hesus cik manā galvā tagad ir kluss. Obsessive loop domas neturas galvā, apmet riņķi un iet prom. Visinteresantākais pavērsiens ir fiziskā uzlabojums, skrienot ātrāks temps un zemāka sirdsdarbība, un nē, tas nav treniņu rezultāts, treniņi strādā pakāpeniskāk, un this has been an all time low ātruma ziņā.
You can do no wrong
In my eyes, in my eye
Vidēji smaga depresijas epizode un "jūs slēpjaties aiz smaida".
Day one on happy pills
No manas terapijas pa logu paveras skats uz pretējo māju, kuras vienā no logiem terapijas laikā mēdz sēdēt kaķis.
Pēc darba devos izbraucienā ar velo un saule tik ļoti spīdēja acīs, ka neko nevarēja redzēt.
For I move slower and quieter than most
I grew up too quick and I still forgive too slow
Spotify nedēļas atklājumi parasti man ir vai nu lieliska pleiliste vai drausmīga pleiliste, never inbetween :) es ceru, ka visi mincīši jau ir tikuši pie saviem sunny spots! Ir viena diena līdz pavasarim
Heh, atliek tikai uzrakstīt, ka neesi saticis 2 mēnešus un momenta satiec vakarā uz ielas. Un vienkārši turpini sarunu, kur tā pirms tiem mēnešiem ir beigusies. Šis, laikam, ir mans lielākais wtf, cik tieši viegli var būt runāt un būt kopā ar kādu. Ar lielāko daļu cilvēku, lai cik ļoti es viņus arī nemīlētu, tur vienmēr ir klātesoša tāda neērtības sajūta, neveiklums, ko grūti izturēt, savukārt te pēc pirmā randiņa, man liekas, ka es pat vairs nesatraucos pirms tikšanās reizēm, ok, vienu raizīgu reizi atceros, bet visādi citādi man tik neraksturīgi viegli. Otru tādu cilvēku atceros pirms gadiem 6 vai 7. Tas gan nebija romantiskos nolūkos, so a bit different. Romantiski nolūki vienmēr jūtās x3 uztraucošāki. Te gan droši vien paldies jāsaka arī tam, ka otrs cilvēks ir drusku mazāks sociāls lempis. Anyhow, ar to visu es gribēju teikt, ka pasaule ir pārsteigumu pilna un reizēm mēs vairs neesam vientuļas salas. Tās reizes jūtas precious.
Citās, mentālās veselības ziņās, es nezinu, kas ir noticis, bet es vairs nejūtos pārgurusi. Pēdējos ciktur gadus ir bijis tā, ka ja neesmu kārtīgi izgulējusies vai aizgājusi gulēt ap diviem, es varēju savu dienu absolūti norakstīt, man nebija spēka, spējas koncentrēties un whatnot. Nu jau kādus pāris mēnešus dienas, kad neesmu izgulējusies ir still ļoti ok dienas, vakar, piemēram, aizgāju gulēt pēc diviem, nākamo dienu pavadīju birojā un pēc tam vēl pēc darba ar velo izbraucu līkumu līdz Babītei, atbraucu mājās, uztaisīju ēst, palasīju. Šis viss būtu neiedomājami pirms pāris mēnešiem, pat ja es būtu aizvilkusies uz biroju, es jau trijos būtu mājās, miegaina un nelaimīga. Vai šī varētu būtu atkopšanās beidzot no izdegšanas?! Vai es tomēr kaut kad atgūšu sevi un vairs nebūšu sick and tired of always being sick and tired?!
Vakarā ir terapija. Sāku domāt, ka man vajag 2 veidu terapijas, šo un dinamisko, jo man gribās parunāt par to kā es jūtos šeit un tagad. Par izolēšanos vienlaikus ar vientulības sajūtu. Par to, ka es noraidu jebkādus socializēšanās mēģinājumus, paralēli jūtoties vientuļš un tā, ka man gribētos socializēties. The fuck is that!!!! Agrāk nebija tik slikti tieši šajā aspektā, ja mana fiziskā pašsajūta uzlabojas, tad spēja socializēties un būt ar cilvēkiem ir absolūtā bedrē.
līdz diviem naktī lasīju grāmatu- feels like home <3
Krašošana uz cilvēkiem man absolūti ir veids kā disasociēties no savas dzīves.
