![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
man jau vairākus gadus urdīja klusa vēlme aiziet apstīties kā tagad ir Nacionālajā teātrī, bet es nedomāju, ka viņa realizēsies tik šausmīgā veidā.
mammai kaukas bija uzgrūdis biļetes uz "100 grami Žurkas ' 2012", šodien 12:00 no rīta un viņai nebija ar ko iet. es lauzos, lauzos, lauzos, bet beigās pielauzos, jo domāju, ka sen nav ar mammu nekur iets un, ka pati tak gribēju to Naciķi apstīties. tā rezultātā es guvu briesmīgāko teātra pieredzi savā līdzšinējā mūžā. šis māsterpīss aizēno pat iepriekšējo topa līderi - Džiļa "Dārznieku Kamalu".
man pat trūkst vārdu lai to ārprāta balagānu aprakstītu, tur bija viss, kas man riebjas reiz desmit - bezgaumīgas parodijas, popūriji, ākstīšanās vidusskolnieku amatierteātra līmenī, klišejiski un sen nodrāzti jociņi, latviski tizla skatītāju iesaistīšana un neizskaidrojama bezjēdzība. biju gatava iet prom pēc pirmā cēliena, bet mamma vēl naivi cerēja, ka otrais būs labāks. diemžēl bija tieši otrādi. otrais cēliens likās vispār tāds - hmm, esam uztaisījuši sūdīgu izrādi, bet cilvēki tak samaksājuši naudu, tāpēc jāuzbliež otrais cēliens, lai izrāde garāka un cilvēkiem rodas ilūzija, ka viņi apmaiņā pret savu naudu kko ir ieguvuši.
pārējiem (90% publikas bija kundzītes ap sešdesmit) gan likās ka patika. skatītāji gāja totālā vakara vadītāja pavadā - kā puisītis piesit kājiņu visi aplaudē kā traki. atsauksmītes Naciķa mājaslapā arī diezgan sajūsminātas.
šausmīgi žēl aktieru, kam tai visā jāpiedalās, žēl ieguldīto resursu, žēl par absolūtas gaumes trūkumu. un kas tā vispār par komēdiju, kurā ir labi ja 2 smiekīgi joki?
atbraucu mājās, apstījos netā, kas ir režisors un gandrīz paģību - Valters Sīlis, mans paralēlkursabiedrs. likās tak normāls, saprātīgs čalis toreiz.
dienas gaišā puse -
man vienmēr ir patikusi Rīga saulainās svētdienu pirmspusdienās. un tik ļoti sen nebiju nekur gājusi kopā ar mammu. tāda maģiska bērnības sajūta, ejot ar viņu pa pilsētu uz teātri. šīs sajūtas vārdā pat atļāvos saldējuma kokteli teātrī izsūkt. mamma mani mazu daudz uz teātriem vazāja. noskatītās izrādes neatceros, bet to kā vienmēr dabūju saldējuma kokteili gan. laikam jau tā mierīgā ārpusmājas pabūšana kopā ar mammu atsver teātrī pārdzīvotās ciešanas, lai arī traumu tas ir atstājis. nezinu, kad atkal būšu gatava tuvoties Naciķim.
p.s. izrādes treileris ieskatam
mammai kaukas bija uzgrūdis biļetes uz "100 grami Žurkas ' 2012", šodien 12:00 no rīta un viņai nebija ar ko iet. es lauzos, lauzos, lauzos, bet beigās pielauzos, jo domāju, ka sen nav ar mammu nekur iets un, ka pati tak gribēju to Naciķi apstīties. tā rezultātā es guvu briesmīgāko teātra pieredzi savā līdzšinējā mūžā. šis māsterpīss aizēno pat iepriekšējo topa līderi - Džiļa "Dārznieku Kamalu".
man pat trūkst vārdu lai to ārprāta balagānu aprakstītu, tur bija viss, kas man riebjas reiz desmit - bezgaumīgas parodijas, popūriji, ākstīšanās vidusskolnieku amatierteātra līmenī, klišejiski un sen nodrāzti jociņi, latviski tizla skatītāju iesaistīšana un neizskaidrojama bezjēdzība. biju gatava iet prom pēc pirmā cēliena, bet mamma vēl naivi cerēja, ka otrais būs labāks. diemžēl bija tieši otrādi. otrais cēliens likās vispār tāds - hmm, esam uztaisījuši sūdīgu izrādi, bet cilvēki tak samaksājuši naudu, tāpēc jāuzbliež otrais cēliens, lai izrāde garāka un cilvēkiem rodas ilūzija, ka viņi apmaiņā pret savu naudu kko ir ieguvuši.
pārējiem (90% publikas bija kundzītes ap sešdesmit) gan likās ka patika. skatītāji gāja totālā vakara vadītāja pavadā - kā puisītis piesit kājiņu visi aplaudē kā traki. atsauksmītes Naciķa mājaslapā arī diezgan sajūsminātas.
šausmīgi žēl aktieru, kam tai visā jāpiedalās, žēl ieguldīto resursu, žēl par absolūtas gaumes trūkumu. un kas tā vispār par komēdiju, kurā ir labi ja 2 smiekīgi joki?
atbraucu mājās, apstījos netā, kas ir režisors un gandrīz paģību - Valters Sīlis, mans paralēlkursabiedrs. likās tak normāls, saprātīgs čalis toreiz.
dienas gaišā puse -
man vienmēr ir patikusi Rīga saulainās svētdienu pirmspusdienās. un tik ļoti sen nebiju nekur gājusi kopā ar mammu. tāda maģiska bērnības sajūta, ejot ar viņu pa pilsētu uz teātri. šīs sajūtas vārdā pat atļāvos saldējuma kokteli teātrī izsūkt. mamma mani mazu daudz uz teātriem vazāja. noskatītās izrādes neatceros, bet to kā vienmēr dabūju saldējuma kokteili gan. laikam jau tā mierīgā ārpusmājas pabūšana kopā ar mammu atsver teātrī pārdzīvotās ciešanas, lai arī traumu tas ir atstājis. nezinu, kad atkal būšu gatava tuvoties Naciķim.
p.s. izrādes treileris ieskatam