ceļā

Recent Entries

6/15/19 03:39 pm

Nu, tā. Iesaistījos jaunā teātra projektā. Pirmizrāde 29.11.

6/14/19 11:00 am - Francija

Apciemoju, tātad, savu franču dzīvokļa biedreni viņas dzimtajā ciemā. Sacerējos, ka nu tik izvēdināšu savas vasaras kleitas un saslapināšu peldkostīmu, bet jau pirms izbraukšanas noreducēju visu uz kleitu, kuru var kombinēt ar citiem apģērba gabaliem, un pārējo vietu somā aizņēma džemperi. Atlantijas piekrastes laikapstākļi ir stabili un paredzami - tur nav ne karsti, ne auksti, toties līst vismaz 5 reizes dienā, spēj tik žāvēt lietussargu. Parīzē notiek tas pats, un visas tās mākslinieku romantiskās bildītes ar slapjajām Parīzes ielām, kurās spoguļojas restorānu apgaismotās terases un Eifelis, diemžēl ir skaudra patiesība. Tikai bez romantikas.

Nu labi, mazliet romantikas es dabūju. Pie Luvras - izlijušā un pelēkā tuksnesī - mani uzrunāja francūzis. Tas bija tīri patīkami. Viņš esot mākslas skolotājs, specializējies mūsdienu mākslā, Tilerī dārzs esot viņa mīļākā pastaigu vieta, vispār iedzimts parīzietis, kurš aizraujas arī ar padomju kino un cerot reiz uzņemt savu filmu. Teicu, lai nāk ar mani staigāt pa to dārzu, jo man tāpat jāiet tajā virzienā, bet francūzis, lai arī gribēja runāties, vairāk stāvēja nekā gāja, beigās sabildēja pīļu ģimeni strūklakā, un tad mēs atvadījāmies. Tad pie Triumfa arkas mani uzrunāja maziņš un resns šrilankietis. Tas man izstāstīja, ka redzot, ka es esot dabas bērns ar tīru dvēseli, un vai tik es nenodarbojoties ar jogu vai meditāciju, un vai mans dzimšanas datums daloties ar 2, un vēl viņš redzot, ka tagad vai pagātnē kāds cilvēks nosūcot manu enerģiju, un tad vēl esot redzams disbalanss trijstūrī es-māte-tēvs, un auru viņš manu redzot, un vai tik man nesāpot pleci un mugura, un vai es nevēloties iedzert ar viņu kafiju. Taisījos prom uz Eifeli, bet tur jau mani gaidīja nākamais romantiķis, kurš palūdza viņu nobildēt palēcienā ar Eifeli fonā. Kamēr viņš priecājās, kā man labi izdevies viņu iemūžināt, tikmēr piespietoja jau nākamais kadrs. Laidos lapās. Šitādu real life Tinderi es sen nebiju pieredzējusi. Konstatēju, ka, Čehijā dzīvojot, esmu vispār aizmirsusi tādu fenomenu kā iepazīšanās uz ielas.

Ja neskaita laikapstākļus, tad, iespējams, visvairāk no Francijas man paliks atmiņā viņu ēšanas fašisms. Brokastis tiek ēstas pēc pamošanās, brokastis ir saldas. Nav iedomājamas sāļas brokastis. Sausiņš, bagete vai kruasāns ar sviestu un ievārījumu, kafija. Ja kafiju gribas padzert restorānā, vietējie stāv kājās pie bāra letes - tā ir vislētāk. Kafija pie galdiņa ir dārgāka, visdārgākā uz terases. Dzeramnaudu aptekšņiem nedod, jo viss jau tāpat ir pietiekami dārgs.

12:00 visa Francija lenčo. Ģimenē mums bija kārtīgi lenči, kas man vairāk atgādināja pusdienas, Parīzē cilvēki pirka pildītās bagetes. Konkrētā ģimene maltīti sāk ar salātu šķīvi, tam seko siltais ēdiens, tiek dzerts vīns vai sidrs. Pēc tam ir deserts, pēc deserta kafija. No 14:00 - 19:00 restorāni tiek slēgti, jo šajā laikā francūži neēd.

Vakarā tiek ēstas pusdienas. Viss sākas ar aperatīvu - glāzi alus vai stiprāka alkohola. Alu ar ēdienu kopā nelieto, jo tā darot tikai alkoholiķi! Tam seko zupa. Iespējams, salāti. Siltais ar vīnu. Tad ir siera pauze, kad uz galda parādās milzīgs šķīvis ar dažādām siera šķirnēm. Siers kopā ar vīnu pilnīgi noteikti nav francūžu ēdienkartē, tā ir ķecerība. Pēc siera nāk saldais, ko var papildināt ar šķebinoši saldu deserta vīnu. Visu var noslēgt ar kafiju. Beigās gribas nomirt.

Ballītēs cilvēki dzer alu no smieklīgām 250 ml pudelītēm, kas ir normālais franču alus tilpums, vai vīnu. (Ā, bija negadījums, ka suns izgāza manu alus glāzi, saimniece tik paraustīja plecus - "tur jau tāpat nekā daudz nebija" - un gāja tālāk. Jā, nu, tur jau no sākta gala nekā daudz nebija, bet tas nekas maksāja 2 eiro.) Grauž neveselīgas uzkodas, bet ne daudz, nekad nenoēd no galda visu.

Biju ukuleles festivālā un apmeklēju iesācēju meistarklasi. Tāds smieklīgs uķi puķi instruments. Varētu apgādāties ar tādu, bet es taču nespēlēšu.

6/13/19 10:28 am

Kolosāli, noķēru Parīzē ērci. Vajag taču mācēt.

6/1/19 12:36 pm

Iespējams, ka man ir ļoti skumji. Iespējams, ka man vienmēr ir bijis ļoti skumji. Arvien šķiet, ka kāda daļa manis mirst, kaut kas tiek nogriezts uz neatgriešanos, kaut kas svarīgs, kaut kas manu būtību veidojošs. Varbūt ir skumji vērot sevi pieaugam, nocietināmies, sakalstam kā mālu vai kreveli. Divdesmitgadībā mēs lasām eksistenciālistus un priecājamies, cik viņi drūmi un vientuļi, un mums šķiet, ka mēs viņus saprotam. Un tad mēs pieaugam, un mums pietiek ar savu dzīvi, nav par to jālasa grāmatās. Nezinu, kur sevi tādu skumju likt.

Vakar bārā bija bardaks, vispār visā pilsētā bija bardaks, varbūt tādēļ, ka pirmais siltais piektdienas vakars pa ilgiem laikiem. Tur bija turks, kas gribēja izdzert visus mūsu alus, es sākumā drusku ar viņu aprunājos, jo viņš bija vienīgais apmeklētājs. Bija bars ar padzīvojušiem un skaļiem amerikāņiem, kas pilnā bārā noķēra garām ejošo bārmeni un sāka rādīt viņam telefonā bildītes, vienā brīdī viņi noķēra arī mani un lika stāvēt pie galda, kamēr dāma savos miljons rāvējslēdzējos meklēja naudu un visu laiku atvainojās par to, ka viņai miljons rāvējslēdzēji. Amerikāņi paņēma turku savā aizgādībā, un kādā brīdī vecais amerikānis sāka mācīt turku, kā iekarojamas sievietes, tam viņam savajadzējās manu palīdzību, jo nebija skaidrs, kur tās iekarojamās sievietes meklēt. Kad amerikāņi aizgāja, turks turpināja dzert te alu, te pasūtīja pa kādam kokteilim, ko cilvēki dzēra pie blakus galdiņiem. Vēlāk, sapratis, ka te visi ar viņu runājas, sāka līmēties klāt vietējām dāmām, beigās aizgāja mājās bez somas, atgriezās, skatījās man acīs un prasīja vēl alu. Tad tur bija grupa ar austriešiem, kas izplājās pa visu bāru, viņu vidū arī albānis, kas sāka interesēties, vai esmu precēta un cik man gadu. Atsējās, kad es sāku uzdot pārāk sarežģītus jautājumus. Bija tizls čehs, kuram vajadzēja nezinu ko pierādīt, bet kurš sākumā uzstājīgi runāja ar mani spāniski, kas ir principā bezjēdzīgi, pēc tam piekasījās arī bārmenim, nerunājot par to, ka nosēdēja vēl labu brīdi pēc bāra slēgšanas un visu laiku vārījās iedomīgā tonī. Uz ielas bija pārdzēries brits, kurš mēģināja ielauzties blakus esošajā frizētavā, piekusa, atlaidās uz zemes atpūsties, tad turpināja iesākto, līdz es piedraudēju ar policiju, tad viņš izsaucās "ok ok jeez!", it kā es būtu tā neadekvātā. Ejot mājās mani ķēra aiz rokas melnie ar jautājumu "why are you so beautiful!?", nācās kāpt pāri guļošiem ķermeņiem, redzēt no mašīnām vemjošus indivīdus, uz samērā vientulīgas ielas dzirdēt skrienošus soļus aiz sevis ar "ģevuška! ģevuška!". No kurienes tas āksts man sekoja, nezinu, bet taču lēkšoja labu gabalu, lai dabūtu aprunāties, tas ir, lai noskaidrotu, ka runāties trijos naktī es, nez kādēļ, ar viņu nevēlos.

Histērija visriņķī. Visi aptrakuši. Bet man ir skumji.

5/29/19 02:39 pm

Jā, vēl par vīriešiem - vakar bārā bija atnākuši trīs mačo slovāki, kuri visu laiku risināja, tāds vai šitāds kokteilis būs gana vīrišķīgs, kādās glāzēs kas tiks pasniegts un vai kokteiļos ar olām bārmenis neiejaukšot savējās. Kopā ar rēķinu atnesu viņiem arī trauciņu ar ledenēm, kuru pasniedzam visiem promejošajiem - rekur jums veču bombongas, saku. Nu, uzminiet, kurš piestūma pilnus vaigus ar krāsainām augļu kompetēm.

5/19/19 03:57 pm

Ceļošana reizēm ir pārāk nogurdinoša. Es šobrīd nožēloju visas savas pēdējā laika izvēles. Atbraucu uz Poliju, jo, nu, nebija nekā labāka, ko darīt. Prāgā bija ziema, bet te tagad ir vasara. Jau kuro dienu bezjēdzīgi stiepju līdzi ziemas jaku, guļammaisu, smagos zābakus, kas pēkšņi izdomāja nograuzt papēžus līdz asinīm. Pirmo reizi izmazgāju matus pēc friziera, un tagad netieku ar tiem galā - viņi ir visur! Un man tajās lokās ir karsti!!! Atvilkos uz parku, bet te - pūkas! Putina kā uz Ziemassvētkiem. Aj, un tad vēl tie poļi. Sākumā biju sajūsmā, bet viņu tomēr ir par daudz, par aktīvu, ar vēl mazāku personīgās telpas izjūtu nekā čehi. Baigi gribas mājās. Bet biļeti atpakaļ nopirku tikai rīt vakarā. Jo likās, ka jāmetas piedzīvojumos.

5/16/19 06:51 pm

Toties Varšavā smaržo kā Rīgā jūnijā. Žēl tik, ka apģērbos kā martā.

5/13/19 02:47 am

Es jums pastāstīšu, kas ir disturbing - sapnī pareizi atbildēt uz testa jautājumu, kas bija Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja direktors 1925. gadā.

5/4/19 01:41 pm

Šausmīgs nogurums draudzēties, socializēties, meklēties, iztaisīties, neiztaisīties, būt, kādam par sevi kaut ko stāstīt, klausīties, interesēties, sapņot, stresot, domāt par to visu, plānot, koordinēt, veltīt tam laiku, runāt visās iespējamajās valodās, vienalga nesaprasties, uzturēt možu garu, ilgoties, nožēlot, analizēt, mācīties no kļūdām, krāt pieredzi, aplauzties, apdedzināties, notrulināties, ieslīgt cinismā, vienaldzībā, negatīvismā, garlaicībā, neiespējamībā, neticēšanā, tukšumā.

4/25/19 02:04 pm - skaistumkopšanas salons

Nesen veicu matu eksperimentu - 3 nedēļas mazgāju matus tikai ar siltu ūdeni. Iemesli tam bija vairāki:
a) internetā uzdūros curly girl method matu kopšanai, kura paredz, ka mati netiek mazgāti ar parastajiem šampūniem, bet kaut kādiem īpašajiem, kas nesatur silikonu, sulfātus un alkoholu + citi triki, kā panākt smukas lokas
b) noskatījos kaudzīti ar cgm video un konstatēju, ka dāmas vienalga matos pačkā neskaitāmus produktus (kuru man nav), nolēmu, ka man to nevajag, jo, nu, es esmu slinka tagad kaut ko skriet un pirkt, kā arī ticu savām ninzas spējām
c) es jau ziemā domāju par šo ideju un citām šampūnu alternatīvām (izmēģināju matu mazgāšanu ar māliem - man neder, ļoti sausināja matus, varētu derēt taisniem un taukainiem matiem)
d) man ir galvas ādas problēmas, kas nu jau konkrēti besī, un gribētos kaut kā rast kaut nelielu risinājumu, lai arī risinājuma, ļoti iespējams, nav
e) laikam biju psiholoģiski labila pēc šķiršanās ar m.

Tā kā mati pēc iepriekšējās mazgāšanas reizes bija diezgan sausi un spuraini, es viņos ieķēpāju mazliet kokosriekstu eļļu, jo tas saskan ar cgm ideju, ka sprogainiem matiem patīk būt eļļainākiem, un man gribējās izmēģināt, kas notiks. Pēc tam izskaloju un izžāvēju bez fēna. Tās tik bija lokas! Visas tādas spīdīgas un atsperīgas, man bija sajūta, it kā es būtu atklājusi Ameriku. Labs pirmais efekts!

Kopumā vizuāli bija OK, bet tomēr man kaut kā neiepatikās:
* matus skaloju reizi dienā - reizi trīs dienās, atkarībā no sajūtas. Jāpiebilst, ka parasti matus mazgāju daudz retāk.
* izžuvuši mati izskatījās labi, bet eļļas efekts pamazām zuda, lokas kļuva spurainas un galu galā kaut kā nostiepās
* mati visu laiku bija smagi un daudz - tā bija pilnīgi jauna sajūta, es nevarēju pierast
* uz tausti bija jūtams, ka mati ir eļļaini, kas man īpaši nepatika, redzēt gan neko tādu nevarēja
* īpaši nepatīkami bija slapji mati - uz tausti netīri, sāka ļoti ilgi žūt
* izskatījās, ka galvas ādu mans eksperiments neietekmē

Pagaidām atgriezos pie šampūna + dažiem cgm trikiem. Varbūt kādreiz saņemšos tiem viņu šampūniem un gēliem.

4/24/19 01:24 pm

Es vispār nevaru pierast pie tā, ka ar cilvēkiem jārunā vienkāršos paplašinātos teikumos. Pārāk daudz informācijas noslogo viņu smadzeņdarbības procesus, un pēc tam spēj tik brīnīties.

Es te pieskatu vienu paziņas dzīvokli, kuru viņš izīrē, kamēr pats ir prom. Iečekoju vienu dāmu, izstāstu un parādu, kas un kā, promejot vienojamies:
- Tātad, jūs paliekat līdz otrdienai. Cikos brauksiet prom?
- Oj, agri, man jau 6 no rīta lidmašīna.
- Ā, OK. Tad aizslēdziet, lūdzu, durvis un atslēgas iemetiet pastkastītē, es vēlāk savākšu. Vienīgi būtu labi, ja Jūs varētu iemest to atslēgu saišķi vairāk tā kā pastkastes labajā pusē, kur caurumiem priekšā aizlīmēts papīrītis ar īpašnieka vārdu - nu, lai no ārpuses neredz.
- Labi, sapratu.

Manis pašas muļķībiņa. Nekad vairs šitā nedarīšu!

Tagad izlaižam to, ka vakar no rīta es gāju tīrīt dzīvokli, bet tur vēl visas mantas pa grīdu. OK, cilvēks sajaucis datumus rezervējoties, gadās, izrādās, ka lidmašīna ir šorīt. Vakarā eju uz darbu, vēl drošības pēc aizsūtu ziņu: "Laimīgu ceļu! Atslēgas atstājiet pastkastītē." Deviņos no rīta izlasu atbildi, kas sūtīta piecos: "Liels paldies par viesmīlību, viss kārtībā, izmazgātie dvieļi žūst, bet tās atslēgas gan izskatās tā, ka tūliņ nokritīs, būtu labāk izdomāt kādu citu nodošanas metodi."

...

Trīcošām kājām jožu uz dzīvokli, kas atrodas vienā no Prāgas kriminālākajām bedrēm, nespējot atgaiņāties no domas par visidiotiskāko scenāriju, ko šī ziņa varētu nozīmēt. Atskrienu, atrauju mājas durvis, pastkasti, no kuras atlipinājies papīrītis - tak tas cilvēks pilnā nopietnībā mēģinājis pielipināt atslēgu bunti pastkastei no ārpuses zem centimetru plata papīrīša - atslēgu nekur nav! Uz zemes nav, pastkastē nav, nekur nav! Jau gatavojos skatam izlaupītajā dzīvoklī, bet tad pamanu, ka kāds labais kaimiņš atslēgas pacēlis un uzkarinājis pie ziņojuma dēļa. Fjufff.

Vēlāk gāju pirkt dārzeņus, lai atgūtu sarukušo dzīves ilgumu.

3/22/19 09:56 am

Nananā. Cirslītis šorīt taisa kafiju. Uzvāra ūdeni, paņem krūzīti, attaisa pieliekamo, izvelk sauju ar spageti un skatās, skatās. Makaroni ta gari priekš tādas krūzītes.

3/18/19 12:19 am

Gribēju darbu, par kuru ārpus darba laika nav jādomā. Dabūju darbu, kurš mani stresē ar kaut kādu psiholoģisku sviestu. Nav pat skaidrs, vai tas ir mans sviests, vai svešs. Rīt ar mani tiks izveiktas pārrunas, bet man nav ne mazākās jausmas, kas tiks pārrunāts, kas jūtami pabojāja nedēļas nogales izbraucienu. Esmu sapīkusi.

Vēl, pēdējā laikā kaut kā pastiprināti jūtos kā fucking sarcastic asshole with a resting bitch face, un tas, patiesībā, nav diez ko patīkami, bet es nesaprotu, kāpēc es par to uztraucos, jo tai taču nevajadzētu būt manai problēmai, ka kāds nesaprot manus jokus vai komunikācijas stilu, bet galu galā tā tomēr ir problēma. Aj. Vienkārši besī nemitīgi pierādīt, ka es neesmu kamielis.

3/8/19 10:41 am

Vajadzēja vakar iet laicīgi gulēt, nevis filozofēt.

1/16/19 03:30 pm

Janvāris ir nomāktības mēnesis. Varbūt tā vienkārši ir. Nomāktība un pļē, un viss. Kaut kā pamazām kustos cauri dienām, bet viss ir tāds izstiepts, izņaudēts, izmocīts. Un fonā pat viss ir labi, tikai tas janvāris.

Īd apziņa, ka mūzika atstāta novārtā, ka nav izaugsmes, ka vajadzētu tak sevi piespiest kaut kā vairāk ar to nodarboties. Un īd apziņa, ka viss tiek darīts puskājā, ka nēēēēgribas. Un īd apziņa, ka parādi jāsamontē, bet tur atkal viss apstājās. Un īd apziņa, ka reiz būs atkal darbs jādara kaut kāds, bet nav skaidrības, kāds, un vajadzētu tak kaut ko labu, re, tāda iespēja, bet man tik viss īd un īd, un es nevaru nekam saņemties. Jo janvāris. Tak jābeidz sevi plosīt. Viegli pateikt, aha. Tie īdošie ir sastājušies apkārt, galva griežas, nav skaidrs, pie kura īdētāja lai pirmā ķeras, nav prioritāšu.

1/7/19 03:07 pm

Esmu apmēram sakārtojusi mantas pēc atgriešanās. Ko darīt ar šo dienu? Ko darīt ar šo gadu? No rīta bija kaut kādas idejas, bet tagad viss saveļas pelēks, nāk miegs. Sāku lasīt grāmatu par prāta darbību, par spēju koncentrēties, apstrādāt informāciju, par šķietami ierobežotu daudzumu lēmumu, kurus spējam pieņemt dienas laikā. Samazināt kņadu ap sevi.

12/19/18 01:31 pm - apskaidrība

Vakar jogā piedzīvoju apskaidrību. Nu, tajā noslēguma daļā, kad guli uz zemes un planē kaut kur starp atslēgšanos un nomodu. Jā, lūk, pēkšņi izgaismojās apskaidrība, ka pie kājas taču visi tie panākumi, karjeras kāpieni, strādāšanas sapņu darbos un nozarēs, pie kājas, ka "nekas nav sasniegts", "es nestrādāju savā nozarē" un "visi citi tik kruti un re kā virzās". Tas nav svarīgi. Tam nav nozīmes. Tas ir kaut kāds uzpūsts sapņu burbulis, ka es justos laimīga un piepildīta, ja darītu to un šito, ja es varētu teikt "esmu tas un šitais". Pēkšņi apzinājos, ka visus šos gadus es esmu gribējusi kaut kas būt tikai tādēļ, ka tas ir kruti, ka es to uzskatu par kaut ko apbrīnojamu, visa tā mana kaunēšanās par to, kas es neesmu, par ko es nekļuvu, ir tik ļoti... par neko. Par burbuli. Tam vienkārši nav nozīmes. Panākumi. Fuck panākumus. Nekas nav jāpanāk. Ir jābūt laimīgai. Tas arī viss. Jāturpina būt un būt priecīgai.

12/1/18 01:50 pm

Kā jau parasti, esmu par kaut ko sastresojusies un neapmierināta. Ja tik varētu saprast, par ko.
Bet varbūt, ka tas tik tāds pieradums.
Hmm.

11/26/18 05:30 pm

Neiedomājami izķiņķelēta diena. 18. diena bez darba. Pamazām iekšā sāk rosīties nemiers. Iepriekšējās divas nedēļas es veltīju savas istabas sakārtošanai. Ārēji nekas daudz gan nav mainījies, bet man ir sajūta, it kā būtu atbrīvojusies milzīga telpa kaut kam jaunam. Tomēr arvien šķiet, ka nav laika. Nav laika "tagad". Varbūt vēlāk. Kā parasti. Sadot sev pa asti un izdarīt kaut ko vēl šodien.

11/18/18 09:52 am

10. diena pēc darba. Katru nakti murgoju. Varbūt galva mēģina to visu sakārtot. Citādi jūtos labi, ir visu laiku, ko darīt. Gatavojamies Ziemassvētku priekšnesumam - kā jau parasti, notiek strīdēšanās, apvainošanās, nesaprašanās, bet galu galā gan jau viss būs, jābūt. Viss ir labi. Dzīvoju. Janvārī būs jāsāk pamazām domāt, ko tālāk.

Re, nav īsti, ko pastāstīt, jo viss ir labi.

Ā, kur Latvijā būs foršākā Jaungada ballīte?
Powered by Sviesta Ciba