*

*) esmu mazliet aizrāvusies ar sutartinēm, vienu sākām mācīties kopā ar Skaistajām Līgām. no mūsu izrunas gan jebkuram leitim droši vien ausis novīstu;
*) biju Austrā. tur bija nenormāli garšīgs biezpiena pīrāgs, bet porcija bija tik neticami maza, ka es sākumā nemaz nespēju viņu ieraudzīt;
*) drīz pēc tam kārtīgi paēdu blaumaņielas nepāļos;
*) biju uz aborigēnu mākslas izstādi Biržā. tas bija daudz interesantāk nekā man likās, ka būs, bet pastāstiet man, lūdzu, kāds - kāpēc tur visas izstādes ir pilnīgā tumsā?
*) pusi dienas & pusi pilsētas izvazājos ar noberztu kāju, līdz atjēdzos, ka man darbā stāv mīkstas un mazliet par lielu esošas šņorkurpes;
*) 3x izmantoju studenta atlaides.

tas, ko es domāju par mākslu, ir apmēram tas, ko Tarkovskis domā par mākslu. ideālistiski, bet man patīk ideālisms. neesmu pat redzējusi visas Tarkovska filmas, bet lasu viņa "Scuplting in Time" un ir tāda mierinoša māju sajūta.

šobrīd eju cauri vienam kursēras kursam par fotogrāfijas vēsturi + lasu Sontāgas "Par fotogrāfiju" un domāju par to visu.

man ir tādas maģiskas bērnības atmiņas par vēlām naktīm Smiltenē, ar aizklātiem logiem virtuvē, sarkanu gaismu, lielu, dīvaina paskata aparātu, ķimikāliju vannītēm un mammu, kas taisa fotogrāfijas. mani parasti centās par visām varītēm aiztriekt gulēt, jo es biju sīka un maisījos pa kājām, bet reizēm izlūdzos, lai ļauj drusciņ palikt un paskatīties.
viņa netaisīja nekādu mākslu. rocība bija maza un tērēt filmiņu un materiālus baigajiem mākslas foto nevarēja. viņa tā vienkārši taisīja ģimenes foto ar ne pārāk labu melnbalto fotoaparātu (smenas viņai toč nebija). man patika skatīties, kā viņa kropē kadrus, novērtē asumu un to cik lielu katru bildi taisīt. kā fotopapīrs ieguļas ķimikālijās un, kā uz tā parādās attēls. nereti papīrs vai ķimikālijas bija brāķis, kā jau padomijā. tad bildes sanāca blāvas vai pleķainas. bet kopumā viņas tā laika bildes ir skaistas. kompozcionāli estētiskas un naratīvas. deviņdesmito vidū viņa nopirka kaut kādu noneim krāsaino ziepjutrauku un pārstāja bildes attīstīt pati. tā laika bildēs vēl ir vērojami kompozicionāli centieni, bet kā jau ar sūdīgu krāsaino ziepjutrauku, estētika ir visai nosacīta. kad mans brālis viņai uzdāvināja digitālo ziepjutrauku bildes kļuva vēl bezjēdzīgākas. šķiet, viņa vairs nedomā par kompozīciju, estētiku un rezultātu vispār, vienkārši mēģina saķert un iegrāmatot notikumu. fotogrāfija ir vairs tikai līdzeklis, ar kuru personiskajā atmiņā nofiksēt kādu sev svarīgu notikumu, kā taustāma, atmiņai piekarama birka, nevis estētiska un baudāma pati par sevi. man liekas, viņai joprojām ir bail no digitālā aparāta. viņa tā arī nemaz nepapūlējās izpētīt tā setingus. tikko ienāca prātā, ka līdzīgi bija arī ar mašīnām. kamēr bija žigulis, viņa brauca pie stūres bez problēmām, visur, kur vien vajadzēja. bet tiklīdz tēvs nomainīja 5. žiguli, pret opel omega, viņa pārstāja braukt. nu pāris reizes pabrauca, bet drīz vien kategoriski atteicās. acīmredzot viņu kaut kas tajā visā biedē.
atgriežoties pie fotogrāfijām - ir skaidrs, ka vecas melnbaltās fotogrāfijas defoltā izskatīsies pievilcīgāk, nekā digitālās. es mēģināju skatīties uz mammas vecajām bildēm un iztēloties, it kā tās būtu krāsainas un bildētas ar digitālo. aina, kas uzbūrās manā galvā, protams, nebija izcila, bet joprojām liekas, ka tām bildēm ir kaut kāda lielāka vērtība un dziļums, nekā tikai tas, ka tās bildētas ar melnbalto fotoaparātu. galu galā, arī ar sūdīgu tehniku bildētā bildē var pamanīt kompozicionālas kvalitātes un estētiskus centienus, ja tādi ir. kas diez mainījās mammas galvā vai emocijās, ka viņai sāka likties bezjēdzīgi pievērst uzmanību dziļumam? un kāpēc viņai ir bail no tehnoloģiskās attīstības? no digitālā aparāta un opeļa? veļasmašīnu taču viņa lieto, arī datoru lieto, kaut drusku neveikli (turklāt darbā - bibliotēkā, viņa datoru lietoja pavisam labi, bet mājās nezkāpēc nē). no kā viņa baidās? (zinu, ka jāmēģina viņai pašai pajautāt, bet es neesmu droša, ka viņa sapratīs jautājumu būtību, iespējams pat apvainosies + viņa šobrīd ir Londonā)

( daži piemēri )

4dien biju peldēties, iespējams pēdējoreiz šosezon. jāatzīst, ka es šogad septembrī esmu peldējusies krietni vairāk nekā jūnijā;
5dien kopā ar Saviešiem piedalījāmies Zemgales stāstnieku festivālā Pilsrundālē - paldies, neraate. tur bija tāda ļoti silta uzņemšana (vienīgi - visu laiku solīja šņabi, bet tā arī nedeva. es gan nemaz arī negribēju). pastāstīju par zirgu krāsām, iepazinos ar Eināru N. (to vīru, kurš Jelgavas pilssalā gana savvaļas zirgus) un pacepu ugunskurā maizes struņķīšus;
6dien biju uz
a) brīvpusdienām pie krišņņņām;
b) noskatījos vairākas foršas dokumentālās filmas somuguru kultūras festivālā (par ingriem, par Kurzemes lībiešiem un par Ludzas igauņiem);
c) noklausījos Arvo Perta Adam's lament Domā. bija baigi jaudīgi. likās jocīgi, ka iznākot ārā un Aptiekā dzerot karsto balzāmu, es jau vairs neko no tā koncerta neatcerējos. t.i. ne tā ka vispār, bet bija sajūta, ka tas viss ir noticis tādā tālā, skaistā sapnī;
7diena bija parasta - apciemoju zirdziņu, klausījos, kā iet dzērves, aizgāju uz darbiņu;
1diena pienāca ar pilnmēnesi un mēnešreizēm (kopā tas nozīmē katastrofu). vakarā, lekcijā skatījāmies to (samērā) jauno multeni Zelta zirgs. es biju par viņu saklausījusies tik baisas atsauksmes, ka bija bail, bet īstenībā nebija nekāda vaina. nē, nu protams, ir visādas no disneja nospiestas fiškas, banālības, bet TIK traki arī nebija. jutos pietiekami labi pavadījusi laiku.

( ilustrācijas )

*) man te bija tāda laulības dzīves krīze, bet gan jau to tāpat varēja saprast no maniem savādajiem pēdējā laika tekstiem;
*) ar zirgu piedalījāmies Ikšķiles pilsētas svētku uzvedumā "Ulubeles pasakas". nekas īpašs mums tur nebija jādara, bet es ļoti priecājos, ka zirgs uzvedās daudz labāk nekā es biju cerējusi - īpaši nestresoja ne par cilvēku pūļiem, ne gaismām, ne trokšņiem. vienīgais, kas viņam likās aizdomīgi bija kāpšana pāri tam plastmasas sūdam, ko uzliek virs vadiem, kas iet pa zemi. zirdziņam likās, ka tur apakšā slēpjas kaut kas baiss un zirgēdošs, bet nu enīvei pārkāpām kad nu tas bija jādara;
*) biju kamermūzikas festivālā "Sansusī", kas notika ellē dirsā pasaules malā Aknīstē un bija pilnīgi medžik. es nesaprotu kā viņi uz meža skatuves nogādāja koncertflīģeli un marimbu, bet klausīties Džonu Keidžu dzīvajā tur bija komoss. viena no manām mīļākajām JRT izrādēm - "Dzeja" arī tur ierakstījās visnotaļ pārpasaulīgi. man laikam ir jauns mīļākais festivāls;
*) biju Smiltenē un uz saviem mīļajiem Gaujienas kapusvētkiem. no turienes jums atvedu stāstu par kungu kapsētas vārtiem.
karoč kādā jaukā un gaišā dienas laikā pie kapsētas vārtiem piebrauca mašīna, iekrāva vārtus un aizbrauca. neviens nelikās ne zinis - nosprieda, ka vārtus ved restaurēt. pēc kāda mēneša sāka taujāt priekšsēdētājai - kad ta būs atpakaļ? a priekšsēdētāja pilnīgā nesaprašanā - kādi vārti, kāda restaurācija? vienvārdsakot vārti bija vienkārši nozagti. pagāja 11 gadi un šoreiz tumšā nakts laikā vārti atgriezās iepriekšējā vietā. tādi pat - nerestaurēti un šķībi. pie tiem bija nolikts balts, otrādi apgāzts šķīvis. kopš tās dienas Gaujienas kungu kapsētai atkal ir vārti;
*) biju uz Efterklang konci. sākumā patika, tad viņi visai ilgi spēlēja vienu un to pašu dziesmu, kas bija visai garlaicīgi, bet beigās atkal palika interesanti;
*) savukārt šodien, pēc vienas nepatīkamas procedūras no rīta, es iepirku jaunu apakšveļu, nogaršoju Delīsnaka veģetāro pupiņu burgeri (labs), apmeklēju Steihena fotoizstādi Arsenālā (laba), uzkāpu Kleistu Bumbu kalniņa skatu tornī un vēl izjāju līkumu pa Zilajiem kalniem;
*) nedaudz ilustrāciju būs kaut kad vēlāk, man vēl šovakar jāskatās Hav tu trein dragon II

bez visiem citiem šodienas ārprātīgajiem piedzīvojumiem, es reizi par visām reizēm sapratu, ka operas žanrs mani vispār, vispār, vispār neuzrunā. man ir garlaicīgi un brīžiem kaitina. es apsolu sev vairs nemocīties un nemēģināt. es ceru, ka mums vairs nedāvinās biļetes.
diez kādas Hermanim tās operas ir?

z) dienas pirmajā pusē bijām burvīgā izjādē. es ļoti priecājos, ka atradām to Acones mežu, jo man tāds iepriekš ļoti pietrūka. šodien eksplorējām jaunu taku, lēkšojām pa šauru un līkumotu taciņu, kā arī piedzīvoju vienu no tiem kopābūšanas brīžiem, kad uz mirkli iestājas perfekta un savstarpēji pretīmnākoša viedokļu saskaņa. t.i. parasti tomēr ir vairāk dialogs jeb saruna, bet retumis gadās tādi rigpas uzmirdzējumi, kad sarunas apklust, bet pāri paliek pilnīga vienotība. patīkami, ja tas notiek ātros lēkšos. ļoti silta un pacilājoša sajūta. pļavā izcēlām griezi (laikam).
v) bijām uz Vijas Celmiņas izstādi. man ļoti, ļoti patika. īpaši pēc tam, kad pasēdējām un paskatījāmies filmu par viņu. ļoti, ļoti, ļoti iedvesmojoši;
o) brīnišķīgo pēcizstādes sajūtu gan diezgan brutāli nokāva opera. opera vispār nekad nav bijusi (un izskatās arī, ka nekad nebūs) mana stihija, bet nu šodien bijām uz Rienci un man ļoti nepatika;
ļ) es zinu, ka te ļoti bieži atkārtojas vārds "ļoti".

( atradums mežā )

Mierielas svētki bija kūl. žēl, ka nedzirdēju sūfiju un pūtējorķestri un neaizgāju ekskurijā, bet, ja es tik agri būtu aizbraukusi uz Rīgu, es līdz vakaram jau būtu nobeigusies. Turuntur brīžam bija ļoti foršs, bet brīžiem pārāk ļurināja, bet pēdējās pāris grupas man uzmācīgi gribējās paātrināt (izņemot pašu pēdējo grupu, jo uz to mēs nepalikām). ne visu laiku, bet biežiem brīžiem. nezinu kāpēc man tāds gļuks bija piemeties.
beksteidžs bija burvīgs - paldies tam par diviem Valmiermuižas plūškoka Frišiem un wc.
nopirku zaļus, krāsota hovlīta auskarus gumpalā, Skrīveru biezpiena-aveņu saldējumu un ķiplokmandeles.
biju domājusi, ka satikšu vairāk pazīstamu cilvēku.

( divas fotokartītes )

šodien sanāca tāda tipa kultūras diena. bijām centrāltirgū, bijām humpalās, Arsenālā, kafetērijā un teātrī. Dailes. nebiju tur bijusi 4,5 gadus, kopš Ivonnas Burgundijas princeses. un ceru, ka vismaz tikpat ilgu laiku tur atkal nenokļūšu.
karoč, man viena mīļa draudzene piedalās izrādē Marlēna un es visu laiku solījos, ka aiziešu, bet negāju, jo 1) jutu, jau, ka man varētu neiet pie sirds, 2) kad mēģināju saņemties iet, tad Marlēnas bija vakaros, kad man pašai savā teātrī jābūt... bet nu vakar draudzene zvanīja, ka ir ielūgumi un ka šodien jānāk un vakars bija brīvs...
nez, laikam labāk nesākt neko rakstīt un izteikties, citādi es atkal uzcepšos un man atkal paliks ļoti, ļoti skumji.


zato Fišera izstāde ļoti patikās. ne visi darbi, bet tie, kuri patika bija tā vērti, lai uz izstādi ietu un pēc tās būtu sajūta par tiešām labi pavadītu laiku.

g) es esmu nenormālā sajūsmā par jauno Ropažielas Gemosu - tur ir izlejamie rieksti, sēkliņas, žāv.augļi, kuri ir -
* ievērojami lētāki par veikalu riekstiem;
* jūtami lētāki par Gemosa fasētajiem riekstiem;
* lētāki pat par Centrāltirgus riekstiem, bet atšķirībā no tiem kvalitatīvi (piemēram, sveramos valriekstus es toč tirgū vairs nekad nepirkšu).
tiesa gan, tur visa kā ir tik daudz un foršs, ka turienes apmeklēšana atstāj nepatīkamu efektu uz maka saturu;

rb) esmu nedaudz vīlusies Biržas namā. aizgājām vakar apstīties kā ta tur ir. 3. stāvs ar Austrumu mākslu ir okej (lai arī izlikts ir mazāk, nekā bija vecajās telpās), bet 4. stāvā - Rietumeiropas māksla ir šausmas - gleznas sakarinātas pilnīgi vājprātīgā apgaismojumā. es, saprotu, ka vecām gleznām laikam spilgta gaisma nepatīk, bet tad kāda jēga tās likt muzejā, ja tās nevar aplūkot. kaut cik var apskatīties tās, kuras atrodas acu augstumā, bet tajās, kas ir augstāk atspīd prožektoriņu gaisma un redzams ir tikai spīdīgs pleķis. kaut ko var ieraudzīt maksimāli tālu atkāpjoties (kur tas zāles iekārtojuma dēļ vispār ir iespējams), bet tad mākslas darbs grimst tādā pustumsā, ka iedziļināties detaļās, kas personīgi man, šķiet visinteresantākais, ir neiespējami. personāls vispār ar nebija no patīkamākajiem.
ēka jau izremontēta smuki. viss tāds skaists un izlaizīts un smaržo tā tīri;

sē) visām Rīgas sab.ēd. iestādēm iztrūkst kāds no ārkārtīgi svarīgiem komponentiem. visbiežāk klibo ar mūziku, kas tomēr ir ārkārtīgi svarīga lieta atmosfēras radīšanai. man liekas, diezgan nožēlojami, ka TBR ir sācis uz riņķi griezties kaukāds populāru dziesmu aranžējumu cd pānflautu stilā. jeb arī - vakar bijām vienā Vecrīgas bulanžērijā, noformējums baigi autentisks, senlaicīgā stilā, bet skan radio Skonto un pārdevēja sviež Kārļa kafijas tasi pret leti tik nikni, ka puse kafijas izlīst, bet viņa izliekas to neredzam. mhm, apkalpošana ir otrs galvenais klibošanas iemesls. tik traki kā Erevānā gan Rīgā vēl nav, bet brīžam šķiet ka nav arī baigi tālu līdz tādam (ļoti zemam) līmenim;

šķirstu te pērno plānotāju, ar domu pārnest uz jauno kautkādu vajadzīgu informāciju un aizrāvos ar savas kultūras dzīves statistiku.

tātad 2011ajā:
*) esmu noskatījusies 14 teātra izrādes, no tām 5 ne-JRT.
absolūts favorīts un jumta norāvējs - franču cirks "Šis mirklis" Homo Novus ietvaros (noskatījos visas 3 izrādes, ko rādīja Rīgā);
2. vietā Kara daba operā;
3. mūsu pašu Kopenhāgena;
*) esmu apmeklējusi 8 gab akadēmiskās mūzikas koncertus.
spilgtākais laikam no Rudens Kamermūzikas festivāla - Vaska stīgu kvarteti un Haidns;
*) no neakadēmiskiem importijas muzoniķiem dzirdēti laikam 4 gab - Laibach, Tragedy, No Means No un Austra. visi patika;
*) vismaz 12 gab Tesas konči;
*) 2 gab vasaras festivāli - Zvērā un Laba Daba. abi nu tā. nebija ne baigi slikti, nedz arī baigi labi;
*) pieci kino gājieni. no kuriem patiešām forši divi - Sound of Noise un Kolka Cool;
*) maz izstādes - Granta fotoizstāde un Brīvdabas muzejs, ja ir bijis vēl kas tad plānotājā neuzrādas. ak jā un Jarmarka, ko arī var savā ziņā nosaukt par izstādi;
*) no ārzemju braucieniem tikai kaimiņvalstis - Igaunija, Krievija, Lietuva un tas viss kopā ar Tesu;
*) apmēram 9 eckursijas pa LV - Zvārtes iezis, Ķūķu klintis, Engure, Mērsrags, Tērvete, Trikāta, Āraiši, Cēsis, Tūja, Ķurmrags, Veczemju klintis, Jaunjelgava, Aizkraukle, Staburags, Kalvenes Zoo + pirmais laivu brauciens mūžā - no Nīgrandes līdz Skrundai. visneforšākā bija Engure, Mērsrags, visas pārējās ritīgi foršas;
*) no daiļliteratūras (kuru es pēdējos gados lasu ļoti maz) prātā vislabāk palikušas: Freimanes "Ardievu Atlantīda", Džona G. Neiharta "Runā Melnais Briedis" un Eko "Prāgas kapsēta".

šogad atkal gribas vismaz vienu kārtīgu ceļojumu. pērn nemaz ar tā īsti neprasījās. pērnais man bija Zirga gads.

gājām uz Padega izstādi, bet kā jau vienmēr aizgājām uz Mākslas muzeju 2dienā, kad viš ir ciet. labi, ka blakus bija Jarmarka - ļoti iedvesmojoša padarīšana.
bijām uz Kolka Cool - vizuāli skaista, foršs aktierdarbs, bet beigas labākajās latviešu kino tradīcijās - īsti nekādas. bet man patika.
vispār forša diena bija.

šogad, pateicoties tam, ka nav sniega, tie Ziemīši tik ļoti nepresē virsū un nost kā citus gadus. dāvanas visiem, ko vēlos apdāvināt, ar pašas bez liekas piepūles jau laicīgi salēkušas rokās.
man vispār patīk bišķi sniegs un bišķi mīnusi un bišķi uz kalnu aizbraukt, bet iepriekšējās divas ziemas bija tik šausmīgi garas, tik šausmīgi nogurdinošas, tik aukstas un tik sniegainas, ka man nav itin nekas pretī vienu gadu ziemu izlaist. manispēc viņa var neatnākt vispār.

*) brīnumi notiek!
*) neticēju, ka vēl varu pavilkties no kāda alholiska dzēriena garšīguma. izrādās, ka varu. no Ļeņingradas medalus. nenormāli garšīgs;
*) nebiju bijusi cirkū kopš bērnības. cirks maziņš tāds palicis. smaka gan tā pati. aizgājām uz grāmatas atvēršanas svētkiem. Kairišs bij uzrežisējis cirkurālu uzvedumu, kurš gan neizskatījās diezko labi samēģināts. nepatika arī, ka nevarēja dzirdēt ko runā teicējaktieris Aldis un tas, ka viņš uz beigām tekstu lasīja no lapas. bet ļoti patika klavesīnspēlēšana, sīkaļas Pinokio un Malvīne, gaisa akrobāte, klauns un iluzionists. labi, ka nekādu dzīvniekmocīšanu nerādīja. nu tikai dažus iluzionista balodīšus. noslēgumā vēl bij tie vājprātīgie motociklisti, kas braukā uz riņķi pa metāla režģlodi. tie ar bij kruti, bet uz beigām man sāka palikt slikti no nenormālās izplūdes gāzu smakas. manlieks, kauko tādu var rādīt tikai brīvā dabā. nujā, bet kopumā sajūta tur bija sirreāla. kā tādā Linča filmā;
*) šodien svaigā ingverskanē atradu mazu, baltu tārpu!
*) vēl pēdējās 5-6 darbdienas un vasara būs pavisam mana. tik atdodiet, lūdzu, karstumu. dundurus varat paturēt.

*) vakar pie mums rādīja VDT Krāsainās pasakas. aizgāju un nostījos. tā arī nesapratu, kam īsti izrāde domāta bērniem vai pieaugušajiem (no tiem kas vēl skatījās, neviens to nebij sapratis). it kā visādi bērnišķīgi izgājieni, tai pašā laikā daudz tikai pieaugušajiem uztveramu lietu. reizēm jau gadās, ka šāds piegājiens nostrādā, bet šoreiz kaukā nu tā. šite tās pieaugušo lietas brīžam pat kaitināja. piemēram, Zilā pasaka būtu baigi foršā, ja nespiestos cauri kaukāda bezjēdzīga atsauce uz Eiropas savienību.
otrais cēliens noteikti labāks par pirmo. it īpaši otro cēlienu ievadošā Lillā pasaka. tā bij burvīga un asprātīga. toties ļoti nepatikās klišejiskie joki par nacionalitātēm (nu tur par eskimošiem un čainīzeriem). temps izrādei ļoti raits un spraigs, uztaisīts raibi un krāsaini. Zaļajā pasakā pilsētas smakas ļoti precīzi attēlotas. akjā un tie valmierieši šausmīgi skaļi un skaidri runā. sākumā vispār likās ka bļauj, bet pamazām pieradu. mūsējie reizēm līdz pašai pēdējai rindai īsti neaizrunā (diemžēl).
no Imanta Ziedoņa gan izrādē maz. domāts laikam bijis kā sāls un pipari pie zupas, diemžēl piebēries tā, ka pipari ir, bet tās sāls tomēr nava.
par režisoru Meikšanu gan bij baigi labais iespaids radies pēc Partitūras ekosistēmai. gribētos tos viņa Straumēnus ar apstīties;
*) vakar bija arī pēdējā Rudzītes Sarkano lukturu ziemas izrāde. ņem nost no repertuāra, jo beidzas autortiesību līgums un cilvēki kaukā nenāk, lai būtu jēga maksāt par pagarināšanu. bišķi žēl, jo manliekas, ka nebij slikta izrāde, turklāt man viena no pirmajām, pie kuras kā ģērbējai bij jāstrādā. es vispār nesaprotu, kāpēc uz Rudzītes (Olingeres) izrādēm cilvēki nenāk. gadās jau viņai ne visai darbi, bet ir arī foršas izrādes. Puspietura bij baigi labā, bet to ar noņēma, jo cilvēki vispār nenāca. Rudzītei gan manuprāt ir viena nelaime - viņa kaukā taisa, taisa, taisa tās izrādes, bet kauko līdz galam neuztaisa. sāls it kā ir, bet tie pipari pietrūkst. nu kaukāds tāds mazs knipucītis, lai būtu līdz galam un pavisam pa īstam. nujā, bet Lukturus tātad noņēma un es dabūju ierāmētu bildi ar zirgu no rekvizītiem;
*) pa vidu starp izklaidēšanos ar Krāsainajām pasakām un strādāšanu uz Sarkano lukturu ziemu, paspējām aiziet uz Andreja Granta fotoizstādi VMM. baigi labā bija, forši ka aizgājām - nujovakarbija pēdējā diena, kad tas bij izdarāms;
*) man (paldies jebkam!) ir atgriezusies mūzikas un mākslas mīlēšanas sajūta. kaukāda tāda dzīvespriecīga interese. citādi vienu brīdi jau viss bij vienā lielā, pelēkā masā. nekas nepatīk un neaizrauj, neko ar negribas, bet tāpat, inerces un ieraduma pēc, mēģina sev iebāzt iekšā ar varu. tagad ir atkal kaukas atvēries vaļā - viskaukas patīk un interesē un gribas;
*) vispār gribas bišķi vairāk Rīgu Rīgas pēc, nevis tāpēc ka jābrauc uz turieni strādāt, jāpastrādā un jāsteidz atpakaļ uz mājām. parkus gribas un siltā novakarītē ritināties ar velosipēdu cauri un pasēdēt kafē un aiziet uz kīno. bet kīnō man būs. rīt.

( Rīgā )