|
|
|
June 22nd, 2025
11:23 am - Šorīt
Politiken.dk redakcijas slejas pēdējais teikums:
Verden står uhyggeligt tæt på afgrunden denne sommer. / Šovasar pasaule ir baisi tuvu bezdibenim.
|
May 18th, 2025
10:27 am - Nav jau nekas jauns,
bet aizvien un aizvien nebeidz pārsteigt jelkādu, nu kaut vismaziņāko ētikas principu trūkums. Un jā, DELFI, tieši tāpēc (principa pēc!) nemaksāšu pat tos 1,49 vai cik nu tur par bez-saturu-bez-reklāmām.
Zinātne vai muļķības ir jaukas, tās par velti var dabūt youtube, haha.
(Kaut kur man šis bija jāiebrēc, ja.)
|
May 15th, 2025
03:32 pm - Atcerējos,
ka ak-ārprāts-kāds ne-maijs bija arī 2020. gadā — maijvembris.
|
March 23rd, 2025
10:32 am - Bombejas meitene
Uzzinu pēdējais — dramaturga Harija Gulbja (1926–2019) pirmā publikācija ar pseidonīmu Jānis Pīlāgs* ir stāsts "Bombejas meitene" žurnālā "Zvaigzne", 15.08.1957., īsa un ļoti smieklīga laikmeta ainiņa.
Kādam kino studentam te varētu sanākt mācību darbs (Kaurismeki stilā, varētu arī pārcelt uz mūsdienām — nabaga traumētais stāsta galvenais varonis Juris Auns pārstātu apmeklēt kinoteātri un sāktu abonēt Netflix).
Stāstā pieminētā indiešu filma "Bombejas meitene" ir īsta, 20. gs. 50. gados patiešām rādīta. Cēsu rajona avīzes "Cēsu Stars" publikācijā sirsnīgi pārstāstīts filmas saturs (vietām līdz asarām), piemēram:
Māte nevar pieļaut, ka viņas dēla sieva ir nabadzīga un neglīta. Sadusmotā māte met Romešam ar lādīti, kas to ievaino pierē. Tēvs, brāļi, kuri vēlas, lai Šama atgrieztos, pārliecina māti, ka Romeša ievainojums bīstams un viņu var izglābt vienīgi Šama. Nobaidītā māte piekāpjas. Kad Šamai pastāsta, ka Romešs guļ uz miršanas gultas, viņa ienāk tā istabā. Šama bailēs nokrīt ceļos pie viņa gultas. Romešs atver acis, uzsmaida viņai un uzlec kājās. Pārsteigtā Šama iekliedzas, viņas balss kļuvusi tikpat skanīga kā agrāk... Miers un draudzība atkal valda lielās Lala ģimenes vidū.
(*Kauns Nacionālajai enciklopēdijai — Harija Gulbja biogrāfijas tekstā kļūda pseidonīma vārdā: Jānis nevis Valdis!)
|
March 21st, 2025
09:06 am - Mazliet paskatījos
vakardienas diskusiju par demogrāfiju.
Jauna, stilīga demogrāfe piemin Francijas piemēru — tur esot lielākas iespējas saņemt auklīšu pakalpojumu, mums esot mazs atbalsts zīdaiņa pieskatīšanai agrīnā vecumā. (Neslēpšu — esmu ziņkārīga večiņa, nez, cik tad pašai to bērniņu? FB profils gan rāda modernu dzīvesveidu: jahtas, kalni...)
Bet ja nu par Francijas auklītēm (Paris, je t'aime, 2006):
Paris, je t'aime - 05 - Loin du 16e
|
March 18th, 2025
February 17th, 2025
09:38 am - Šorīt pamanīju
kaut kādu traci ap "Mūžības skartajiem". Vispār man arī šķiet, ka tādai latviešu joku vampīrfilmai "Mūžības ķertie" piestāvētu labāk (filmu pat nemēģināšu skatīties, vampīrfilmas riebjas kā žanrs).
|
February 13th, 2025
January 10th, 2025
09:56 am - Nē nu jā
Ojārs Vācietis / ES NEGRIBU LASĪT
Es negribu katrudien avīzēs lasīt,
Cik cilvēku nosists.
Es gribu zināt, cik piedzimis
Pasaulei jaunu acu.
Es negribu lasīt, ka vajaga mazāk bērnu.
Nevajag kautiņos izdauzīt spēku,
Parlamentos izpļurkstēt prātu —
Tad pabarot varēs visus.
Es negribu lasīt
Ne Veco, ne Jauno derību
Modernos vākos,
Ne par tās apustuļiem,
Kas apģērbušies pēc šodienas modes.
Es negribu lasīt par ģīmjiem,
Kam izdarīta plastiskā operācija.
lekšas tiem izņemt vajadzēja,
Pie kā tad tur āda vainīga?
Es negribu visu to lasīt,
Lai neuznāktu tāds brīdis,
Kad vispār neko vairs negribas.
("Aiz simtās slāpes", 1969)
|
December 22nd, 2024
04:42 pm - Vēlreiz noskatījos
Kaurismeki "Kuolleet Lehdet" ("Kritušās lapas"). Tāds briljants.
(Replay.lv pieejama vēl 3 mēnešus, nepalaidiet garām.)
|
December 13th, 2024
December 12th, 2024
November 18th, 2024
October 23rd, 2024
12:04 pm - Lasu Satori diskusiju
Būtisks Māras Lāces jautājums "Kādas izmaksas tiek prognozētas pārradītā objekta jaunās eksponēšanas vietas sagatavošanai un idejas realizācijai?" pret Kārļa Vērdiņa definēto pasākuma jēgu: Drulles projekta īstenošana sniegtu vismaz īslaicīgu dekoloniālu katarsi.
Vai viņai, nu tai katarsei, turklāt īslaicīgai, nepietiktu ar iešķeltu plaisu?
(Plaisa mākoņos, plaisa Upītī.)
|
September 24th, 2024
09:27 am - Look who's talking
Vai tiešām tēvs kā tāds monstrozs stāvs tieši tā izdalījās no pūļa un tieši tā skatījās. Bet caur šo ainu mūsos ļoti skaidri nostiprinās pārliecība, ka kontrolējošs, dominējošs, neiejūtīgs tēvs ir smaga nasta. Bet, tā kā mēs esam ar atšķirīgu izpratni, par to, kas ir un nav ētiski dokumentārajā kino, tad diskusijas nekad nebeidzas.
Ieva Ozoliņa, filmas «Turpinājums. Pieaugšana» recenzija
(Un komatus arī viņa nemāk.)
|
July 30th, 2024
08:38 am - Jau kuro reizi
sev atgādinu — mūsu lietā galvenais nezaudēt vidukli un prātu. (Viegli nav.)
|
May 1st, 2024
09:51 am - Šorīt
nepieciešams kaut kas salds un mierinošs. Ā, tepat jau ir: Valdis Ābols - Vakariņas ar idiotiem
Sāksim ar to, ka mēs visi esam idioti. Nav neviena, kas nebūtu idiots, it neviena. Protams, nav divu vienādu idiotu, taču, lai kāda arī katram no mums būtu sava rakstura īpatnība, savs paštēls, sava dzīves pieredze, savs mīļākais žurnāls – ja gribat, sava “idiosinkrētiskā identitāte”, vienīgā būtiskā atšķirība starp mums ir tāda, ka daži zina, ka viņi ir idioti, bet 99,9 procenti to nezina.
Current Music: Valdis Ābols - Es esmu brīvs
|
April 30th, 2024
08:58 pm - Dienas facepalm
Vai padomju laika kino var rādīt bez skaidrojuma? Saruna ar kinozinātnieci Ingu Pērkoni
Pērkonei bažas par "Emīla nedarbiem" (apmēram no 12. minūtes): Skatoties šo filmu, es pēkšņi ieraugu, ka tur ir vardarbīga, disfunkcionāla ģimene, bērns, kuru iesloga šķūnī, lai paglābtu no vardarbīga tēva...
Un tālāk viņa aizrunājas — āāā!!! — varbūt vispār nerādīt, un ja rādīt, tad kā komentēt... Jēziņ.
Astrīda Lindgrēna, Varis Brasla, ak, ko nu. Vāks, vienkārši vāks.
|
March 14th, 2024
09:26 am - Citādi stāsti
Pagājušajā gadā izlasīju gleznotājas Ērikas Romanes grāmatu "Mēs abi" (2002). Par Leo Svempu, par mākslu, par dzīvi. Fantastiski interesanta laikmeta liecība (20. gs. 40.–50. gadi), nemaz nerunājot par personālijām, kuras studējot iepazinu kā pasniedzējus. Savā ziņā man tas bija 2023. gada lielākais pārsteigums (lasot brīnījos, kā gan savulaik varēju nepamanīt grāmatas iznākšanu, bet tad atcerējos, kādā vāveres ritenī dzīvoju gadsimta sākumā, daudz kas paslīdējis garām).
Sens "Dienas" raksts ir vienīgais nopietnais grāmatas apskats (linkā pie autora norādes ir kļūda, šī ir cita Ieva Puķe) Viņa balles kurpes (Diena, 15.02.2003.)
Augstskolu profesori, kas rod inspirāciju studentēs, dzīvē un literatūrā nav oriģināla tēma. Arī Ērika ir pieminējusi gan Induļa Zariņa jauniņo draudzeni Guntu, gan Ugas Skulmes pēdējo mīlestību Kaivu. Šīs meitenes neziedojās tik akli kā Ērika. Nesagaidot attiecību piepildījumu tradicionālā izpratnē, viņas atrada to citur. Bet Ērika Romane arī nekad nav bijusi Svempa mīļākā tradicionālā izpratnē. Tad jau precīzāk teikt: viņa mīļākā bija māksla. Viss tika pakļauts tikai tai.
Arī grāmatas izdošanu Ērika Romane finansēja pati, tas ir poligrāfiski izšķērdīgs izdevums, auduma iesējums cietos vākos, ar supervāku un ielīmētām Leo Svempa gleznu reprodukcijām.
|
March 13th, 2024
12:16 pm - Šodien nedaudz
ielūkojos pieglabātajās cibas atmiņās. Re, ko teica Vita Matīsa pirms 15 gadiem par Latvijā valdošo vērtību sistēmu (Diena, 12.03.2009.).
Tādējādi nevienā nozarē kompetence, atbilstība vīzijai, reālās spējas un izcilība nav galvenie faktori, kuri nosaka, vai cilvēks un viņa darbs tiks novērtēts vai ne (izņēmums varētu būt klasiskās mūzikas joma, kur muldēšanas un izlikšanās iespējas ir ierobežotas, un vai tā ir tikai nejaušība, ka tieši šajā nozarē Latvijai ir vislielākie starptautiskie panākumi?). Ironiski, ka par klasiskās mūzikas jomu Matīsa ir bijusi pārāk labās domās.
|
|
|