kontekstam šobrīd nav itin nekādas nozīmes

Posted by [info]inese_tk on 2009.07.27 at 19:37
braucot mājās no ciemošanās aizdomājos par to kā un kāpēc cilvēki šķiras, it īpaši par vienu konkrētu šķiršanās paternu, kurš ir visai populārs:
reizēm gadās, ka kāds no diviem kopā esošiem cilvēkiem, kuru attiecībās mīlestība ir neapšaubāmi klātesoša, sava slinkuma un egocentrisma dēļ ierosina šķirties jo tā tev būs labāk. es tevi mīlu, bet daudz daru pāri, tā tev būs vieglāk, utt. un tad viņš domā, ka ir cēls un augstsirdīgs un labs. ka ir pelnījis apbrīnu un žēlošanu. ka ir lielais un īstais cietējs. un vienalga, vai viņš to atzīst vai nē, viņš klusībā grib dzirdēt, kā otrs saka nē, nē, tu esi labs un brīnišķīgs un lielisks. tā nav augstsirdība, tas ir zemisks gļēvums. tā ir bezatbildība un infantilisms. tas ir pilnīgi absurdi (ja jau tu mīli un gribi to otru, kāpēc tad tu piedāvājies viņu pamest, tā vietā, lai izaugtu no tās problēmas ārā?). tas ir kā pabarot savu Ego ar milzu torti, kas sastāv no lauku sviesta biskvītiem, putukrējuma un saldsaldas zemeņu zaptes. un šāds šķiršanās paterns ir daļa no lielāka un vēl nožēlojamāka paterna - ziniet, kā šādi cilvēki nodzīvo savas dzīves? viņi ir ar kādu kopā, līdz atkal sākas iepriekšējās problēmas un tā vietā, lai strādātu ar sevi, lai kļūtu pieauguši, viņi vienkārši nomaina partneri. viņu attiecību ilgstamība ir atkarīga no konkrētā partnera pacietības mēra.
nav jau jābrīnās par to, cik šāda uzvedība ir iecienīta - ļoti labi iederas patērētājsabiedrības rāmjos - pērc (pielauz, pielabinies, iekaro), patērē, izmet (pamet). tik vienkārši un līdz pretīgumam nožēlojami.
es zinu, ko runāju, man kādreiz ir tā gadījies. un es ļoti ceru, ka man vairs nekad nekas tāds nebūs jāpiedzīvo. vēl stulbāk ir, ja tu tam otram patiešām no sirds pasaki nē, nē, tu esi labs un nav jau nu nemaz tik ļoti jāmokas. es visu saprotu un tā. viņš gaida, ka otrs visu izdarīs viņa vietā. tad viņš dzīvo tālāk tāpat kā līdz šim, kasot vēderu un apmierināti ņurdot, līdz atkal kkas sakrājas un vajag ieņemt savu cildeno lomu. un, ja tajā visā ir tā īstā mīlestība, tad šitādas lietas viņu pamazām atšķaida, sadrumstalo mazos kriksīšos un izkliedē pa visattālākajiem kosmosa nostūriem, līdz pienāk brīdis, kad viņu vairs nav iespējams sakopot, sasaukt atpakaļ. tad pienācis laiks nolūkot atkal jaunu upuri, pašam slēpjoties cietēja ādā.
vottā viņš ir.
nedariet tā. nevajag. tas pazemo gan pašu, gan to otru cilvēku. es zinu, ka es ticēšu mīlestībai, draudzībai, cieņai, sapratnei, pašaizliedzībai, labajam, drosmei un neizmērojamajam pasaules skaistumam. es bezgalīgi ticēšu sev. kamēr vien elpošu un arī pēc tam. es nedomāju, ka ir kaut kas cits, kam vēl būtu vērts ticēt. ja kādam tas viss nav tieši šajā brīdī, tas taču nenozīmē, ka tas neeksistē vispār un, ka pēc tā nevajadzētu tiekties. daudziem nav naudas, bet tajā pašā laikā daudziem ir un tas nenozīmē, ka tie, kuriem tās nav neticētu naudas eksistencei, viņi tic un krampjaini to iekāro. kāpēc gan netiekties pēc kaut kā, kas patiešām piepilda, nevis tikai ņem, iztukšo, patērē, pārtērē?

Reply to this entry:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.