*

Mātajās kuo pirdins pa šoupluodi.
Pazuda kuo buļļa bezdins muokuņūs.
Viņš prūt cirst, dirst un skaidas lasīt.
Ūtram atdūd diersu, pots dirš caur ribu kaulīm.
Greizs kuo kuiļa pipele.
Tik auksts, ka veiram meizinu leikumā sasaldē.
Nūzīdīs mals ka svebele.
+
Navar jou putras piec vādaru par duoksti taisīt.
Ād, ka nabu sper gaisā.
Neleic tik daudz čosnakus pī iedina, navar īiest.
Nūpleknā vusu pācpusdinu.
Nū pogroba niema klukvas buteli un vourija padebešmannā.
Puika, nūslauki puorduļus šņoudakā.


(sapņojot par īpašumu Alūksnes novadā, mācos malēniski izrunāties)

Vēži
Izpilda parasti draiskulīgi pusaudži, puikas, skaitā četri pieci. Ķermeņa augšdaļa aptīta ar kādu sarkanbrūnu deķi vai sieviešu svārkiem, tad ar kādu jostu, lai atgādinātu vēža asti. Istabā ienāk četrrāpus, ačgārni. Dibens kails, nosmērēts ar kvēpiem vai nu pilnīgi, vai arī tiem uzzīmētas acis, ūsas. Rāpo meitām klāt. Tās brēc un mūk.
/A. Rancāne "Maskas un maskošanās Latvijā"/

"pampuļu piza - alum līdzīgs dzēriens, gatavots no āboliem un maizes"

When we bring the mythic journey to the most mythic of all creatures, the horse, we discover capacities we never knew we had. We had an intimate mythic companion in flesh and blood, a being of bounteous beauty and power who draws us into story, into adventure, into myth. We find connections to the greater natural world as well as an experience of subtle communication, one that carry over to our dealings with other humans. We are sentitized, made more compassionate, and gifted with higher functioning.
/Jean Houston PhD/

Netīšām uzgāju - Raganu tradīcija ziemeļaustrumu Latvijā
p.s. es tagad lasu šitā paša čaļa grāmatu "Svētā pazeme. Latvijas alu folklora". baigi intrsanti.

nejauši uzskrēju virsū grāmatai "Ziemeļvidzemes ainavas noklusētie stāsti". pirmajā mirklī likās, ka būs pārāk virspusēja, bet beigās baigi aizrāva.
vispār ļoti labprāt pabraukātu novadpētnieciskā ekspedīcijā pa Ziemeļaustrumvidzemi kopā ar kādu zinātāju. tā pavisam mierīgi, lēnām, ilgi.
mana sapņu viensēta meža vidū arī atrodas kaut kur tur - starp Valku un Alūksni, ne pārāk tālu no Smiltenes.

mana pēdējā laika mīļākā nodarbe ir iet uz ganiem un vērot zirgu dzīvi. es gan arī pagājšvasar mēģināju, bet tolaik biju tāda krietni nepārliecinātāka un racionālais prāts lika mazliet kautrēties no šādas bezjēdzīgas nodarbes. tagad esmu salasījusies ārkārtīgi iedvesmojošās, dziedinošās un aizraujošās Lindas Kohanovas grāmatas (Riding between the worlds un Tao of Equus) un sanāk labāk ļauties savām iekšējām sajūtām, neklausoties prāta vecišķajos iebildumos.
katrā ziņā zirgu dzīve ir ļoti aizraujoša. tā pilnībā norisinās šeit-un-tagad, tā ir ļoti rotaļīga, tai pašā laikā nopietna un dziļa. ļoti dzīva. vienīgi skatoties tajā paliek arvien šausmīgāk žēl zirgu, kuri tiek visu mūžu turēti stallī, bez iespējām dzīvot pašiem savu, ar cilvēkiem nesaistītu dzīvi un veidot attiecības ar ciltsbrāļiem. stallis = cietums. kaut kas tik pat nežēlīgs, kā turēt suni pie ķēdes.
kas attiecas uz augstākminētajām grāmatām - tās ir iesakāmas un varētu būt ļoti interesantas arī tiem, kuri tā speciāli nefano un neinteresējas par zirgiem. visādā ziņā tur piedāvātais skatījums uz emocijām ir jēdzīgākais ar kādu jebkad esmu saskārusies. jēdzīgāks un saprotamāks nekā visvisādās ezotēriskās, pašpalīdzības vai variācijas-par-budisma/vēdiskajām-tēmām grāmatiņās. es beidzot saprotu kāpēc man arvien grūtāk paliek uzturēties cilvēkos un varbūt šī saprašana man palīdzēs kaukad tais cilvēkos atgriezties.

( tur ārā )

arī attiecībām ar savu zirgu tā ganos sēdēšana nāk par labu. vērojot viņa dzīvi un attiecības ar savējiem var uzzināt šausmīgi daudz ko jaunu. visādas lietas un personības aspektus, kuri paņemot viņu uz izjādi vai treniņu, nekādi nevar atklāties. un zirgam patīk, ka es tur kūkoju. liekas viņš tā silti smaida par to.

pamodos gultā (protams), pārvācos uz mauriņu, kad palika par karstu, ievācos atpakaļ iekšā uz atpūtas krēslu guļamistabā, tur palika par aukstu, tāpēc uzgāju augšā uz verandu, atrubījos, pamodos no man virsū spīdošās pēcpusdienas saules, pārmetos uz dīvānu savā istabā, bet, kad saule pārvietojās prom no verandas, devos atpakaļ uz turieni.
ja neskaita to laiku, kad biju atrubījusies un tos brīžus kad ēdu, pārsvarā viss laiks pavadīts ar Tao of Equus.

pēdējās dienās kaukā sanāk saskarties ar paralēlajām pasaulēm, par kuru eksistenci biju vispār aizmirsusi - biju uz tiem Žurku mēsliem Naciķī, bet tagad Kārlis sēž dīvānā un rēkdams, locīdamies un ik pa laikam izkliegdams frāzes - ei tu nost!!!, pizģec!!! āāāāā!!!, kurām seko pilnīgi ārprātīgi citāti no Kiviča grāmatiņas.

ļoti, ļoti forša

šķirstu te pērno plānotāju, ar domu pārnest uz jauno kautkādu vajadzīgu informāciju un aizrāvos ar savas kultūras dzīves statistiku.

tātad 2011ajā:
*) esmu noskatījusies 14 teātra izrādes, no tām 5 ne-JRT.
absolūts favorīts un jumta norāvējs - franču cirks "Šis mirklis" Homo Novus ietvaros (noskatījos visas 3 izrādes, ko rādīja Rīgā);
2. vietā Kara daba operā;
3. mūsu pašu Kopenhāgena;
*) esmu apmeklējusi 8 gab akadēmiskās mūzikas koncertus.
spilgtākais laikam no Rudens Kamermūzikas festivāla - Vaska stīgu kvarteti un Haidns;
*) no neakadēmiskiem importijas muzoniķiem dzirdēti laikam 4 gab - Laibach, Tragedy, No Means No un Austra. visi patika;
*) vismaz 12 gab Tesas konči;
*) 2 gab vasaras festivāli - Zvērā un Laba Daba. abi nu tā. nebija ne baigi slikti, nedz arī baigi labi;
*) pieci kino gājieni. no kuriem patiešām forši divi - Sound of Noise un Kolka Cool;
*) maz izstādes - Granta fotoizstāde un Brīvdabas muzejs, ja ir bijis vēl kas tad plānotājā neuzrādas. ak jā un Jarmarka, ko arī var savā ziņā nosaukt par izstādi;
*) no ārzemju braucieniem tikai kaimiņvalstis - Igaunija, Krievija, Lietuva un tas viss kopā ar Tesu;
*) apmēram 9 eckursijas pa LV - Zvārtes iezis, Ķūķu klintis, Engure, Mērsrags, Tērvete, Trikāta, Āraiši, Cēsis, Tūja, Ķurmrags, Veczemju klintis, Jaunjelgava, Aizkraukle, Staburags, Kalvenes Zoo + pirmais laivu brauciens mūžā - no Nīgrandes līdz Skrundai. visneforšākā bija Engure, Mērsrags, visas pārējās ritīgi foršas;
*) no daiļliteratūras (kuru es pēdējos gados lasu ļoti maz) prātā vislabāk palikušas: Freimanes "Ardievu Atlantīda", Džona G. Neiharta "Runā Melnais Briedis" un Eko "Prāgas kapsēta".

šogad atkal gribas vismaz vienu kārtīgu ceļojumu. pērn nemaz ar tā īsti neprasījās. pērnais man bija Zirga gads.

Dzeršanas kaites ārstēšanai varot izmantot ābolus. Ir novērots, ka alkoholiķi reti ēd ābolus. Radās doma izmantot tos alkoholisma ārstēšanai. Slimniekam liek apēst katru dienu vairākus ābolus, tas palīdzot atbrīvoties no tieksmes pēc alkohola.
Pret žūpošanas kāri var ieteikt arī skābu kāpostu sulu pa tējkarotei ik pēc pusstundas.
Var sūkāt arī rabarbera sakni.

/Seni padomi, sastādījis J. Reiznieks, Rīga, Avots, 1991./

skumīgi, ka man jau otro vakaru jāiet gulēt bez Indrāniem*

_________
*vīrs man no komandējuma sūta pašierunātus Blaumaņa "Indrānus" sērijās - viena sērija puscēliens. es ta iemetu pleijerī un gulētejot noklausos. a pēdējās div dienas šim viesnicā nav internets, tāpēc Indrāni nepienāk. bet palicis kā reiz pēdējais cēliens ar visu razvjasku. es vispār nekad nebūtu iedomājusies cik interesanta un aizraujoša var būt tāda skolas laikā piespiedu kārtā lasīta latviešu klasikas luga, ja to pasniedz šādā veidā.

šī ir ļoti, ļoti, ļoti skaista grāmata. vienlaicīgi gaiša, smaga, skumja, pacilājoša un brīnumaina.

+ fragments

nejauši sensenos bukmārkos atradu šitāduten lapu http://library.nu/
var dabūt miljons visādas grāmatas pdf for frī.

Bija brīnišķīgi atkal tīrīt. Viņa zināja, kur bija paslēpušies putekļi, - mīksti, pelēki un pašapmierināti tie bija iekārtojušies kaktos. Viņa izdzenāja ikvienu putekļu kumšķi, kas bija savēlies liels, trekns un matu pilns un domāja, ka atrodas drošībā, ha ha! Svilpastes lielā slota uzgāja kožu kāpurus, zirnekļus un simtkājus, visvisādus rāpojošos un ložņājošos; un tur nāca burvīgas silta ūdens un ziepju putu upes, aizskalodamas visu prom, - tas, nudien, nebija maz, kas pilnajos spaiņos - citā pēc cita - izlīgoja ārā pa durvīm; dzīvot patiešām bija jautri.
/T. J./

vakar vienā grāmatā izlasīju tipa vecu sakāmvārdu - seven falls make the rider. sanāk, ka man vēl viens pietrūkst.

Skujas neaug uz āru, bet aug zarā iekšā, un visi ceļi atved paša durvju priekšā...
bet ko tad, ja neviens nelaiž pa tām durvīm iekšā?
Ziedonīt...

starp citu, šodien ir Miķeļi, šodien sākas veļu laiks un no šodienas ziemas vārti vaļā stāv.

Tikai to vajadzēja ļaudīm ievērot: to veļiem dod, kas ir ievākts no visādām ēdamvielām, kā maize, un kad vēl nav gaļas pašam kautas, tad no otra nedrīkst aizņemties; tikai kad pašam ir, un kad arī nav, var iztikt bez tā iztrūkstošā. tā tad arī es baroju veļus ar to, ko esmu ievākuse pa vasaru, kā rudzus, un tā es arī veļiem to vien varēju dot, kas man ir, kā maizi, kāpostu lapas, kāļus, burkānus, kartupeļus, zirņus, pupas, ābolus, runkuļus, un no tiem visiem ir jādod veļiem, lai nākošu gadu viņi audzētu visu nākamo ražu un nerādītos sapnī un neprasītu to, kas viņiem nava dots. es devu maizes riciņu sadrupinātu, lai viņiem nav jādala, tad kāpostu lapiņas mazas un trejdeviņas pupas un tāpat zirņus, mazus āboļus deviņus, trīs mazus kāļus, trīs burkānus mazus, trīs runkuļus mazus, deviņus mazus kartupeļus, un visus tos es aiznesu uz krustceliņu pretī kapsētai un izbēru ne tā kā kopā, bet izkaisiju, lai veļi nākdami ēst nebaras, ka visi nevarot tikt uz reizi, un tā es aizgāju mājā.
Prof. Dr. K. Straubergs "Latviešu tautas paražas"

Cilvēks nerada domas. Viņš tās tikai uztver un pārraida. Domas, kas iet caur cilvēka prātu, nāk no saprātīgām būtnēm prāta pasaulē. Šo būtņu domas piepilda visu telpu. Katrs cilvēks uztver tādas domas, kas vibrē vienādi ar viņa prātu. Kādas ir jūsu domas, ar tādām būtnēm saistāties. Katra taisna doma, kas izgājusi cauri tavam prātam, apceļojot visu cilvēku prātus, bet varbūt arī visas debesis, atgriezīsies pie tevis. Un, ja bija taisna, tā atnesīs sev līdzi visas bagātības. Ja bija greiza, tā atgriezīsies ar visām kaitēm, kas viņai ir, un tu sajutīsi tās smagumu.
P. Donovs