ceļā

Recent Entries

9/16/20 11:12 pm

Es jums gribēju kaut ko uzrakstīt par savu melnstrādnieka pieredzi, bet visi vārdi par sausu. Ir pagājusi nedēļa, ķermenim pamazām pāriet šoks. Es plūcu ābolus 9 stundas dienā bez brīvdienām. Tās ir deviņas stundas fiziska darba starp kasti un koku. Izstiepšanās, satveršana, ābola pareiza noraušana, ieliekšanās ar galvu kastē, un atkārtot. Deviņas stundas. Nu, un tad vēl to visu tempā, nevis kaut kādā tur pastaigu režīmā. Mani pirksti ir sapampuši, pirmajās dienās tos gandrīz nebija iespējams salocīt, naktīs tie sāpēja. Arī mugura. Diena uz lauka sākas ar saullēktu un beidzas ar saulrietu. Tāpēc tagad es eju gulēt.

9/7/20 07:30 pm

Esmu Itālijā. Šodien izstaigāju Boloņu, oranžu pilsētu izklātu smalkā bruģī. Sēdēju uz neskaitāmu baznīcu kāpnītēm. Skatījos uz savu dzīvi dzīvojošajiem itāļiem. Uz laukiem briest āboli un vīnogas. Es nopirku leopardraksta kurpes un zīda lakatiņu Svētā Franciska baznīcas pagalmā. Rīt iešu uz lauka. Esmu Austrumeiropas lētais darbaspēks.

8/24/20 01:29 am

Nu re, tas nu ir noticis - atveru Tinderi, bet tur pretī lūkojas draudzenes bojfrends.

8/23/20 10:29 pm - daba

Klejot ar mugursomu bez galapunkta ir ļoti forši, tomēr gulēšana brīvdabā laikam nebūs mana mīļākā izklaide. Aizbraucām, tātad, ar draudzeni klenderēt gar Baltijas jūru. Pirmo nakti gulējām pludmalē, otro nakti - mežā uz varenas kāpas, no kuras viss jūras klaids pavērās mūsu skatam. Klints malā bija patīkama sūnu terasīte, mīksti, zaļi pēļi, kuros sagaidījām gan saulrietu, gan vēlāk izlīdām apskatīt arī saullēktu, kas nāca kliedzoši oranžs un tumšs, bet tad mijās ar blāvi zilu un rozā, jūra mierīgi viļņoja metāliska. Un naktī zvaigznes spīdēja koku galotnēs kā iekārtas lampiņas, un pirmajā naktī pār mums lējās Piena ceļš, tas viss bija ļoti skaisti, lai gan es ne brīdi nespēju zaudēt modrību pār apkārtējiem trokšņiem un iespējamiem miera traucētājiem.

Trešā nakts bija elle. Vakarā nonācām līdz nelielai pilsētelei. Visas pludmales garumā līdz upes molam gar kāpām stiepās metāla žogi, tad bija neliela kāpu josla, kurā bija aizliegts spert kāju, taču bija acīm redzams, ka cilvēki to izmantoja par tualeti, tad šķidra piepilsētas mežiņa josla ar neskaitāmām takām, tad Mirušais ezers, kurš bija krūmos un purvos ieaudzis, īsta odu paradīze, un tad jau sākās apdzīvota teritorija. Nepārprotami slikta izvēle naktsmieram. Sagaidījušas saulrietu pludmalē, ar krēslu ielavījāmies aizliegtajā kāpu mežā netālu no mola un uzslējām telti. Arī pēc tumsas iestāšanās bija dzirdams, ka cilvēki turpina dzīvoties pa pludmali. Mēs ielīdām teltī un mēģinājām gulēt. Mana ceļabiedrene šķietami netraucēti aizmiga, bet es gulēju tumsā un klausījos trokšņos. Cilvēkos, kas sasaucās pludmalē, pa brīdim tie grupās gāja cauri mežiņam, kliedza, dziedāja, ālējās. Katrs mazākais troksnītis izrāva mani no iemigšanas. Aiz upes virs meža riņķoja helikopetrs, it kā kaut ko meklētu, kaut ko uzmanītu. Nemiers bija gandrīz taustāms. Pusnaktī uz mola atskanēja šāviens. Viens. Skaļš. Cilvēku balsis. Tad viss uz brīdi norima, taču jau drīz mani pamodināja asinis stindzinošs kliedziens - kāda liela putna nāves brēciens nakts mežā. Tas kliedza histēriski, sāpēs un bailēs, un nenovēršamajā, kliedziens ilga neciešami garas minūtes, tomēr pamazām plaka, kļuva vārgāks, trīsuļoja, bija dzirdama putna pēdējā dvaša Mirušā ezera krastos. Es varu būt nākamā - šī sajūta izlauzās kā karsti sviedri smacīgajā teltī. Pēc brīža kaut kur tālāk mežā kliedza vēl kāds zvērs, varbūt lapsa, es domāju. Un tad es to dzirdēju. Soļus, kas tuvojās teltij. Zarus, kas lūza zem svara. Bija melna nakts, mēness savā tukšākajā punktā, soļi pagāja garām un devās uz kāpu. Tur tie pieklusa, kāds vai kaut kas izdvesa kādas skaņas, tomēr tās nebija atpazīstamas. Tas varēja būt dzīvnieks, tas varēja būt cilvēks. Būtne atdūrās pret žogu, tad šķietami gāja cauri kāpu zālēm un krūmiem, tad it kā apstājās, atskanēja paukšķis, klusums. Pēc ilgstošas gaidīšanas es iekritu saraustītā miegā. Varbūt tas aizgāja. Tālāk pa kāpu. Varbūt mola virzienā. Tomēr rītausmā soļi nāca no kāpas atpakaļ, atkal tuvojās teltij, apstājās. It kā domātu, it kā mūs aplūkotu, izsvērtu. Mēs nekustējāmies, neelpojām, gaidījām. Nekas nenotika. Nenotika tik ilgi, ka bija skaidrs, mums darīšana ar dzīvnieku. Tomēr kādu? Labākajā gadījumā - stirnu, sliktākajā - mežacūku? Kad vēlāk pavērām telti, neviena tur nebija, tomēr bija dzirdams, ka dzīvnieks aizvien ir kāpās. Nogulējām vēl stundu - iespējams, vienīgo stundu pa visu nakti, un ātri savākušās devāmies prom. Pretējā virzienā.

Ceturto nakti es pieprasīju kempingā. Aiz žoga, kas mani nodala no dabas. Kaimiņi līdz diviem naktī kalusījās astoņdesmito gadu disko, bet tā man šķita kā vissaldākā šūpuļdziesma.

8/12/20 06:23 pm

Viens no maniem šodienas dārgākajiem pirkumiem ir krūšturis, reāla tāda, vot, lupatiņa - bez polsteriem, bez stīpām, nopietni, auduma tur tik, cik 30 kvadrātcentimetros, toties cik tāds maksā! 3 veikalus izstaigāju, kamēr atradu tādu, lūk, vienkāršu, nekādas tur caurspīdīgas mežģīnes, paldies, caurspīdīgi krūšturi man jau ir. Kāpēc viss ir caurspīdīgs?! Zem caurspīdīga gaišas kokvilnas krekliņa caurspīdīgs krūšturis, urā, nu, vai tāds ar polsteriem, lai taču tās krūtis tur vārās savu sviedru sulā 30+ grādu karstumā, nu ja. Es nevaru. Piekusu no šitā. Un tad vēl beigās pie tās sasodīti dārgās un reti atrodamās vienkāršās briesmīgas krāsas lupatiņas pieliek birku "Perfect as your first bra", lai nu jau tās pieaugušās sievietes nokaunās, ka vispār tādu meklējušas.

8/12/20 02:08 pm

Nav man miera. Rīt došos virzienā uz Baltijas jūru. Šodien eju pirkt kārtīgu mugursomu.

Ah! Un viens no maniem mīļākajiem Instagram accountiem ir uzražojuši mīkstās rotaļlietas, kas pasūtītājiem tiks piegādātas kastē ar uzrakstu "Sad things inside"! Āāāāāā! Skaidrs, ka šis nav vairs tas vecums, kad gultu piekraut ar mīlīgiem mīkstajiem plīša zvēriem, bet bet bet - tas ir SKUMJŠ NUMBATS!!!!! ("Numbats live alone not to share their food. Ever!") Jā, un tikmēr arī cits man mīļš accounts jau 20 minūtēs ir izpārdevuši "Oh no!" cepurītes, kuras man arī likās foršas. Kas ar mani notiek?!

8/6/20 03:47 pm

Ar cerībām gaidu, kad Airbaltic atcels manu nākamās nedēļas Latvijas lidojumu un izsniegs vaučeri. Ja neatcels, būšu šajā azartspēlē "ceļošana covid ērā" pakāsusi 100 eiro. Meh. Nu, es zināju, ka tas ir risks, jā, bet vienalga neiepriecina.

8/4/20 03:11 pm

Gribēju ierakstīt par sevi, bet ierakstīšu par kolēģi. Izstudējusi tūrismu un apkalpošanu, viņa tagad nolēmusi, ka pēc bakalaura darba uzrakstīšanas iešot studēt IT. "Apnicis man tas tūrisms. Man šķiet, ka IT es būšu baigi labā," viņa saka.
"Aha. Un kas tevi piesaista IT jomā?" - cenšos neizrādīt skepsi.
"Nauda!"

7/14/20 02:32 am

Mēness kā marmelādes šķēlīte.

6/7/20 01:44 am

Viena no karantīnas blaknēm ir, ka es naktī pilsētā vairs nejūtos droši. Prāga no mūžam dzīvas, virmojošas, 24/7 priecīgas un bezrūpīgas pilsētas ir pārvērtusies par 90to gadu Maskačku. Sākot ar pusnakti, pa ielām vazājas galvenokārt briesmīgi piedzērušies ļautiņi (un tas nav parasts skats, parasti laikam viņi pazūd priecīgi piedzērušo pārsvarā, bet tagad, es nezinu, visi priecīgi piedzeras jau pa dienu?) un sanarkojušies vai kā citādi psihiski nelīdzsvaroti elementi (aizvakar es redzēju vīrieti, kurš runāja ar savu kāju, kas bija iekāpusi peļķē un, šķiet, negribēja no tās kāpt ārā, lai kā viņš censtos to ar abām rokām izvilkt). Šonakt, nākot mājās no aizsēdēšanās darbā, nācās mainīt trajektoriju pretējā virzienā un gaidīt, kamēr attālināsies viens tāds acīmredzami nelīdzsvarots elements, kurš bija nikns uz visiem un visu, un, izskatījās, meklēja kašķi. Nepatīkami. Nedroši. Tie, kam nekad nav bijis naudas, tagad tās nav necik, un viņi meklē iespēju izdzīvot.

6/3/20 05:33 pm

Ja man negribas uz darbu, tad varbūt laiks kaut ko mainīt?

5/28/20 02:04 pm

Pirmais, ko es šorīt pēc pamošanās noskaidroju, bija atšķirības starp pelēm un strupastēm, kā arī uzzināju, ka tās milzu ūdensžurkas, kas plunčājas visās Prāgas piekrastēs, nav nekādas ūdensžurkas, bet gan bizamžurkas, kuras Čehijā kā pirmajā no Eiropas valstīm ievestas no Ziemeļamerikas un, acīmredzami, palaistas savvaļā jau 19.gs. sākumā, kā arī ūdensžurkas nav nekādas žurkas, bet gan strupastes, tā pat kā bizamžurkas jeb ondatras, kas arī nekādā gadījumā nav nekādas žurkas, bet gan strupastes, kā arī to, ka "zem cietajiem, garajiem akotmatiem jeb segmatiem atrodas bieza, mazliet viļņaina pavilna (tāpēc ondatra izskatās pinkaina, it kā „nesakopusies”)". Varēja jau nu beidzot tomēr saķemmēties.

Darbs, toties, man atsāksies pēc nedēļas, un no manas pusslodzes tiks nogriezta vēl puse, jo bāru iekštelpas drīkst būt atvērtas tikai līdz vienpadsmitiem vakarā.

5/16/20 02:29 pm

Apbrīnojami, ka spēju justies tik labi un tik sūdīgi reizē. Mācu citiem lietas, kas man pašai ir kaut kāda Antarktīda. Jūtu, ka pēc šīs bedres (šobrīd gribas piedzerties un ielēkt upē) nāks atkal pacēlums un mānija, un abi stāvokļi ir tik nogurdinoši. Varbūt es ierakšos balss treniņa video, bet varbūt nopirkšu to sasodīto šujmašīnu, man šķiet, ka šonakt es par to sapņoju. Diena ir silta, maiga, un alus dārzs ir pilns ar priecīgiem ļautiņiem. Es jūtos, kā no citas planētas. Veļos pāri pati savām malām.

5/15/20 04:33 pm

Ir pazudis fokuss. Dienas aizpeld bezjēdzībā. Apzinos, ka vajadzētu uz kaut ko koncentrēties, bet uzmanību nekas nesaista. Nav plānu. Tā es te plenderējos pa dzīvi.

Pēc 10 dienām atvērsies bārs, bet es šodien ziņās izlasīju, ka visi bāri varēs strādāt līdz 23:00, pēc tam tikai caur lodziņu. Mūsu bāram vasarās ir nesezona, cilvēki uzrodas tikai pēc desmitiem vakarā, kad citi bāri aizver savas terases. Tas nozīmē, ka pa vakaru nesavācas tik daudz dzeramnaudas kā rudenī un ziemā. Kā arī man maksā par stundām. Nedomāju, ka mēs tirgosim kokteiļus caur logu, tam arī nav nepieciešami divi darbinieki, tās ir īsākas stundas - mazāk naudas. To, ka bāram neklāsies viegli, es aptvēru jau pirms diviem mēnešiem, bet neesmu pacēlusi pakaļu, lai risinātu šo situāciju.

Šodien uzradās kolēģe no viesnīcas un piedāvāja iet atpakaļ uz recepciju. Par diezgan labu naudu. Progresīvie īpašnieki šobrīd viesnīcas pārtaisījuši par bezpajumtnieku izmitinātavām. Tomēr tas nozīmētu jau trešo reizi atgriezties firmā, no kuras jau divas reizes esmu gājusi prom ar vēlēšanos mainīt savu dzīvi. Man šķiet, ka es to nedrīkstu sev nodarīt. Lai cik ērti tas būtu.

Jau kuro dienu pēc kārtas skatos šuvēju šovu. Tur cilvēki sacenšas par labāk sašūtajām vīlēm. Mēģinu atvairīt kārdinājumu nopirkt šujmašīnu.

Pagājušajā nedēļā es nopirku 3 auduma maisiņus ar domu, ka gribu tos apzīmēt. Tā viņi tur stāv. Neapzīmēti. Jo kāda gan jēga? Kur es viņus pēc tam likšu?

Pēkšņi uzradās meitene, kura grib mācīties dziedāt folkloru. Saņēmos un piedāvāju privātstundas. Rīt satiksimies parkā, un tad jau redzēs.

Visbeidzot, man ir biļetes uz Latviju jūnija vidū. Tas laikam nenotiks, bet pilnīgi skaidrs man tas vēl nav. Šodien lasīju ziņas un sapratu, ka robežas pilnīgi noteikti vēl atvērtas nebūs, jo čehi tikai jūnijā plāno tās atvērt ar Slovākiju, saviem mazajiem brāļiem, vasaras gaitā ar Horvātiju, Bulgāriju, Grieķiju - tradicionālajiem vidusmēra čeha ceļojumu galamērķiem, lai var papeldēties siltā jūrā. Ziemeļu valstis viņiem pie pakaļas, gan jau, ka te neviens pārāk nebēdātu, ja ar planētas ziemeļu galu robežas paliktu slēgtas uz mūžu. Nu, vēl jau paliek iespēja ceļot arī pār aizvērtām robežām, bet, visticamāk, raineris nemaz nelidos. Ja lidos, tad vēl paliek problēma ar karantīnu. Čehu galā pēc atgriešanās var iziet paša apmaksātu testu, lai nebūtu divas nedēļas jāsēž karantīnā. Par Latvijas galu nezinu. Tur runā tikai par karantīnu, līdz ar to nav jēgas nekur lidot un tad tur karantinēties uz visu ceļojuma laiku. Kā arī, testēties būs lielāka ķēpa un dārgāk, nekā aizmirst, ka man ir nopirktas biļetes.

5/11/20 11:41 am

Šodien, 11. maijā, ir nozīmīgs pagrieziena punkts personīgajās brīvībās. No šodienas varam atkal pulcēties pa 100, karantīna iet uz galu, ierobežojumi izzūd, mēs atkal varam atļauties, izplesties, elpot brīvāk. Man ir skumji. Bēdīgi. Es nezinu, vai gribu brīvību, brīvībā es jūtos apjukusi, jūtu, ka nedzīvoju uz pilnu klapi, visriņķī tik daudz neizmantotu iespēju, tik daudz virzienu, tik daudz visa kā, tik daudz cilvēku, attiecību, iespējamību. Es nezinu, vai gribu brīvību. Ierobežojumos ir tik viegli dzīvot. Tik vienkārši. Nav nekā, un tas mazumiņš, iespējams, nelegāli sagrabinātais, sagādā tik daudz prieka. Slepena tikšanās. Laiks, kuru nav kur likt. Mājas ballīte, mājas izstāde, mājas literārais vakars. Jā, to visu var darīt brīvībā, bet tam ir cita garša, cita noskaņa, cita nozīme. Es nezinu, ko iesākt ar savu brīvību. Tā mani nomāc. Un es nezinu, vai gribu atgriezties ļaužu pilnās ielās, šajā pavasarī es vislabāk jūtos mežā, atgriežoties no meža es domāju par mežu, par vilcieniem, kas ved ārā no pilsētas, par zaļumu, par klusumu, par brīvību.

Un es domāju par A., un par to, ka šī brīvība nozīmē, iespējams, viņas drīzu aizceļošanu. Katra reize, kas par to atgādina, nepatīkami iekožas sirdī. Jā, es zinu, ka mūsu kopā dzīvošana nebūs mūžīga, bet es arī zinu, ka pēc tam viss būs savādāk. Tās ir ēras beigas. Savādi, ir tā, it kā beigtos manas kārtējās attiecības, manas kārtējās mājas. Varbūt es vairs negribēšu dzīvot ar citiem cilvēkiem, lai mājas neveidojas ap viņiem. Lai tās nebeidzas. Sāp. Un ir bail. Priekšā atkal tumsa un nezināmais. Biedējošā brīvība.

Mani izvizināja ar motociklu. Un jo ātrāk tas brauca, jo vairāk man gribējās no tā nokāpt un iet ar kājām atpakaļ uz darbnīcu, kurā es jau pāris stundas ķellēju un berzu vienu mazu koka gabalu. Gribējās atgūt savu brīvību dzīvot. Dzīvot lēni.

5/5/20 02:32 pm

Šodien viss tā besī, ka gribas kādu nožmiegt. Dzīvokļa biedrs jau 15 minūtes virtuvē čabina papīrus, viņš būs pirmais upuris, ja tas turpināsies.

4/15/20 12:02 am

Vismaz kāda skaidrība. Bārs būs ciet vēl divus mēnešus.

4/8/20 01:06 pm

Akdies, kā viss besī. Dienas paiet bezjēgā, slavenajā dīkstāvē, sasaistītībā. Darba sludinājumu portālos nekas neuzrunā, bija gan vieni interesanti kursi, bet tie uz nezināmu laiku atlikti. Besī. Neredzu virzienu. Ārā, turpretī, ir dievīgi laikapstākļi, it kā gribas turp, bet visas izstaigājamās vietas jau ir izstaigātas un arī besī.

3/19/20 06:17 pm

Pēcpusdienā mēs izejam mājas pagalmā, tur tajā zaļajā nostūrī pie sliedēm, kur tik negribīgi līdz šim esmu gājusi iznest kompostu, jo jākāpj augšā un lejā pa kāpnēm, bet tagad tas ir dienas centrālais notikums. A. jogo plakanākajā zāles pleķītī ar degunu gandrīz uz sliedēm, un katras piecas minūtes viņai garām brauc vilcieni, tukši vilcieni, vien daži pasažieri reti izsēti garajos vagonos tver jaunākās ziņas telefonos vai veras tālumā aiz sejas maskām nenolasāmām sejas izteiksmēm. Es sēžu grilēšanas laukumiņā aiz dēļu grēdas un te lasu sen iesāktu ceļojumu grāmatu, te veros koku galotnēs virs manis un baložos, kas, šķiet, gatavojas ierīkot man zem logiem ligzdu. Mākoņi ir augsti un balti, saule apspīd milzīgā vīteņauga, kas gandrīz aprijis jau visu koku, robotās, tumšās lapas, pagalmu apkļaujošo māju fasādes ir zaļas un maigi dzeltenas kā slimnīcu sienas, un kaut kur lejā pie garāžām skan ķiteļos tērptu cilvēku balsis. Šis ir romāns, es domāju. Vecs, kaut kad sen lasīts romāns. Nāk kaimiņi sejas maskās iznest kartupeļu mizas, viņi nedzird, ka es viņus sveicinu, šķiet, ietur pat noteiktos divus drošības metrus savā starpā. Bet A. apsēžas man blakus, es mēģinu nerunāt tieši viņai sejā, labāk tā sāniski - ja nu. Ja nu tas, kas mani krūtīs spiež, sāk spiest arī viņu. Mēs brīdi dziedam, bet ne jau tāpēc, ka tā dara itāļi. Mums ir sava programma, savi plāni vasarai. Tāds vecs romāns, es domāju un nosūtu savam jaunajam tinderpielūdzējam vēl vienu savu bildi, jo ar vienu viņam ir par maz, viņš grib zināt, kā es izskatos, es, kuru šobrīd nevar satikt, kura sēž savas mājas kā slimnīcas iekšpagalmā ar te augošu, te krītošu smagumu krūtīs un skatās kaut kur tur ārā un pāri tūļājošajos mākoņos. Varbūt mēs par to kādreiz uzrakstīsim vecus romānus jaunām paaudzēm. Par tukšām ielām un apklusušiem laukumiem, un delfīniem, kas atgriezušies pie Itālijas krastiem - varbūt glābt cilvēkus, mierināt, viņi taču esot gudrāki par mums. Un par šādām pēcpusdienām, kurās laiks ir vecs un mūžīgs kā baložu dūdošana tiem taisot ligzdu.

3/13/20 12:53 pm

Pie mums, tātad, trauksme tika ieslēgta ātrāk nekā Latvijā un drastiskāk. Visādas sabiedriskās izklaižu un mācību vietas ir ciet, pasākumi atcelti, pulcēšanās virs 30 cilvēkiem aizliegtas, bāri un restorāni no šodienas strādā tikai līdz 20:00, robežas ir slēgtas un pārrobežu sabiedriskā satiksme no sestdienas arī vairs nekursēs, visiem uz robežām tiek mērītas temperatūras un mājās braucēji no riska zemēm tiek pa taisno sūtīti 2 nedēļu karantīnā. Protams, ka cilvēki ir satrakojušies un metas apgādāties ar pārtiku, ūdeni, tualetes papīru un zobu pastām, lai gan valdība atkārtoti apgalvo, ka pārtikas veikali netiks slēgti. Oficiālo saslimšanu skaits šobrīd - 117, liela daļa no tiem atgriezušies no slēpošanas Itālijā, kas ir tradicionālā čehu nodarbe pavasara skolas brīvlaikā.

Mūsu bārs testa režīmā strādās no trijiem līdz astoņiem, bet ļoti šaubos, ka šis režīms tiks izvilkts ilgāk par pāris dienām, jo apmeklētāju reāli nav, nedomāju, ka pietiekami liels cilvēku skaits metīsies dienas vidū svinēt dzīvi un kokteiļot.

Citādāk, man sāp riba kaut kur mugurā un traucē gulēt. Ja man būtu pa rokai kāds gana stiprs, palūgtu, lai mani kārtīgi sažmiedz un izkrakšķina mugurkaulu, lai visas ribas salec pa vietām, bet tagad, tā kā tinderošanās ir apstājusies un līdz ar to arī cerība uz gana drīzu pietiekamu tuvību ar kādu, kam šo palūgt, bet dejošanas pasākumi nenotiek, laikam būs jāmaksā ārstam. Bet vispirms laikam jāizārstē tas klepus, lai drošības pēc veselības darbinieku neaplaistu ar nezinu ko.

Ā, pēdējās dienās griežu uz riņķi igauņu grupu Trad.Attack! Folk-roks, ja nu kādu interesē. Ja kādreiz sanāks, iešu uz koncertu.

Upd: 120. Ārzemniekiem aizliegta ieceļošana Čehijā. Vīrusa izplatīšana tiek uzskatīta par likuma pārkāpumu. Karantīnas neieturēšana sodāma ar 120 000 eiro.
Powered by Sviesta Ciba