*

mums te vakar un šodien sanāk tādas baigās kultūras dienas. vakardien bijām -
1) kīnō uz Bērtona Alisi;
2) Dzelzceļa muzejā uz Katrīnas Neiburgas personālizstādi Patiesībā: darbs, ģimene, mīlestība, Dievs, bērni un muzikāli priekšnesumi (vispār neslikta, uz jūtu pavelk, bet ar Kārli nospriedām, ka tā tagad tāda modes lieta - iet pie cilvēkiem (it sevišķi veciem) un klausīties, kas viņiem sakāms. beigās sanāk tāds drošs ceļš ar sausām kājām pa Hermaņa iemīto Latviešu stāstu taciņu)
3) atkārtoti noskatījāmies Garo Dzīvi (nebiju redzējusi, kopš savas pirmās sezonas teātrī. šoreiz kaut kā labāk patika, lai arī likās mazāk smagi un vairāk izklaidējoši);
un šodien iesim uz:
4) Sinfonietta Rīga un Diāna Ketlere Lielajā ģildē (programmā Šūmanis, Stravinskis un Šostakovičs);
5) Mona de Bo jaunā albja prezentāciju Spīķeru koncertzālē.


un tagad par Alisi. es to filmu gaidīju divus gadus, kopš kaukur internetā uzraku, ka Bērtons viņu taisa. uztaisījis ir vizuāli krāšņu, bet stāstu gan pilnīgi sapisis. es saprotu, ka var ņemt gatavus tēlus un ar viņiem rotaļāties radot ar viņiem savu stāstu, bet nu tad tas ir jādara smalki un filigrāni, tā lai jaunais stāsts interesantumā un elpaizrautībā pārsistu iepriekšējo. tā būtu cieņa pret pirmstāstu. abet ko tas ērms ir uztaisījis - kaut kādu saldenu savārstījumu Gredzenu Pavēlnieka stiliņā, par kaut kādu tur iepriekšnoliktu ceļu, likteni un cīņu ar pūķi. viņš ir gandrīz pilnībā ignorējis visu to Kerola Alises briljanto absurdu un foršās fiškas (piemēram) utt. un, ja jau taisīja tā (kā uztaisīja), tad varēja pacensties piestrādāt pie pozitīvajiem tēliem, lai gribētos dzīvot līdzi viņu uzvarai. bet tā balto karaliene tāda pliekana plikpļekblonda dūdiņa, kas prot tikai uhh kniksēties un ahh klanīties. ļaunā, sarkano dāma likās krietni pievilcīgāka (viņas kavalieris gan ar tikpat bezgaršīgs, kā tā baltā lēdija). kādu laiku pēc noskatīšanās vēl diskutēju ar savu iekšējo Es par to vai tā visa nebija baigi glauna, gaumīga un eleganta ironija no Bērtona puses. bet nonācu pie secinājuma, ka, ja arī tā bija ironija, tad pilnīgi noteikt ne glauna, ne gaumīga, nedz arī eleganta. vēl iedomājos moš Disnejs kautkādā veidā aplauzis Timam spārnus, nu bet šaubos.
vismaz paldies dievam Alise beigās tomēr nesabučojās ar Cepurnieku (jāatzīst, ka tie abi forši tēli, cik nu viņiem iespēja tādiem būt, visnotaļ primitīvā stāsta ietvaros).
ai, nu bet ko nu es, es jau pēdējā laikā protu tik kritizēt un pelt.