ceļā

Recent Entries

12/10/19 04:05 pm

Runājot par saimniekošanu, mans kulinārais meistarstiķis ir melnās pankūkas, kuras riebjas visiem maniem dzīvokļa biedriem.

Sastāvdaļas:
milti
ola
ūdens
internets

Pirmos 3 sajaukt, sākt cept, nogarlaikoties, atvērt internetu. Ta-dā! Melnās pankūkas gatavas.

Uz pasīvi agresīviem jautājumiem par to, vai pankūkas speciāli tiek ceptas melnas, atbildēt ar: "Pankūkas, kas nav melnas, nav nekādas pankūkas."

12/10/19 01:19 pm

Nākamgad laikam būs jāmeklē jauns mīļākais vasaras bārs. Mūsu rajonā arvien vairāk spiežas iekšā developeri un baltās apkaklītes, ja vēl te vispār ir kur viņām spiesties. Karlīna ir balto apkaklīšu veiksmes stāsts, bet tā ir arī pinkaino troļļu un šmulīgo krūmu bērnu sakāve. Pirms Lielajiem Plūdiem šis esot bijis čigānu un bomžu rajons, no kura cilvēki izvairījušies pat dienas gaišajā laikā, nakts pastaiga esot bijusi pielīdzināma drošai nāvei. Vēl pirms tam šis bija fabriku, armijas kazarmu un kara slimnīcas rajons. Vēl pirms tam te esot bijusi upe, kas vēlāk atspiesta prom no kalna, lai iekarotu esošo zemes pleķīti. 2002. gadā upe sadusmojās un paņēma atpakaļ sev piederošo teritoriju, uzskalojot savus ūdeņus līdz pat otrajam stāvam. Pēc plūdiem cilvēki saņēmās, nospodrināja pāri palikušo mantību un sāka jaunu dzīvi. Tā kā daļa cūcības bija aizmēzta, rajons kļuva pievilcīgs attīstītājiem, kas gadu gaitā te sabūvējuši liellogotas betona kastes, kurās starptautiskas baltās apkaklītes klabina taustiņus. Starp tām vēl dzīvo vecā Karlīna, kas ar katru gadu saraujas arvien mazāka, pamazām izčākst, velkas tālāk prom uz perifēriju, bet tur jau ir citi rajoni ar citiem stāstiem. Pa laikam gan te vēl kaut kas uzplaukst no vecās dzīves, bet ātri vien tas tiek aprīts un izgrābts badīgiem baltiem pirkstiem. Un var jau būt, ka es esmu viena no viņiem.

Kad es te ienācu pirms 3 gadiem, A. man ierādīja upes bāru, kā es viņu iesaucu. Tas bija pavisam jauns barčiks, atvēries metāla konteinerā džunglājā pie upes. Neviens tur negāja, ja neskaita kaut kādus pankus un hipijus, kurus neuztrauca sēdēšana uz baļķa un viņu bērnu spēlēšanās betona gruvešos. Septiņpadsmitā gada vasarā es tur vedu savus mīļākos, mēs skatījāmies zvaigznēs un bučojāmies tumšajos krūmos. Baltās apkaklītes, protams, bija klātesošas, bet nenomāca vietējo faunu. Pirms diviem gadiem teritorijā parādījās vēl viena būda, un tas iezīmēja upes bāra nāvi - "Kliņģerītis un Es". Hipijnīca pārvērtās par hipsternīcu, baltās apkaklītes un bārdas čaukstināja papīros stilīgus burgerus un laša sviestmaizes, un šmulīgie krūmu bērni viebās un gaidīja tumsu, kad taustiņu klabinātāji nu jau tīsies pa mājām un varēs netraucēti atvilkt no viņiem elpu un uzpīpēt zāli. Šovasar upes bārā es biju tikai dažas reizes. Darba dienu vakaros tas atgādināja tirgus placi, bārmeņi nespēja vien liet alu un jaukt kokteiļus, rindas stiepās pāri visam laukumam un cilvēki bļāva visās iespējamajās valodās. Mazliet upes miera tur varēja baudīt vien brīvdienās, kad baltās apkaklītes palika savos rajonos. Nezinu, vai upes bārs nākamvasar vēl pastāvēs. Attīstītāji ir izstrādājuši plānu visai Karlīnas piekrastei un šobrīd būvējas tieši pie upes bāra sāna. Pamazām visa piekraste tiks piekrauta ar spīdīgajiem stikla un betona klučiem, starp tiem būs apcirpti zālāji, skaisti, vijīgi, grantēti celiņi, soliņi, plānotas ainavas, kur atpūtināt nogurušās pilsētnieka acis un stratēģiskās vietās ieplānoti un ar sētu apjozti bērnu spēļu laukumiņi. Pilsētnieka atpūtas zona. Bet pinkainie troļļi, šmulīgie krūmu bērni un bomži, kas tur vēl pa klusiem un brikšņainiem nostūriem sacēluši savas teltis, pārvāksies tālāk uz perifēriju. Arī es.

12/5/19 05:46 pm

Naktī pamodos, miegs bija cauri. Trīs stundas vāļājos no vieniem sāniem uz otriem, skatījos tumšajos griestos un domāju. Visu ko izdomājos, gan par savas eksistences bezjēdzīgumu un to, ka pēc manis nepaliks ne slapja vieta, kad es nomiršu, gan aizsapņojos, kādus tik visādus projektus es varētu uzsākt. Tajā visā domu murškulī uzmirdzējās viena ideja, kas nakts saplaunītajā audeklā šķita briesmīgi revolucionāra - just own it. Vienreiz par visām reizēm, pamēģini - nostājies stingri uz kājām un atzīsti savu vērtību, visu, ko esi darījusi, visu, ko dari. Kāpēc arvien tā raušanās tumšajos kaktos un plakstu nolaišana? Savas vērtības mazināšana? Jā, man negribas laist cilvēkus sev klāt, stāstīt par sevi, saviem sasniegumiem, personīgo dzīvi, studijām un darbiem, kas variējas amplitūdā "sīkākais tārps - galvenais čiekurs", bet kāpēc nepasniegt sevi ar stāju, bez tās piesardzīgās, rīklē sprūstošās pieticības? Pamēģini. Just own it.

12/5/19 12:36 pm

Vakar, kad mirkļa vieglprātībā joka pēc izmetu, ka - ek, vien es nevaru atrast draudziņu šņuk-šņuk - saņēmu pretī, ka man esot pārāk augstas prasības. Ka es gribot, lai partneris ne tikai interesējas, kas manā galvā notiekot, bet lai to arī vēl saprotot. Jāmetot šitās muļķības pie malas un jāmeklējot tāds, kas zupu uzvārīs un pie vajadzības krānu salabos.

Pēc tam pie manis atnāca polis, iekāpa logā un aizšpaktelēja šķirbas, lai nepūš iekšā vējš, kamēr es sēdēju gultā un lapoju viņa atnesto grāmatu, filozofējot par to, ka briesmīgi besī nevarīgās un seksualizētās sievietes tēli mākslā.

11/21/19 11:09 pm

Bieži sevi šaustu par to, ka maz izdaru. Dienas aizstiepjas un izplūst aizmirstībā. Es dzīvoju tādā kā sapņu pasaulē, vislielākās lietas notiek manā galvā. Šodiena lavierēja starp produktīvu un noķiņķelētu. 12 nomoda stundas. Kas ir izdarīts?
- iedzēru kafiju un dienas gaitā apriju pārāk daudz saldumu
- pagatavoju pusdienas - win! (vakar, piemēram, nesaņēmos, paēdu pa ceļam)
- iemetu izmazgāties drēbes
- noskatījos video iedvesmai (30min)
- noskatījos angļu vēsturnieces šovu (1h)
- sabakstīju koncerta materiālu mājas lapā - dienas lielākais darbs!
- nopublicēju visiem iesaistītajiem koncerta plānu
- nomazgāju traukus
- o! atšifrēju vienu dziesmu notīs
- izlasīju fb un cibu, instagramu
- sakomunicēju ar 7 cilvēkiem (un šodien es komunicēju maz! jo darīju citas lietas)
- sajutos labi - to nevar neatzīmēt, tas bija ļoti jauks brīdis
- sakārtoju nošu mapi
- ā, izmērīju koncerta dziesmu garumu
- parunājos ar dzīvokļa biedreni
- beidzot pieķēros piekārtot grupas materiālu mapi datorā, uff, tur daudz darba

Tas laikam viss. Ierakstīju cibā. Divreiz. Kaut ko jau es te daru.
Tags:

11/21/19 01:48 pm

Vispār, viss ir ok. Man, izrādās, ir šausmīgi daudz brīvā laika šonedēļ un visu ko var paspēt sastrādāt, ja gribas. Laukā ir pelēcīgi miglains, un es pēkšņi ievēroju, ka no mana loga var redzēt vecpilsētas laukuma Tīņu baznīcas torņus. Ja gribas. Var arī neredzēt. Un var arī neko nepaspēt. Ja gribas vai negribas.

11/12/19 03:04 pm

Cīņu starp cilvēkiem nevar izbeigt. Un nevar uzvarēt. Var tikai zaudēt.

11/8/19 02:05 am

Bet varbūt es neesmu gatava jaunām attiecībām, because I'm not ready to put up with all the bullshit.

10/29/19 01:21 am

Interesanti, vai sievietes ar īsiem matiem tiek seksuāli harasētas biežāk kā ar gariem? Šovakar uz vienas un tās pašas ielas savācos divus identiskus harasmentus, bet pirms divām dienām mani mēģināja nopirkt. Žēl, ka es neesmu citplanētietis, kas var izšaut taustekļus un caur harasētāju nāsīm ieurbties viņu smadzenēs un uzkult tur zupu. Žēl, jā.

10/28/19 04:28 pm

Man, kā jau vienmēr, bail, ka lietas ir "uz mūžiem". Šī vasara ir izslaucījusi galvu pilnīgi tukšu, nu, no sakarīgām, interesantām lietām. Visu vasaru es esmu dzīvojusi uz hormoniem, un pat rudens nav spējis ievirzīt mani normālākās sliedēs. Maz, kas mani vēl interesē. Uzmanība arī neturas. Varbūt tas nakts darba dēļ. Varbūt nāk vecums, es nezinu, bet tas ir diezgan biedējoši. Bail, ka mans prāts regresē uz neatgriešanos.

Pirms pāris dienām kaut kas sakustējās un atnāca konkrētāka sajūta, ka jāsāk ripināties tālāk, ka būs jāmeklē cits darbs. Protams, ne uzreiz un tagad, bet būs. Bet uz kuru pusi virzīties šoreiz? Tik ļoti negribas līst birojos un citos sēžamdarbos, datorā lūramajos darbos. Aizvien kaut kur pamalē plivina pēdējo sapņu karodziņu kino, bet manī ir tāda nepārliecība un bailes no stresa, ka es nevaru. Nevaru uz to karodziņu pat skatīties.

Nezinu, šodien ar pulksteņu pārgriešanu atnāca ziema un domas par to, ka dzīve paiet velti. Pilnīgi, pilnīgi velti. Es jau zinu, ka nekam nav jēgas un nevar īsti būt, ka nekas mums te nav tā baigi jāizdara, un tomēr. Gribētos kādreiz sasniegt to sajūtu, ka viss šis nebija velti, ka tas, ko es izdarīju, tam bija kāda jēga.

10/9/19 02:54 pm

Es neko nevaru paspēt. Ne personisko dzīvi, ne profesionālo.

10/3/19 01:59 pm

Vasarā padancojām un paromantizējām, tagad jāpievēršas kaut kam sakarīgākam. Tāds, lūk, noskaņojums.

10/2/19 08:51 pm

romantiskie nesakari

(varbūt jāpārdēvē savs žurnāls, ne par ko citu jau vairs nerakstu)

9/28/19 12:41 pm

Uzstādu jaunus rekordus - vakar ar mani flirtēja 15 gadus jaunāks puisītis. Es gan šitos jaunās paaudzes flirtēšanas paņēmienus īsti nesaprotu - noķēra mani bāra piektdienas bardaka vidū, ņēmās rādīt čatu ar savu meiteni un prasīt, vai es saprotot, kas tur rakstīts. Nu, puisīti, bļāviens! Man tur trauku kalns nemazgāts, pa durvīm veļas iekšā jau nākamā zviedru pensionāru grupa, kas nu jau sēž pilnīgi visur, kur ir iespējams apsēsties, nav bijis laika ne padzerties, ne pačurāt, bet tu man bāz sejā svešas emocionālās probēmas, kurās man tagad strauji jāiebrauc. Tā arī pateicu, ka es saprotu kokteiļus, nevis šitos emocionālos nezinko, lai pats tiek galā. Viņš briesmīgi nopriecājās, protams, jo kurš gan nenopriecātos par meiteni, kurai emocionālie nezinkas ir sveši, un ņēmās flirtēt tālāk, bet man šausmīgi gribējās uzlikt viņam roku uz pleca un tā līdzjūtīgi pateikt - klausies, man ir 35, ej spēlēties ar savas paaudzes meitenēm.

Vēlāk, starp citu, es fb nostalkoju gan viņu, gan viņa meiteni - jo es tak tagad esmu ievilkta viņu attiecībās, zinu, ka sekss viņiem 3x nedēļā un ka viņš viņai veltot maz laika - ak, jēzu! - tādi balodīši. Abu profili jau piecus gadus sastāv no vienām vienīgām sirsniņām, dubultselfijiem, mīlestības proklamēšanas visos iespējamos veidos, protams, ka viņi ir atzīmējušies, ka ir attiecībās, cover bildēs pozē kopā, viņa esot viņa princese un dzīve, kas vienīgā mākot izvilināt viņa smaidu, bet viņš esot viņas, viņas un viņas, un nekad un neviena viņai viņu neatņemšot. Mhm.

Puisītis, starp citu, kaut kāds jaunās paaudzes supervaronis. Esot uzrakstījis grāmatu 19 gadu vecumā, kļuvis par frīlanseri what not, intervējas intervijās, bet ielikt atstarpi pēc pieturzīmēm vienalga nejēdz.

9/25/19 11:32 am

Vakar pēc dančiem baigi vajadzēja iedzert, bet, nu, tur problēma, jo danči ta kalna galā, principā parkā, apkārt nekā nav, vienreiz jau šitā bija. Bet neko, determinēti meklējām un atradām to, kas vēl vaļā, un, ziniet, Višehradas pakāje ir gandrīz krutāka par visādām tur Žižkovām. Ir tur tāds krustojums, kur barčiku ka biezs, spēj tik izvēlēties lielāko caurumu. Vēlējām par labu iestādei ar nosaukumu "Cietā piezemēšanās", kas vaļā līdz 4am, un nebijām vīlušies. Pirmkārt jau durvis, ja, man liekas, tā bija eņģēs ielikta skaidu plāksne uz kuras ar krītu uzšņāpts alus piedāvājums. Otrkārt, šoreiz mums nelika reģistrēties nekādos smēķētāju klubos un maksāt biedru naudas, lai varētu uzturēties šajā barčikā, kur uz visiem galdiem bija bļodas izmēra pelnu trauki, kurus visi arī aktīvi izmantoja. Treškārt, lai arī sākumā tur skanēja kaut kāda čehu šausma, galu galā viņi pratās un uzlika normālu zāģi. Galda biedrs tajā brīdī gan mazliet satrūkās un ar nervozu skatienu, šķiet, novērtēja manu labsajūtu, bet tad nomierinājās. Ceturtkārt, kontingents. Sen es nebiju redzējusi šitādus vietējos rūķus un troļļus. Atnāca tur tādi trīs pinkaini pensionāri un ņēmās kliegt, jo tak labi nedzirdot. Pirms tam jau tur bija paskaļi, bet ar pensionāru uzrašanos man nācās savu ausi pielikt apmēram pie galda biedra mutes, lai vispār kaut ko sadzirdētu. Piektkārt, tur bija suns, nē, zirgs, nē, suns. Šitais lops dzēra alu un visu laiku mēģināja apgāzt mūsu kausus. Tāds, lūk, galvenais barčika apmeklētājs, iespējams, drīz sāks arī pīpēt. Bijām tur ar poli. Polis, var gadīties, ir sakarīgs cilvēks.

9/7/19 02:05 pm - Es neesmu laimīga, bet es esmu laimīga

Dažu video* iespaidā pie brokastīm aizdomājos par to, kā mēs esam pārkodējuši savu valodu paši sev par sliktu, runājot par "laimi". Labi, jūs varbūt nē, bet es jā. "Es vienkārši gribu būt laimīga." "Atrod savu laimi!" "Brīva un laimīga." "Dzīvot laimē." "Laimīgu Jauno gadu!" Mēs runājam par laimi tā, it kā tā būtu neizsīkstoša prieka un enerģijas stāvoklis, kuru mums būtu vēlams atrast, jo citadi tak mēs esam nelaimīgi. "Vai tu esi laimīga?" visbriesmīgākais jautājums, kura dēļ negribas satikt sen neredzētus radiniekus un paziņas, vai atsevišķos dzīves brīžos pat vistuvākos draugus. Būt nelaimīgam (t.i., nebūt laimīgam, t.i. nebūt ilgstošā pacilājuma un prieka stāvoklī) ir apkaunojoši, jo laimīgs cilvēks ir veiksmīgs cilvēks, un veiksmīgs cilvēks ir tāds, kurš daudz strādājis, lai sasniegtu savus skaidri nospraustos mērķus, un ir pelnījis sasniegto rezultātu. Tātad nelaimīgs cilvēks ir pelnījis būt nelaimīgs, jo neko nav darījis lietas labā.

Interesanti, kurā brīdī radās šis koncepts par ilgstošu un nepārtrauktu enerģijas un prieka pārpilnu stāvokli kā normu? Lai nu kā, bet konceptam vajadzēja terminu, tad nu, acīmredzot, tika pievākta jau eksistējošā "laime". Graužot brokastu siermaizi, atmiņā uzpeldēja druskas no studiju laikā iegūtās informācijas, ka vēsturiski "laimei" nav nekā kopīga ar šo paildzināto ekstāzi. "Laime" ir palaimēšanās, likteņa labvēlīgums, veiksmes mirklis, vinnests mirkļa loterijā. Mēs neko neesam pelnījuši - strādājam tā vai šitā, esam labi vai ne tik labi, mācāmies teicami vai neapmierinoši - iestājas dzīve ar savu loteriju, un mums var palaimēties. Uz mirkli. Mums var palaimēties vairākas reizes pēc kārtas, bet tad pēkšņi vairs nē. "Daudz laimes dzimšanas dienā!" - lai tev palaimējas vairākkārtīgi, lai tev ir situācijas un apstākļi, kas ir tev labvēlīgi. "Laimīgu Jauno gadu!" - tas nav tavs pienākums būt visu laiku priecīgam un enerģiskam, bet es tev vēlu, lai tev palaimējas. "Veiksme" arī ir apbružāts vārds, tam piekabinājusies tā mūžīgā strādāšana un kāpšana pa karjeras kāpnēm, kuru galā gaida tas, ko tu esi pelnījis. Veiksme ir veiksme, tā ir palaimēšanās.

Vai es esmu laimīga? Nē, es neesmu, jo tas nav iespējams - šis mākslīgais pozitīvā uzbudinājuma stāvoklis, kas nekad nebeidzas un nes mūs uz saviem vieglajiem spārniem cauri ikdienas rutīnai - nē, es neesmu šādā veidā laimīga - es esmu diezgan izteikti nelaimīga, nemierīga, man bieži nav, kur sevi likt, man lietas krīt uz nerviem, es sev krītu uz nerviem, ir dienas, kuras velk mani atpakaļ gultā, jo es zinu, ka neko neizdarīšu "uz priekšu - pretī laimei", un, jā, man ir kauns par savu ne-laimīgumu. Bet nevajadzētu. Jo es esmu laimīga. Sasodīti laimīga. Man veicas tik bieži, ka man vajadzētu nest ziedojumus un kraut kaudzēs uz Laimes altāra. Nākamreiz, kad man kāds novēlēs "daudz laimes", jāapspiež savas smīkņājošās domas, ka tas taču nav iespējams, jāatceras, ko "laime" patiesībā nozīmē, un kārtīgi jāpasakās.


*
https://www.youtube.com/watch?v=Aw1oLtuJOXQ

Man patika arī video par mīlestības konceptu
https://www.youtube.com/watch?v=v-iUHlVazKk

8/27/19 01:31 pm

Pamazām atgriežas saprāts - tas ir tik patīkami. Virs 30C manas smadzenes atslēdzas, un tādā stāvoklī tās ir bijušas lielāko daļu vasaras. Kā arī neizgulējumā. Varbūt tiešām jābeidz kafijot pa vakariem pat ja jāstrādā. Baigi gribas normālu miega režīmu atpakaļ, spēju aizmigt, spēju gulēt.

8/6/19 03:15 am

Nevajadzēja dzert to kafiju.

7/15/19 11:39 pm

Viegla iereibšana ļauj tolerēt Rīgu tik daudz labāk. Pat varu iedomāties, ka tas varētu būt tīri ok dzīvot Krāsotāju ielā. Galvenais nelīst laukā no sava kultūras pārstāvju un entuziastu burbuļa.

"The one who has lived for so long in exile can never really return." Tā es izlasīju grāmatā par fotogrāfu Koudelku, sēžot Dzegužkalna zālienā.

Ir bezgalīgi skumji. Neiedomājami, izsmeļoši skumji. Un tur neko nevar darīt. Man laikam šķiet, ka man nav "īstas dzīves". Un pat šī reiz beigsies. Izmuļļāta un bez jebkādas jēgas.

7/11/19 12:00 pm

Lidostā man atņēma 20ml acu tīrāmo ūdeni 125ml pudelē, bet neko neteica par tukšu 330ml ūdens pudeli.
Powered by Sviesta Ciba