*

1) vakar vakarā apēdām greipfruktu (laikam), kuru fevrāļa sākumā nospērām, no pie žogam tuvu esoša koka, itāļu villas pagalmā Arenzāno. nekas izcils jau nebija, bet interesanti tomēr;
2) manliekas, ka es sāku jukt prātā. bez iepriekšminētās depresijas, esmu kļuvusi vēl arī ļoti izklaidīga un aizmāršīga un neapdomīga un neveikla. šorīt, piemēram, piecēlos un vēl nepamodusies iegāju interneta veikalā un nopirku tur čavanprašu, par kuru man iepriekš vispār nebija nekādas nojausmas. ā un vēl - atsaucoties uz vienu sludinājumu (tas notika īsi pēc čavanpraša iegādes un es nezinu kāpēc es vispār to sludinājumu skatījos) esmu gandrīz tikusi pie veselas, bet diezgan milzīgas (1.70 m skaustā), 15 gadus vecas ķēves par brīvu. ja vien es atradīšu, kur viņu turēt, jo atdevēja ir kategoriski pret Botāniskā dārza stalli.
es patiešām nezinu ko man tagad darīt un kā.
(redzkur ieskatam pati ķēve (attēlos kreisajā pusē) - šiten un te)

1) dubultdaudz laimes jaunajā gadā - šogad vienā dienā (t.i. šodien) sakrīt gan ķīniešu jangads, gan tibetiešu losars.
tibetiešu astroloģijas predikšeni šim gadam gan nav diezko spīdoši;
2) vot, paskaidrojiet man, lūdzu, kāds, kādā veidā, kad un vispār kāda velna pēc, latviešu visikdienišķajā sarunvalodā ieviesās tas italiano bambino sveiciens čau?
3) šodien braucu ar liftu, busiņu, eskalatoru, lidmašīnu, autobusu un vilcienu. esu tagad mājās un dzeru vienu gigakrūzi tējas pēc otras;
4) kāpēc cilvēkiem ir tik grūti saprast, ka drošība un brīvība ir viens otru izslēdzoši un kopā nekādi nesavietojumi jēdzieni?
5) pievienošu vēl nevisai daudz fotoattēlu no ceļojuma. pārsvarā bildes, kurās atspoguļojas mūsu delīruiums (skat iepriekšējo postu). un bilde ar vīna glāzi ir maldinoša - mēs ar Kārli divatā, trīs dienu laikā spējām izdzert tik puspudeles vīna. atlikušo pusi es vakarnakt pirms gulētiešanas izlēju izlietnē;
( zisizit )

1) manliekas, ka es drīz nomiršu, ja nedabūšu milzīgu tējas kannu. es vispār ikdienā kafiju nedzeru, es ikdienā izdzeru 4-10 lielās krūzes ar tēju. beramo tēju, zaļo vai zāļu. bet te ir tikai visas tās kafijas, no kurām man sirds kāpj pa muti ārā vai tie šķebīgi lipīgie kapučīno. vēmiens jau man no viņiem nāk, a tēju te var dabūt retkur un tad arī no maisiņa un maziņā, maziņā krūzītē;
2) vakar darījām pārsvarā neko, tik no rīta aizgājām uz orientālās mākslas muzeju, kurš prasījās lielāks, bet tur bija viena Buddas statuja, kura ar mani runāja. ak un jā, tur protams, nebija itin neviena uzraksta angliski, neviens tur nerunāja angliski, no sākuma nestrādāja biļešu aparāts, mums teica, lai izstaigājam muzeju un tad maksājam un tad atkal viņiem nebija ko izdot;
3) šodien bijām uz Anrī Kartjē Bresona izstādi Palazzo Ducale - tur bi viņa bildes no Padomju Savienības (50. - 70. gadi). baigi krutās, tagad laikam mazliet žēl, ka nebiju uz viņa izstādi Rīgā;
4) ja nu kādreiz vispār gadās, ka mēs ar Kārli iekļūstam apģērbu veikalā un, jo īpaši gadījumā, ja iniciatore un galvenā gribētāja esmu es, tad vienmēr Kārlis atrod veselu čupu ar smukām, lētām lietiņām un es neko. un tā ir vienmēr, vienmēr;
5) man te kāds teica, ka itāļi esot vērīgi - itin nemaz nav. visur, kur iespējams esam prasījuši diskauntus un pietiek tikai vienam no mums pa gabalu pavicināt isic karti ar sen iztecējušu termiņu (Kārlim vispār ir mana pavisam vecā, ar manu fotoattēlu virsū), lai viņi jau drukātu studentu biļetes. neviens arī ne reizi nav piedāvājies kautkurkautko palīdzēt;
6) mums abiem jau sākās delīrijs no šitās zemes. līdzīgs tādam, kāds ir, ja pavadīts ilgs, nogurdinošs laiks bez miega. nu tāds kā negulēšanas ārprāts un tizlošanās. nekas, rīt jau laižam mājās, es tik ceru, ka jums tur tas sniegs nesnigs baigi traki un, ka nebūs jākūko Milānas lidostā aizkavēta lidojuma dēļ;
7) karoč ceļojums man patīk, man vispār patīk ceļojumi. vislabāk patika kalns, tad akvavarārijs un Bresona izstāde. pati Itālija un itāļi ne visai. arividerčī.

tagad būs par to kāpšanu kalnos un sniega vētru un itāļu dzelzceļa sistēmu.

( eljēkats )

čiau, redzkur aizvakar bijām akvavarārijā, kurš, ja salīdzinam ar Lisabonas okererāriju nav tik krāšņs un arhitektoniski veiksmīgi uztaisīts. un ieeja maksā 2x dārgāk nekā Portugālē. ja ir iespēja izvēlēties iesaku labāk Lisabonas. bet šitajā Dženovas ir divi delfīni un baseins, kurā drīkst bāzt rokas un paijāt rajas. vēl šeit bija forši, ka ir nesezona - tukši, klusi un mierīgi, tieši tas, kas man pietrūka toreiz Lisbonā.

( Dženovas akvavarārijs )

tā vispār man Itālija nu tā. cilvēki nav diezko laipni un izpalīdzīgi. nerunā angliski, pat muzejos un stacijās. Portugālē jau likās traki, bet īstenībā, salīdzinot ar šito, tur bija ļoti labi. un šeit ir tā, ka tiklīdz uzrunātais saprot, ka Tu nerunā itāliski, bet viņš angliski, tā viņš zaudē jebkādu vēlmi turpināt sarunāties un palīdzēt. arhitektūra, kā jau minēju iepriekš, liekas nomācoša, manai telpas un (a)simetrijas izjūtai diezgan sveša un nesaprotama. dārgs arī diezgan viss.
kas man pagaidām no šī brauciena patīk ir galvas pavēdināšana, apstākļu maiņa un vakardienas kāpiens kalnos.

vispār man šausmīgi nāk miegs un es gaidu, kad Kārlis papīpēs un nomazgāsies un mēs varēsim iet beidzot gulēt, bet kamēr es to visu gaidu un skatījos, kā viņš raksta savu klabierakstu (viņš tur sola, ka pie manis esot bildes no šīsdienas iekulšanās sniega vētrā kalnos, bet nu man tagad nav spēka čakarēties, tāpēc tās bildes pie manis būs kaukadneziknkad vēlāk) es aizdomājos par to, ka īsti nesaprotu kāpēc mani pēdējā laikā piefrendojusi vesela čupa ar jauniem, man nezināmiem cibiņiem. pašai liekas, ka es rakstu arvien retāk un garlaicīgāk un aizvien vairāk savā kosmosā iekšā. ja tā padomā ir palikušas maz lietas, kas mani pa īstam dzīvē intresē un par kurām gribas kko teikt vai pierakstīt.

mani interesē:
1. zirgi (es pilnīgi nopietni domāju, ka gribu pa īstam kko ar tiem zvēriem darīt savā dzīvē, galu galā es par viņiem sapņoju kopš sevi atceros un man neliekas ka tagad būtu par vēlu sākt kko);
2. ceļot (gaidu, kad Kosmoss un finansiālā situācija mani beidzot aizsūtīs kkur kas nav tā apnicīgā Eiropa);
3. joga utt. (nu tur viss no storija par veselu garu, veselā miesā. pie šitā es pieskaitu arī kaukādas jebkādas reliģiskas un kosmiskas lietas);
4. mūzika (šim punktam var piemest arī kripatiņu mākslas un kultūras vispār. bet tikai kripatiņu).

tas arī īsumā viss.

vakar neko tādu baigi īpašu nedarījām. es izstaigāju centru vienreiz, kamēr Kārlis strādāja un otreiz, bišķi pa citām ielām, kopā ar viņu.
vakarā vieglā Vidusjūras brīzīte pārvērtās normālās aukās, ārā diezko iet negribējās, uznāca mazliet slimuma sajūta, tāpēc tupējām viesnīcā un skatījāmies Ilgo ceļu kāpās. pareizāk sakot Kārlis skatījās, es gulēju saritinājusies ar aizvērtām acīm un ik pa laikam vārgā balsī prasīju - kas tur notiek?
tā vispār pilsēta smuka. smuka, bet diezgan drūma - nu tās milzīgās, milzīgās viduslaiku mājas, ne visai priecīgās krāsās un tās šaurās, šaurās līkumainās un stāvās ieliņas, kurās pēc krēslas iestāšanās vienam labāk nerādīties. tas viss liekas tik nopietns un nesirsnīgs, ka uz tā visa fona pats jūties pavisam niecīgs un neievērojams.
ā un vēl es konstatēju faktu, ka ārpusmāju eckursijās man vislabāk patīk daba un sakrālā architektūra. daba tāpēc, ka vienkārši patīk un sakrālā architektūra tāpēc, ka tā parasti ir klusa, mierīga un krāšņa.

( uzskates materiāls )

kamēr kaarl krāmē fūri un būvē Soņas dekorāciju un kamēr man slinkums uz ārā iešanu, piereģistrošu pirmos novērojumus šeit:
ielidojām Milānā - visur sniegs, visur visur pilnīgi normāla sniega kārta. braucām busiņā uz Dženovu - visapkārt sniegs, balti klajumi un industrālas apbūves rajoni, kas atgādina Poliju. iebraucām kalnainā apvidū, joprojām sniegs, balti, balti apsniguši kalni. izbraucām cauri vienam, ne pārāk garam kalnu tunelim - vsjo, vairs ne kriksīša sniega. normāli zaļa zālīte, nesniegoti kalni un viss tāds. karoč baigi silts te nava, bet ir patīkami pāris grādi plusā un viegla Vidusjūras brīzīte.
viesnīca ir ļoti dīvains arhitektonisks veidojums. ja nu kāds kādreiz grib dzīvot viesnīcā Vittora (vispār foršā vietā, gandrīz blakus ostai un centrālajai stacijai, līdz centram 15 minūši ar kājām), Dženovā pa vairākiem cilvēkiem vienā numuriņā, maksājot tikai par vienu dzīvotāju - droši to dariet, jo viesnīcā var ietikt pa atvērtām kāpnēm, pa tiešo no ielas, kuras neiet cauri recepcijai + atslēgas var gan nodot, gan nenodot. man gan nemaksāšanas prieki ies garām, jo teātris mani jau bija pieteicis, kā papildus cilvēku.
ievācāmies, aizgājām visi tepat kaukādā restūķī paēst rīl italiāno pica ar rīl dženovīz pesto un izmetām struņķīti pa pilsētu. besis no tās ceļošanas bija liels, tāpēc drīz vien gājām mājā, tupējām numuriņā, skatījāmies filmu Nakts bez putniem un baudījām vannas priekus.
bet tā pagaidām man Itālija liekas ļoti līdzīga pārējām dienvidu zemēm, kur esu bijusi - Gruzijai un Portugālei. no kurām Gruzija man liekas aizraujošāka un sirsnīgāka, bet Portugāle krāšņāka.

( fjū pikčaz )

labvakar, mani sauc Inese un es šobrīd jūtos ļoti samulsusi.

viss notika tā: šodien neaizgāju ne uz jogu, ne bijušās darba kolēģes izrādi, bet tīrīju istabu. tad atbrauca Kārlis no darba, mēs paēdām skābeņu zupu, noskatījāmies vienu Tvinpīkas sēriju (kopš nomira Līlends, mani šis seriāls ir sācis garlaikot mazliet), tad nogājām lejā un izdarījām divus sehus. tad Kārlis teica, ka paliks lejā pamuzōnēt, es nācu augšā taisīt tēju. ieraudzīju, ka man ir ēpasts no ērbaltik, kurā rakstīts par visādiem lētiem aviobiļetiem. tad pēkšņi istabā parādījās Kārlis, palūrēja man pār plecu un teica, ka moš man vajag nopirkt biļetus uz Itāliju - nu viņam ir komandējums ar Soņu Dženovā 8.-14.02. tagad manā kontā ir mīnus seēšmit lati un man ir divi aviobiļeti. viens uz, otrs no Itālijas. man nav ne jausmas, vai es varēšu dzīvot tai viesnīcā, kur dzīvos visi teātrinieki un vēl mazāk man ir jausma, ko par to visu teiks priekšniecība.

a) Datums: Pi 08/02
Izlidošana: 11:50 Rīga - Ielidošana 13:40 Milāna (Malpensa)
b) From Milan (Bergamo) (BGY) to Riga (RIX)
Sun, 14Feb10 Flight FR4714 Depart BGY at 10:20 and arrive RIX at 14:00