*

besī ārā - paņēmu palasīties jaunāko žurnāla Veto numuru - visi raksti un intervijas beidzas vēl īsti nemaz nesākušies. es nesaprotu, kāda tad jēga vispār taisīt rakstu, ja viņš ir tik īss un niecīgs, ka neko nemaz nepastāsta, tikai atstāj kaitinošu nepabeigtības sajūtu? Tu sāc lasīt, ieinteresējies, gribi kko uzzināt, nepacietīgi pāršķir nākamo lapu - a tur jau nākamais raksts sākas. šitā pati tendence novērojama arī citos preses izdevumos, tāpat ir, piemēram, arī ar 2/3 no Ilustrētās Vēstures (un Zinātnes arī) rakstiem. un vēl šo to. pagaidām vēl vismaz Rīgas Laikam šito nevar pārmest.
nē, nu vispār, kas attiecas uz Veto - es jau sen esmu nosolījusies viņu vairs nekad nepirkt. šito, ko taga lasu, dzīvesbiedrs iegādājās aiz garlaicības lidostā. šitas žurnāls, lai arī sola daudz un dod cerības uz patīkamu laika pavadīšanu, izrādās tukšs, snobisks, absolūti nedraudzīgs un nesirsnīgs. vairākas reizes ar vislabākajiem nodomiem esmu ķērusies pie kārtējā numura un vienmēr, vienmēr esu vīlusies.

es zinu, ka ja man kkas ļoti interesē es varu sameklēt un izlasīt par to cik biezu vien grāmatu vēlos (tas gan neattiecas uz intervijām), bet ir taču arī brīži, kad gribas pavalstīties pa dīvānu un pašķirstīt kko prātu atpūtinošu, bet tajā pašā laikā kvalitatīvu. katrā ziņā šitā čupiņa ar krāsainu, glancētu, makulatūrā nepārstrādājamu papīru ne tuvu nav to 3 Ls vērta, ko par viņu prasa kioskā.