresojošo darbu. Iekrāt naudu un atkal laisties prom. Klenderēt pa pasauli. Tas, diemžēl, izslēdz citus plānus/vēlmes. Sasodīts!!! Tā arī es neesmu atradusi savu vietu šajā dzīvē. Darbs, ko šobrīd daru, nav man piemērots, bet nav arī ideju, kas būtu piemērotāks.

12/24/17 12:01 pm

Vakar sašuvos, ka visa kā ir diezgan un par daudz, un te nu atkal ir svētki, kad var dabūt vēl vairāk visa kā, ko nevajag, un pirmo reizi dzīvē kā visprātīgāko dāvanu es sajutu ziedojumu. Man neko nevajag. Un es zinu, ka tev arī viss jau ir.

12/12/17 08:23 am

Cik forši dzīvot savā galvā. Tur ir pilnīgs tralalā la la lā.

12/10/17 08:12 pm

Dzīve ir jocīga. Un gara. Par to, protams, es parasti nedomāju. Parasti dzīve liekas īsa. Tepat jau tas viss notika. Bet ne taču. Tā bija kāda cita dzīve, citi cilvēki, citi laiki. Domāju šovakar par savu cibu. Nagi niez kaut ko izdarīt. Izdzēsties, atkabināties no pagātnes pierādījumiem. Tāpat atmiņas ir ar mani. Kam man katra diena sīkumos? Tas viss bija tik sen. Varbūt sajūta, ka priekšā jauna dzīve, jaunas atmiņas. Dzīvojot tagadnē nav nepieciešama pagātne tuvplānā. Tik daudz kas jau bijis. Daudz kas mani veidojis. Bet katra jauna diena nāk ar jauniem notikumiem. Vai vajag to visu tā uzkrāt? Varbūt jāatvadās. Tikai tas, ka reizēm gribas uzrakstīt, padalīties, varbūt arī izlielīties, neturēt pie sevis, paraudāt publiski.

11/18/17 10:48 am

Tā sanāk, ka nāku pasūdzēties tikai tad, kad ir slikti. Nu, jā, nav neviena cita pa rokai. Nē, nu, ir jau, bet tā sūdzēšanās jau arī neko nedod. Labāk tak nepaliek. Re, šoreiz patiešām esmu slima. Pagājušoreiz tas bija tikai kaut kāds fantoms, bet šoreiz gan vairs ne. Bet šovakar uz "Izrādi par krānu" un rīt jāsveic veļi, tā ka nav laika te slimot. Bet plauša sāp. Nu, varbūt pāries. Uzēdīšu sīpolus ar medu.

Nogurums. Briesmīgs nogurums. Laikam gribas kaut ko skaistu. Or whatever.

11/14/17 08:35 pm

Beidzot patiešām nav vairs ne laika, ne spēka nekādām blakuslietām. Viss ok. Brīžiem tik pamanāmi suicidāls noskaņojums, bet neko. Ceru, ka iestrādāšos.
Powered by Sviesta Ciba