![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
tagad būs par to kāpšanu kalnos un sniega vētru un itāļu dzelzceļa sistēmu.
no rīta izprašņājām viesnīcnieku, kā tikt pastaigāties pa īstiem kalniem. viņš ieteica aizbraukt ar vilcienu līdz 21km attālajai Arenzano. tur esot liels un kruts dabas parks (Parco Naturale Regionale del Beigua) ar trekinga maršrutiem utt. lai aizbraucot uz turieni, aizejot uz tūristu info punktu, dabonot karti un ejot. piebilda arī, ka laika prognoze neesot īpaši daudzsološa šādam pasākumam.
aizejam uz staciju, konstatējam, ka reālais taimteibls neatbilst tam, ko laipnais viesnīcienks izprintēja no internetiem. kkā izdodas nopirkt pareizas biļetes un saprast no kura perona jābrauc. gaidam, gaidam, vilciens kavē. te pēkšņi visi gaidītāji skriešus metas prom - izrādās vilciens pienāks uz cita perona, otrā stacijas galā. aizskrienam turp, turpinām gaidīt, vilciens nebrauc vēl vismaz 15 minūtes. beidzot sagaidām, braucam un veiksmīgi izkāpjam pareizajā pieturā.
Arenzano izrādās neliela, bagāta, bet sezonāla kūrortpilsētiņa pie pašas Vidusjūras. sākam meklēt kaukādu info punktu, nekur nekā nav. atrodam pāris norādes uz to parku, bet tās rāda pretējos virzienos. pēc pāris lieliem lokiem pa pilsētu un pāris visnotaļ neveiksmīgām komunikācijām ar vietējiem (ielas vispār gandrīz tukšas, viss pavisam kluss) uzskrienam virsū tūristu info punktam, kurš kā izrādās nesezonā nestrādā.
beigu beigās avīžveicītī (tur divi veci, angliski nerunājoši itāļi skeptiski šūpo galvas par mūsu plānu doties kalnos un bubina kauko par sniega vētru) dabonam kaukādu mazu pilsēteles karti forfrī un dodamies virzienā, kurā kalni liekas vislabāk sasniedzami.
šajā ziņā mums veicas, drīz vien esam kaukādas augšupejošas takas sākumā un kāpjam tik augšā.
sāk līt, bet lietus nav pārāk nopietns, tāpēc nolemjam turpināt.
kāpjam, kāpjam, skatiņi arvien skaistāki un iespaidīgāki, traucē tik tas lietus pelēkums. atrodam arī piknikvietu, kurā ir apvidus karte, nolemjam kāpt pa taku, kas apzīmēta ar diviem sarkaniem punktiem (nu viņi tur sakrāsoti uz klintīm utt.) un kura veicama tip apmēram 2h vienā virzienā. kāpjot augstāk lietus pamazām pārvēršas sniegā, sākumā mazos sniega kriksīšos, vēlāk arvien lielākās un ķepīgākās pārslās. vienā brīdī novirzamies no divu sarkano punktu takas, jo tā aiziet stāvu kalnā, bet mums ir iespēja iet uz priekšu pa nelielu bet ērtu taciņu, kas apzīmēta ar A. ejam, ejam, ejam, taka nav grūta, bet mēs īsti nezinām kurp tā ved, cik gara tā ir un protams, vienā pusē nepārtraukti ir krauja uz leju. ejam, ejam, snieg aizvien vairāk, šādiem klimatiskajiem apstākļiem īsti nepiemērotās kedas slīd, tākā grādi ir plusā, sniegs kūst un pamazām padara mūs pilnīgi slapjus, redzamība vispār nekāda - redzēt var taciņu un to, ka aiz sniega sienas ir vēl kalni. pēc apmēram divu stundu iešanas, kad pulkstens jau ir 16:oo un mēs abi klusībā pie sevis esam paspējuši izdomāt visvisādas domas (Kārlis apsvēris iespēju kā būtu nakšņot kalnos tādos apstākļos, es iztēlojusies kā mums pakaļ atbrauc helihopteris) pieņemam lēmumu griezties un iet vnk atpakaļ. prāts uzreiz paliek priecīgāks. sniegs snieg tik intensīvi, ka mūsu turpceļa pēdas ir jau pilnīgi aizvilktas un neredzamas. nokāpuši atkal līdz tai piknikvietai uzzinām, ka tā taka A pa kuru aizgājām, būtu mūs beigu beigās aizvedusi atpakaļ uz izejas punktu, bet izskatās ka viņa ir krietni garāka par to sarkano punktu ceļu un diezinvai mēs būtu paspējuši pirms tumsas tikt ārā no tiem kalniem.
stacijā ienākam tieši 5 min pirms vilciena uz Dženovu atiešanu, nopērkam biļetes, pajautājam kur jāiet, iekāpjam vilcienā un braucam. atnāk konduktors, mēs lepni uzrādam biļetes, a viņš paziņo, ka mums vēl jāmaksā 5 eiro par katru biļeti, jo biļetes neesot validētas (biļetes esot vajadzējis stacijā apzīmogot). mēs sakām, ka mēs nezinājām, ka mums neviens neko tādu neteica, ka neredzējām, ka to darītu kāds cits un, ka nekur tas nav rakstīts. uz biļetes viss protams ir itāliski (ok, ir angliski rakstīts validate ticket, bet nav nekas par to kā un kur tas jādara. karoč dusmīgi šķiramies no 10 eiro un slapji un drebīgi nobraucam Dženovā.
tagad pikčeri
ikrīta skats pa viesnīcas vannas istabas logu
Vidusjūra
zīmējums virs kādas mājas durvīm
pats pirmais kāpums - no pilsētas uz piknika vietu, kurā sākas tās trekinga takas
pagaidām vēl tikai smidzina un var vēl visuko redzēt
sākas normāls sniegs
redzamība šitāda
šitas viss sasniga apmēram 2h laikā. ja ieskatās tur var redzēt tādu smuku kalnu ūdenskritumiņu
te jau mēs esam pagriezušies atpakaļ un tur tās baltās strīpas kas iet pa kalnu sāniem ir mūsu taciņa. baigi intrsanti, ka ejot pa to pašu taku tik pretējā virzienā viss izsktās pavisam savādāk
redzkur jau atpakaļ lejā, jau puslīdz civilzētā vietā
šite no puslejas piezūmota mūsu sniega vētra. lielos kalnus aizmugurē nemaz nevar redzēt. tur ku tie elektrības stabi, tur jau jutāmies vēl kā civilizācijā. tālāk nebija vairs vispār nekā, tikai šaura taciņa
skats uz pilsētu, kurā pa to laiku bija pamatīgi nolijis
un redzkur jau vilcienā, slapji, noguruši, bet nepazuduši
karoč man ļoti patīk klīst pa kalniem, pa visu to dienu un rāpšanos un iešanu un brišanu es noguru mazāk nekā pāris stundas prominējot pa pilsētas ielām un bulvāriem. žēl tik, ka nebijām tur agrāk no rīta un, ka nespīdēja saule - tad manliekas vispār pilnīgi jumts būtu norauts.
šodien kājas ar nemaz nesāp kā bijām gaidījuši. bišķi dibena sānu musīši tādi jūtīgi.
to Beigue parku iesaku visiem, kas tur tuvumā ganās un grib paganīties pa smukām vietām svaigā gaisā.
no rīta izprašņājām viesnīcnieku, kā tikt pastaigāties pa īstiem kalniem. viņš ieteica aizbraukt ar vilcienu līdz 21km attālajai Arenzano. tur esot liels un kruts dabas parks (Parco Naturale Regionale del Beigua) ar trekinga maršrutiem utt. lai aizbraucot uz turieni, aizejot uz tūristu info punktu, dabonot karti un ejot. piebilda arī, ka laika prognoze neesot īpaši daudzsološa šādam pasākumam.
aizejam uz staciju, konstatējam, ka reālais taimteibls neatbilst tam, ko laipnais viesnīcienks izprintēja no internetiem. kkā izdodas nopirkt pareizas biļetes un saprast no kura perona jābrauc. gaidam, gaidam, vilciens kavē. te pēkšņi visi gaidītāji skriešus metas prom - izrādās vilciens pienāks uz cita perona, otrā stacijas galā. aizskrienam turp, turpinām gaidīt, vilciens nebrauc vēl vismaz 15 minūtes. beidzot sagaidām, braucam un veiksmīgi izkāpjam pareizajā pieturā.
Arenzano izrādās neliela, bagāta, bet sezonāla kūrortpilsētiņa pie pašas Vidusjūras. sākam meklēt kaukādu info punktu, nekur nekā nav. atrodam pāris norādes uz to parku, bet tās rāda pretējos virzienos. pēc pāris lieliem lokiem pa pilsētu un pāris visnotaļ neveiksmīgām komunikācijām ar vietējiem (ielas vispār gandrīz tukšas, viss pavisam kluss) uzskrienam virsū tūristu info punktam, kurš kā izrādās nesezonā nestrādā.
beigu beigās avīžveicītī (tur divi veci, angliski nerunājoši itāļi skeptiski šūpo galvas par mūsu plānu doties kalnos un bubina kauko par sniega vētru) dabonam kaukādu mazu pilsēteles karti forfrī un dodamies virzienā, kurā kalni liekas vislabāk sasniedzami.
šajā ziņā mums veicas, drīz vien esam kaukādas augšupejošas takas sākumā un kāpjam tik augšā.
sāk līt, bet lietus nav pārāk nopietns, tāpēc nolemjam turpināt.
kāpjam, kāpjam, skatiņi arvien skaistāki un iespaidīgāki, traucē tik tas lietus pelēkums. atrodam arī piknikvietu, kurā ir apvidus karte, nolemjam kāpt pa taku, kas apzīmēta ar diviem sarkaniem punktiem (nu viņi tur sakrāsoti uz klintīm utt.) un kura veicama tip apmēram 2h vienā virzienā. kāpjot augstāk lietus pamazām pārvēršas sniegā, sākumā mazos sniega kriksīšos, vēlāk arvien lielākās un ķepīgākās pārslās. vienā brīdī novirzamies no divu sarkano punktu takas, jo tā aiziet stāvu kalnā, bet mums ir iespēja iet uz priekšu pa nelielu bet ērtu taciņu, kas apzīmēta ar A. ejam, ejam, ejam, taka nav grūta, bet mēs īsti nezinām kurp tā ved, cik gara tā ir un protams, vienā pusē nepārtraukti ir krauja uz leju. ejam, ejam, snieg aizvien vairāk, šādiem klimatiskajiem apstākļiem īsti nepiemērotās kedas slīd, tākā grādi ir plusā, sniegs kūst un pamazām padara mūs pilnīgi slapjus, redzamība vispār nekāda - redzēt var taciņu un to, ka aiz sniega sienas ir vēl kalni. pēc apmēram divu stundu iešanas, kad pulkstens jau ir 16:oo un mēs abi klusībā pie sevis esam paspējuši izdomāt visvisādas domas (Kārlis apsvēris iespēju kā būtu nakšņot kalnos tādos apstākļos, es iztēlojusies kā mums pakaļ atbrauc helihopteris) pieņemam lēmumu griezties un iet vnk atpakaļ. prāts uzreiz paliek priecīgāks. sniegs snieg tik intensīvi, ka mūsu turpceļa pēdas ir jau pilnīgi aizvilktas un neredzamas. nokāpuši atkal līdz tai piknikvietai uzzinām, ka tā taka A pa kuru aizgājām, būtu mūs beigu beigās aizvedusi atpakaļ uz izejas punktu, bet izskatās ka viņa ir krietni garāka par to sarkano punktu ceļu un diezinvai mēs būtu paspējuši pirms tumsas tikt ārā no tiem kalniem.
stacijā ienākam tieši 5 min pirms vilciena uz Dženovu atiešanu, nopērkam biļetes, pajautājam kur jāiet, iekāpjam vilcienā un braucam. atnāk konduktors, mēs lepni uzrādam biļetes, a viņš paziņo, ka mums vēl jāmaksā 5 eiro par katru biļeti, jo biļetes neesot validētas (biļetes esot vajadzējis stacijā apzīmogot). mēs sakām, ka mēs nezinājām, ka mums neviens neko tādu neteica, ka neredzējām, ka to darītu kāds cits un, ka nekur tas nav rakstīts. uz biļetes viss protams ir itāliski (ok, ir angliski rakstīts validate ticket, bet nav nekas par to kā un kur tas jādara. karoč dusmīgi šķiramies no 10 eiro un slapji un drebīgi nobraucam Dženovā.
tagad pikčeri
ikrīta skats pa viesnīcas vannas istabas logu
Vidusjūra
zīmējums virs kādas mājas durvīm
pats pirmais kāpums - no pilsētas uz piknika vietu, kurā sākas tās trekinga takas
pagaidām vēl tikai smidzina un var vēl visuko redzēt
sākas normāls sniegs
redzamība šitāda
šitas viss sasniga apmēram 2h laikā. ja ieskatās tur var redzēt tādu smuku kalnu ūdenskritumiņu
te jau mēs esam pagriezušies atpakaļ un tur tās baltās strīpas kas iet pa kalnu sāniem ir mūsu taciņa. baigi intrsanti, ka ejot pa to pašu taku tik pretējā virzienā viss izsktās pavisam savādāk
redzkur jau atpakaļ lejā, jau puslīdz civilzētā vietā
šite no puslejas piezūmota mūsu sniega vētra. lielos kalnus aizmugurē nemaz nevar redzēt. tur ku tie elektrības stabi, tur jau jutāmies vēl kā civilizācijā. tālāk nebija vairs vispār nekā, tikai šaura taciņa
skats uz pilsētu, kurā pa to laiku bija pamatīgi nolijis
un redzkur jau vilcienā, slapji, noguruši, bet nepazuduši
karoč man ļoti patīk klīst pa kalniem, pa visu to dienu un rāpšanos un iešanu un brišanu es noguru mazāk nekā pāris stundas prominējot pa pilsētas ielām un bulvāriem. žēl tik, ka nebijām tur agrāk no rīta un, ka nespīdēja saule - tad manliekas vispār pilnīgi jumts būtu norauts.
šodien kājas ar nemaz nesāp kā bijām gaidījuši. bišķi dibena sānu musīši tādi jūtīgi.
to Beigue parku iesaku visiem, kas tur tuvumā ganās un grib paganīties pa smukām vietām svaigā gaisā.