*

kamēr kaarl krāmē fūri un būvē Soņas dekorāciju un kamēr man slinkums uz ārā iešanu, piereģistrošu pirmos novērojumus šeit:
ielidojām Milānā - visur sniegs, visur visur pilnīgi normāla sniega kārta. braucām busiņā uz Dženovu - visapkārt sniegs, balti klajumi un industrālas apbūves rajoni, kas atgādina Poliju. iebraucām kalnainā apvidū, joprojām sniegs, balti, balti apsniguši kalni. izbraucām cauri vienam, ne pārāk garam kalnu tunelim - vsjo, vairs ne kriksīša sniega. normāli zaļa zālīte, nesniegoti kalni un viss tāds. karoč baigi silts te nava, bet ir patīkami pāris grādi plusā un viegla Vidusjūras brīzīte.
viesnīca ir ļoti dīvains arhitektonisks veidojums. ja nu kāds kādreiz grib dzīvot viesnīcā Vittora (vispār foršā vietā, gandrīz blakus ostai un centrālajai stacijai, līdz centram 15 minūši ar kājām), Dženovā pa vairākiem cilvēkiem vienā numuriņā, maksājot tikai par vienu dzīvotāju - droši to dariet, jo viesnīcā var ietikt pa atvērtām kāpnēm, pa tiešo no ielas, kuras neiet cauri recepcijai + atslēgas var gan nodot, gan nenodot. man gan nemaksāšanas prieki ies garām, jo teātris mani jau bija pieteicis, kā papildus cilvēku.
ievācāmies, aizgājām visi tepat kaukādā restūķī paēst rīl italiāno pica ar rīl dženovīz pesto un izmetām struņķīti pa pilsētu. besis no tās ceļošanas bija liels, tāpēc drīz vien gājām mājā, tupējām numuriņā, skatījāmies filmu Nakts bez putniem un baudījām vannas priekus.
bet tā pagaidām man Itālija liekas ļoti līdzīga pārējām dienvidu zemēm, kur esu bijusi - Gruzijai un Portugālei. no kurām Gruzija man liekas aizraujošāka un sirsnīgāka, bet Portugāle krāšņāka.


lidojām pāri centrālajam Alpu masīvam, nebiju iepriekš redzējusi, baigi kruti izstījās


skats pa mūsu numuriņa logu, te var mazliet nojaust to, ka dzīvojam diezgan arhitektoniski savādā veidojumā


vēl skats pa logu - piezūmota osta, cik nu var redzēt


un vienīgā bilde no vakardienas pavazāšanās. nu tāda ne visai. ar Dženovas katedrāli