*

sakarā ar to, ka tagad tas Zirga gads, visādi glancēti un mazāk glancēti preses izdevumi ir pilni ar rakstiem un rakstiņiem par zirgu tēmu. nu, paskatīsimies mazliet kopā, ko tur .

nr1# žurnāls Ievas Māja, Nr.1. 2014. divi atvērumi par kalēju Ivo Miķelsonu.
citāts: Protams, zirgiem ir dažādi raksturi, un dažs pirmajā nagu apkopšanas reizē baidās kā nīlzirgs no potēm, tomēr sarunāt var

realitāte: nupat vienas paziņas acu priekšā viņš no visas sirds ar kulaku ievilka pa muti zirgam, kurš nedeva pakaļkāju kā kalēja kungam labpatika. tad tāda tā sarunāšana izrādās. turklāt kalēja kungs bija brīdināts par to, ka zirgam ir problēma ar konkrēto pakaļkāju un tā viņam iespējams sāp. par to, ka kalēja kungs reāli neko nesaprot no naga antomijas un uzbūves nerunāsim vispār. kalt viņš māk, jā, nenoliedzami, bet ar to ir par maz (un bez tā patiesībā vajadzētu iztikt).

nr2# žurnāls Ieva, Nr.04. 2014. raksts "Zirdzinieku mīlestība"
citāts: Samts saslima. Saimnieki izlēma izbeigt dzīvnieka mocības. Stīvām kājām zirgs iekāpa lopkautuves mašīnā, bet netika pat līdz iebraucamā ceļa galam - nomira skatiena attālumā no mājām.

realitāte: Samts rakstā aprakstīts kā saimniecei īpašs un nozīmīgs zirgs. vai tiešām tāds nav pelnījis cieņpilnu aiziešanu no dzīves? vai tiešām nevar eitanizēt un palūgt kaimiņu ar traktoru par polšu izrakt mežmalā bedri? vai lopkautuves šausmas un smakas tiešām ir tas, ko pelnījis īpašs zirgs? atbilde, protams slēpjas naudā. atdodot kautuvei tu dabū kādus 200-300 latus (vidēja gaļas cena, par vidēju siltasiņu zirgu), bet, ja eitanizē, tad jāmaksā vetam, ja grib likumīgi atbrīvoties no līķa, tad arī jāmaksā, ja nelikumīgi, tad tāpat polšs kaimiņam, kas izrok bedri, jāuzliek... tā tiešām ir mīlestība?

nr3# žurnāls Lilit, februāris 2014. raksts "Sieviete un viņas zirgs"
citāts: Salijām visi, bet iztikām bez lietussargiem, jo no tiem zirgi baidās

realitāte: par Zaicevas kundzi man nav vispār nekādu ilūziju. zem skaistas fasādes slēpjas diezgan baiss cilvēks, kurš nežēlo ne savu četrkājaino "inventāru", nedz darbiniekus, kas tos aprūpē. paskatoties bez lietussargiem uzņemtajā bildē redzams, ka arī pienācīga zirgu nagu apkope šai dāmai nav prioritāšu augšgalā. kas attiecas uz lietussargiem, tad patiesība ir tāda, ka zirgs ir zālēdājs, viņš baidās no pilnīgi visa, jo no tā dabā atkarīga viņa izdzīvošana. zirgi nebaidās no tā, no kā ir iemācīti nebaidīties, pie kā ir pacietīgā darbā pieradināti. ja es būtu Zaicevas kundzes potenciālā kliente (kas par laimi neesmu un citiem arī neiesaku), tad es rūpīgi padomātu cik droši ir nepieredzējušam jātniekam iet vizināties nomā, kuras saimniece neuzskata par vajadzīgu zirgus desensitizēt pret lietām, ko izjādes laikā Pierīgas mežos ir visnotaļ iespējams sastapt. katrā ziņā neticiet, ja jums saka, ka zirgi baidās no lietussargiem. tā patiešām ļoti bieži ir, bet tā ir tikai puspatiesība. otra puse ir tāda, ka viņi baidās no jebkā, bet no daudz kā varētu arī nebaidīties, ja viņu saimniekiem tas liktos būtiski.

nr4# avīze Diena, nezinu kurš numurs, bet raksts "Zirgi ir visa mana dzīve" pārpublicēts te
citāts: Tās ir pilnīgas muļķības, kad saka, ka zirgi apdraud bērnus.

realitāte: vot jā, salasās nezirdzinieki šitādus rakstus plaši tiražētos laikrakstos un tad tik atliek skatīties pulkstenī un gaidīt, kad notiks nelaime. zirgi patiešām mēdz būt uzmanīgi pret bērniem, bet zirgiem, tāpat kā cilvēkiem ir dažādi raksturi un dažādas prioritātes. ja zirgu barā ielīdīs cilvēks (nevajag pat bērnu), bez jebkādām zināšanām par zirgu paradumiem un psiholoģiju, tad a) viņu visdrīzāk sākumā apstās zirgi un lūkosies pēc kārumiem, pašpārliecinātākie to ļoti iespējams darīs visnotaļ uzstājīgi; b) ja ceļā starp cilvēku ar kārumiem un bara hierarhijā augstākstāvošu zirgu būs kāda zemākstāvoša radība, tad augstākstāvošajam tuvojoties, zemākstāvošais visticamāk ņems vagu un viņam būs vienalga, ka tur kaut kur pa ceļam ir kaut kāds cilvēciņš, kuru viņs nepazīst un kurš nesaprot kas vispār notiek. es pati reitterapijas nometnē redzēju kā nogāza mana vecuma meiteni, kura nepadomīgi bija ielīdusi svešā barā ar cukurgraudiņiem rokās. zirgi ir lieliskas un brīnišķīgas būtnes un lielākoties tie nevēlas nodarīt cilvēkam pāri, bet no sirds iesaku bez kaut minimālām zināšanām par to paradumiem un zirgu saimnieka klātbūtnes, nelīst viņiem klāt. īpaši jau iekšā aplokā, kurā ir bars.

p.s. man šo pašu rakstu ietvaros būtu vēl ko teikt un vēl par ko lamāties, bet pagaidām pietiks... starp citu, zirdzinieku aprindās ir populāri (agrāk gan tas bija populārāk) rakstīt tādas kā treniņu dienasgrāmatas. par savām attiecībām un nodarbībām ar savu Īpašo Zirgu. es nesen intereses pēc paskatījos datubāzē un šur tur painteresējos kas noticis ar kādreiz aktīvu, bet tagad kādu laiku pamestu dienasgrāmatu galvenajiem varoņiem - zirgiem. turklāt tādiem, kuru cilvēki aizrāvušies ar naturālajām pieejām un zirgu psiholoģijā balstītu apmācību. ziniet, ko es atklāju - 2 zirgi ir eitanizēti uzvedības problēmu dēļ, vēl 2 ir beiguši savu dzīvi kautuvē. diezgan interesanta un vienlaikus baisa statistika.