ceļā

Recent Entries

3/23/17 11:32 am

Man pēdējā laikā sāk nepatikt sava dzīve. Nē, nu, dzīvei nav ne vainas, bet pārāk daudz domu, nervu un laika paņem darbs. Šodien, piemēram, brīvdiena, bet es pamodos briesmīgi sastresojusies, ka vakar kaut ko nepabeidzu, ka rokas darba laikā nedavelk līdz vēl kaut kam un tas, acīmredzot, man jādara brīvajā laikā, kamēr tas būs izdarīts, lai gan tā tam nevajadzētu būt, ka jāuzraksta meils, lai kolēģi neapjuktu vienā situācijā, ka tam visam pa vidu vēl ir attīstījies konflikts starp mani un dažiem citiem kolēģiem, kuriem nepatīk mans darba stils un mana personība, ka nāk sezona un viss kļūs tikai briesmīgāk un sliktāk. Darbam būtu jāpaliek darbā, un tam nevajadzētu aizņemt manas domas brīvajā laikā, un man vajadzētu savas maiņas beigt laikā, nevis pārsēdēt par stundu, jo atlicis tik daudz neizdarītā, kas nav izdarāms.

Gribēju darba jautājumam likt mieru vismaz gadu. Vienkārši strādāt. Kaut kā nesanāk. Varbūt gribētos mazliet vairāk rutīnas? Atnāc, no kurienes vakar aizgāji, un turpini, ko vakar iesāki? Ja darbs ir bardaks un privātā dzīve ir bardaks, tad kurā brīdī lai savāc domas, nervus, plānus?

2/25/17 01:48 am

Mācos dzīvot tā, it kā man piederētu sava dzīve, it kā man piederētu tikai mana dzīve un it kā tā būtu bijis vienmēr. Nav vienkārši, ja esi pieradis domāt par vairākiem. Pirms pāris dienām kaut kas "noklikšķēja" - pamodos pēc murgainas nakts - un pēkšņi atkal bija vieglāk.

Pusnaktī uz metro eskalatora, cīnoties ar visu laiku no pleca nost šļūkošo piena pudeli, 10 olām un mikroviļņu krāsnī uzsildāmajām nūdelēm vakariņām, pacēlu acis un sastapos ar pretim braucošu ļoti nepārprotamu smaidu man. Aizspriņģoju mājās palēcienā. Patīkami, ziniet.

1/8/17 12:35 am



Šis ir mans kalns un mani jumti, un mani vilcieni, kas brauc garām. Šīs ir tik ļoti manas mājas, tik ļoti man, instant love kopš pirmās tikšanās. Te ir augstie griesti un parketa grīdas, un otrajā stāvā mūžīgi mainīga bērnu mākslas izstāde, te ir studentu pīpētava kāpņu telpā pie loga un bēniņi, kuros reiz notika kultūras pasākumi. Te ir dzīvokļa biedrene, kura dzied gruzīnu ansamblī, kas mēģina mūsu viesistabā, un te ir divi restorāni pirmajā stāvā, un kaimiņi, kuri sagaida pie namdurvīm ar alus kausiņiem rokās. Te ir pat savs dārziņš pie sliedēm! Un vasarā tur zēla kaņepes. Un te ir Tunelis - gandrīz dzīva būtne tieši zem maniem logiem (par Tuneli man jāstāsta atsevišķi). Un Karlīnas laukums te ir ar brīnišķi gotisku baznīcu un izrotātu egli, un Žižka uz zirga kalna galā, kas izgaismojas rīta saulē, un Lielo Plūdu atzīme uz manas mājas stūra pirmā stāva griestu augstumā, un visādi veikaliņi un kafejnīcās, kuras vēl neesmu izpētījusi, jā, kaķu kafejnīca šeit ir, un dažādu krāmu bode, kurā es aizvakar nopirku siltināšanas gumiju ārdurvīm, un briesmīgi auksti arī te ir, bet tas nav svarīgi, jo viss pārējais ir pilnīgi brīnumaini un lieliski, kaut vietējie šņaukājas par šo rajonu kā čigānu mītni un septembrī mums apzaga dzīvokli (mūsu pašu dumības dēļ), vienalga šīs ir absolūti kolosālas mājas.

Un šovakar man ir skumji, kaut pilsēta ir piebirusi ar sniegu. Bet arī tas nav svarīgi. Būs drīz atkal priecīgi.

---
4 mēneši jaunas, nesaprotamas dzīves. Skumji un priecīgi, un viss kopā.

1/6/17 01:39 am

Prāga šodien cenšas pierādīt, ka pazīst, kas ir īsta ziema. Un viņai izdodas. Es iegāju humpalās un nopirku divus jaunus džemperus. Līdz šim mans mīļākais ziemas apģērbs bija šorti, un igauniete recepcijā sēdēja vasaras kleitā.

Gads man nevar vien sākties, kaut kas sastāvējies ir gaisā. Nenoslaucītas drupatas no galda. Nav plānu un nav termiņu.

1/4/17 12:14 pm

Vakar briesmīgi gribējās iedzert. Aizvakar jau gribējās. Bet dzīvokļa biedrene aizvien nav mājās, tādēļ es Tinderī sagrābstīju kaut kādu džeku, kas tieši brauca cauri manam rajonam. Nu, patiesībā, es pa ilgiem laikiem vispār atvēru Tinderi, lai mazliet sevi izklaidētu, un Evžens bija viens no tiem, ar kuru izveidojās kaut kāda puslīdz saturīga saruna. Tomēr mēs drīz vien atvadījāmies, jo puisis "to be completely honest with you" - brauca satikties ar citu meiteni un teica, ka uzrakstīs vēlāk. "Vēlāk" pienāca pēc 20 minūtēm ar "wow, tas bija īsākais randiņš manā mūžā". Es piedāvāju satikties uz alu, lai dzirdētu, cik tieši briesmīga bijusi šī tikšanās, un viņš nopriecājās par iespēju aizbaidīt divas meitenes vienā vakarā.

Alu mēs iedzērām, pāris stundas nopļāpājām par attiecībām, pusnaktī atvadījāmies, un lieta slēgta. Evžens, kurš patiesībā nav Evžens, jau gadu ir attiecībās, kurās viss ir kārtībā, izņemot seksu.

12/29/16 08:18 am

Būs jau labi.
Būs tā vai šitā, bet pamazām būs labi. Būs savādāk. Būs atkal priecīgi un atkal bēdīgi. Būs kādā brīdī atkal viss un tad atkal nebūs nekā. Un tomēr būs labi. Ir labi. Sāpīgi, romantiski, priecīgi, skumji, ir visādi, un tā ir labi.

Labu nākamo gadu!

12/27/16 04:49 pm

Gada noslēgums nu jau tradicionāli man nāk ar pārdomām par piedzīvoto un paveikto. Nezinu, vai būšu spējīga šo gadu savilkt bildēs - ļoti maz bildēju šogad, bet citas lietas, kas mani kā tādu trušādu uz žāvēšanas rāmja izgriezušas uz otru pusi, ir pārāk personiskas, lai ar tām dalītos atklātāk kā zem četrām acīm. Mērkaķa gads atnāca, izmērkaķojās pēc sirds patikas un tagad iet prom. Nākošais būs Gaiļa gads, nodriskātā horoskopu grāmatiņa saka, ka būs daudz jāstrādā, kā arī jāvēro militārās parādes. Ne viens, ne otrs mani nepārsteidz, un visu nākamo gadu veltīt darbam es nolēmu jau pirms pāris mēnešiem.

Tradicionāli sāku rakstīt arī nākamajā gadā vēlamo sasniegumu un paveicamo lietu sarakstu. 2016. gada sarakstā man bija 40 plāna punkti, no kuriem paveikti 20 - ļoti laba statistika. 2017. gadā ierakstīju divus. Citu vēlēšanos man īpaši nav. Ilgi domāju, tad pievienoju vēl astoņus - lai ar laiku būtu ko izsvītrot. 2017. gadā man gribētos mazliet vairāk skaidrības.

11/10/16 08:50 pm

Pēdējā laikā pa brīdim kāds grib zināt, ko es ēdu, kā es ēdu, kad es ēdu, vai vispār es ēdu, kāpēc es neēdu kā ēd citi, cienā mani ar cepumiem un šokolādēm un "ēd, ēd vēl!". Laikam pārāk labi izskatos.

11/5/16 12:27 am

Man iet ļoti labi. Tikai haotiski.

10/19/16 11:09 am

Stulbi, ka dzīvi sakārtot nav iespējams. Var tikai kaut ko apkārtot, salikt kaudzītēs, bet vienalga tās jau pēc brīža izšķīst uz visām pusēm, viss tiecas un vienmērīgu haosu, kā saka - ē - viens tuvs draugs.
Nesen darbā izgāju testu, pēc kura sanāca, ka esmu briesmīgi sistemātiska, un man jāpiekrīt, ka tā tiešām ir. Kaut kur tas palīdz, bet kaut kur ļoti traucē. Dzīvē, piemēram. Dzīve ir pilnīgi nesistemātiska, informācijas plūsma ir nesistemātiska, objekti uz mana galda nekad nav bijuši sistematizējami, un tādēļ, ka es to visu nevaru sakārtot ne savā prātā, ne uz sava galda, es visu laiku esmu diskomfortā. Tāda bezjēdzība uznāk. Un apziņa, ka nekad nebūs kārtības. Mūžīgais apjukums. Mūžīgais haoss galvā. Nevaru izstāstīt, cik ļoti tas traucē, nav skaidru domu, ir tikai kaut kāda smirdīgu lupatu kaudze.
No otras puses, labi, ka dzīve nav sakārtojama. Ko es tādā sakārtotā dzīvē darītu? Garlaikotos.
Dzīve ir kā upe, kas plūst kā pašai ērtāk, kā ūdeņi, kas nesavaldīti pārplūst, mutuļo, gāžas lejā no kraujas, appludina laukus, nojauc mājas. Var jau to visu tā atstāt. Bet var mēģināt "sakārtot". Upi nesaķemmēsi, nenomierināsi, nepiespiedīsi plūst atpakaļ, bet var izrakt kanālus, uzbūvēt dambjus, galu galā var panākt, lai tā plūst kalnā, ja vajadzīgs. Un tomēr tā būs upe - neprognozējama.

10/14/16 01:05 pm

"A series of fascinating papers suggest that social pain and physical pain are processed by the same neural circuits. This might explain why, in many languages, it is hard to describe the impact of breaking social bonds without the words we use to denote physical pain and injury. In both humans and other social mammals, social contact reduces physical pain. This is why we hug our children when they hurt themselves: affection is a powerful analgesic."
te

10/9/16 05:08 pm

Nē, man nav viss ok, paldies.

10/3/16 07:58 pm - Omg, ķirbju biezzupa!!!!

Jeb pusdienas trīs dienām 2 eiro vērtībā.

ķirbis (1 hokaido)
3 normāli kartupeļi
1 liels sīpols

bekona šķēlītes
skābais krējums
ingvers
čili pipari, pipari, sāls

Izcīnās ar ķirbi, līdz tas ir nomizots un sagriezts gabaliņos katlā + kartupeļi gabaliņos + puse no sīpola. Visu vāra. Piemet garšai kādā brīdī smalki sagrieztu ingveru nedaudz. Sāli.
Kad viss mīksts, noceļ katlu no plīts un sablenderē biezzupā.

Tālākais ir garšas smucināšanai:
Uz pannas līdz zeltaini brūnam apcep otru pusi sīpola (mazos gabaliņos sagrieztu, piemēram, bet var pēc patikas). Tad to kopā ar čili pipariem vai kādām citām garšvielām iemaisa biezzupā, līdz garšas buķete apmierina.
Lej šķīvī.
Apcep bekona šķēlītes, liek zupas šķīvī. Blakus vēl noliek skābā krējuma piciņu.
Viss. Jūtas kā restorānā.
Tags:

10/2/16 10:25 pm

Nedēļas nogale laukos. Man uz kājas uzkāpa zirgs.

Nē, nu, labi, ne jau pavisam, drusku. Paveicās, principā. Sāpīgi vienalga. Atvedu mājās gandrīz kilogramu medus, trīs dažādus sierus no govīm, kurām ieskatījos acīs, tumsā viena braucu ar vilcienu uz nezin-kurieni, sēdēju naktī mažā pie ugunskura ar bariņu sieviešu, skatījos spožās zvaigznēs, mācīju dziedāt, bļāvu mežā, sabridu slapjas kājas zālē.

Prāgas bruģis ir slapjš un glumš, nosijāts ar dzeltenām lapām, aiz loga atkal brauc auto un pļerkšķ lietus notekcaurulē.

Ir mazliet skumji.

9/28/16 01:46 pm

Skumīgi lūkojos dienu plānotājā, ka tuvākā tikai mana "neko nedaru" brīvdiena gaidāma 8. un 9. oktobrī. Un arī par šiem datumiem man jau bija kaut kādas idejas.

Pārsātinājums it visā. Laikam kaut kā jāiekonservējas, jāpietaupa enerģija, citādi šobrīd tāds jūklis visriņķī, ka vāks.

Pie tā visa vēl - nesen nācu mājās nakts vidū un sastapos "aci pret aci" ar vienu no savām lielākajām murgu situācijām, kuru esmu iztēlojusies neskaitāmas reizes (ja ne katru reizi, pārrodoties mājās) - dzīvokļa durvis bija vaļā. Nu, tā, ka pilnīgi un līdz galam. Tā kā biju labi sadzērusies, neko daudz par to nedomāju, tikai paskatījos, ka kompis vēl uz vietas. Padomāju, ka caurvējš atpūtis slikti aizvērtās durvis. Tomēr pamazām situācija uzsūcas manā prātā, un kļūst arvien neomulīgāk, jo izskatās, ka dzīvoklī tomēr kāds bijis, izzvejojis maku no dzīvokļa biedra somas, kas stāvēja priekšnamā. Nu, labi, ka ļaundaris nav gājis tālāk pārbaudīt istabas. Tfu, tfu, tfu.

9/27/16 08:42 am

Beidzot jūtos nogurusi un slima. Varbūt tādēļ, ka es esmu nogurusi un slima.

9/26/16 12:09 am

Oj. Kā trešdien sāku ballēties, tā šorīt tikai beidzu. Nupat jau šķiet, ka par traku. Divas pēcpusdienas recepcijā sēdēju pilnīgi zaļā ģīmī un nesapratu, vai man galva griežas no tā, ka paģira velkas līdz pat pašam vakaram, vai no tā, ka pēdējā laikā, šķiet, pārtieku no želejkonfektēm un ķīniešu makaronzupām. Ne jau tādēļ, ka es neko citu nevarētu atļauties, bet tādēļ, ka parūpēties par sevi, acīmredzot, neprotu.

Ceturtdien mani uzaicināja uz ļoti netālo veco hipiju krogu uz koncertu. Beidzot es zinu, kur pulcējas visi garmatainie čehi! Grupa, kuru gaidīju, neuzstājās, toties pa skatuvi lēkāja apmēram piecdesmitgadīga lēdija ar pilnīgi pazaudētu balsi, kura tāpat te esot kurinājusi pirms 22 gadiem. Pēc kādas pusstundas viņas aizsmakušās balssaites iesildījās, un tad pat bija diezgan forši. Vai arī man alus beidzot iedarbojās un viss sāka patikt.

Piektdien ar biedriem atkal gājām izpriecāties 80.-90. gadu disenē. Mājās nākot, mirkļa iedvesmā, nopirkām čehu ruma izstrādājumu, kuru bieži izmanto Ziemassvētku olu liķiera gatavošanā. Nevajadzēja. Sasvinējāmies Ziemassvētkus tā, ka nākamā diena recepcijā bija ļoti neizturama. Toties mājupceļš bija jautrs. Beidzot arī es esmu taurējusi piemājas tunelī, kurā katram caurgājējam mostas briesmīga nepieciešamība ālēties.

Nu, un pēc tādas briesmīgas dienas atkal vajadzēja iet uz krogu. Aizveda mani uz tādu kā geju bāru, tādu kā mājīgu ūķīti. Viss jau labi, bet vienā reizē, kad gāju uz meiteņu tualeti, tur priekšā bija divi džeki. Samulsu, nesapratu, vai man tagad būtu jāiet uz puišu tualeti, vai kā, bet izrādījās, ka viņi tur tikai zāli tirgoja, fjuff.

Šovakar dzeru kumelīšu tēju un skumstu. Dzīve ir skaista un dzīve ir sviests.

9/21/16 11:41 pm

Foršs vakars ar draudzeni, pa riteņbraucēju celiņu aizgājām līdz kārtējai vietējai hipsteru tusētavai - pļaviņā sakarinātām ķīniešu rīsu lampām un spoļu galdiem, izrunājāmies par visu, kas uz sirds, pēc tam vēl piesēdām krogā "Alus klubs" ar sešām dažādām dzirām no krāniem un miljons pudeļu piedāvājumu, tagad vēl nav divpadsmit, bet es jau mājās, un rīt - tadā! - vēl viena brīvdiena! Esmu priecīks, ka vai nu!

Ko es rīt darīšu? Kādi jauni piedzīvojumi mani sagaida? :)

9/20/16 08:34 am

Nekas tāds jau nav noticis, bet jūtu, ka iestājusies beša tumšā svītra. Cerams, ka drīz atlaidīs.
Vakar aizgāju uzlakot, kā viņus tur sauc, gēla nagus laikam. Ir ok.
Vēl es dēli aizbraucu un nopirku. Veltīju tam divas stundas. Toties tagad ir plaukts drēbju skapī. Mans skapis ir mans prieks un acuraugs šajās dienās.

9/17/16 12:59 pm

Man šodiena nepatīk. Jūtos nogurusi un besīga. Un nervoza. Vakar viesnīcā bija tāds mērens pilnmēness, šodien galīgi negribas uz turieni iet. Man liekas, ka es gribu pārāk labi strādāt, jānomierinās. Sāku darīt sev pāri.
Naktī bija negaiss. Pamodos piecos no briesmīga blīkšķa, iespēra kaut kur netālu. Apstaigāju tumšo un tukšo dzīvokli, paskatījos, vai aizvērti logi. Uz blakus mājas balkona kāds pīpēja. Vismaz kāda dzīva dvēsele. Protams, tieši šajā tumsā un tukšumā man vajadzēja atcerēties nesenos spoku stāstus cibā. Palīdu zem sava guļammaisa un spicēju ausis, baidoties izdzirdēt čīkstošas grīdas. Šis tomēr ir vecs dzīvoklis. Aizmigu.
Brokastīs kafija un banāni. Aizmirstu par sevi parūpēties.
Powered by Sviesta Ciba