< back | 0 - 10 |  
vakardienas [userpic]

October 22nd, 2018 (11:04 am)

gribās, lai kāds mani samīļo. Ir arī, kam paprasīt, bet tad ir jāstāsta kāpēc, un to es negribu. Tāpēc sevi samīļošu pats :)

vakardienas [userpic]

October 20th, 2018 (08:26 pm)

-Kā Tu jūties?
-Es jūtos seksīgs!

vakardienas [userpic]

Vai Jūs nepieciešams izglābt?

October 18th, 2018 (10:26 am)

man reizēm liekās, ka es deep down inside zināmā mērā gribu, ka pret mani izturas, ne gluži slikti, bet... Ar to es gribu teikt, ka man vismīļākie cilvēki ir bijuši cilvēki, kas ar savu rīcību bieži man likuši skumt.
Tālāk par šo teikumu netieku, jo viss, ko rakstu liekas muļķīgi.

Ar to es gribu teikt, ka randiņi, ziedi, pikniki un būšana man blakus, paldies nē, lūdzu ļaujiet man ilgoties pēc man pagrieztās muguras.

vakardienas [userpic]

October 17th, 2018 (04:55 pm)

atkarībā no tā, kā es formulēju izdarīto, es jūtos vai nu pieļāvusi kļūdu vai arī pieņēmusi labāko iespējamo lēmumu. Vai es bēgu no grūtībām vai arī es beidzot atsakos atrasties neveselīgās attiecībās.
Atvērtās beigas. Ar lūgumu parūpēties par sevi, lai dotu iespēju mums. Un jā, paldies, lūdzu, protams, ka es zinu, ka tās pavisam mierīgi var būt beigas ar punktu, bet kādam ir jāparūpējas arī par mani, un neviens cits bez manis to nedarīs.
Vēl jau, protams, var būt tā, ka mans prāts šo visu līksmi sabotē un patiesībā mans mīļais draugs man piedāvā pavisam veselīgas attiecības. Lai arī šaubīties ir manā dabā, šai versijai es ticu tikai nedaudz.

vakardienas [userpic]

October 10th, 2018 (10:35 am)

Rīt ir dzimšanas diena. Un es mēģināju uzrakstīt par trīsdesmitnieku. Bet tas viss kaut kā stulbi izklausās, un daudz kas jau ir pateikts. Šis jau arī neizklausīsies labāk- es noīsināšu gadu uz divām lietāms. No tā, kas notici šī gada laikā, man visvairāk gribās raudāt par to, kas atvērās 22. jūlijā un ar skaļu blīkšķi tika aizcirsts padsmitajos augustos. Bet vislielākais prieks man ir par to, ka neviens nenomira.
Es neesmu pieradusi justies tik tukša un izsmelta.

vakardienas [userpic]

October 7th, 2018 (10:53 am)

Viss šis fona troksnis, kuru radu, kurā iekuļos, neļauj man domāt. Ir sajūta, ka mēģinu no sevis kaut ko noslēpt.

vakardienas [userpic]

October 3rd, 2018 (10:33 am)

pa starpu visam šim esmu izšķīries, iepazinies, aizgājis atpakaļ un pārdomājis visādas lietas. Šobrīd, piemēram, cīnos ar sajūta, ka esmu absolūta failure darbā. Es nespēju noticēt nevienam neitrālam vai labam vārdam. Šonakt pēc trauksmes ilgi nevarēju aizmigt un domāju, vai tas ir tas nemitīgais state of emergency, kas man liek justies tik slikti?1 Jo nu, lai arī es neesmu izcila, es droši vien objektīvi ņemot neesmu pelnījusi par sevi un savu darbu justies tā kā jūtos. Ir sajūta, ka viss slīd ārā no rokām, viss ir mūžīgs pēdējais brīdis un pašpārmetumi par katru stundu, kas nav pavadīta darot lietas. Es neprotu runāt, es neprotu rakstīt, es neprotu organizēt un koordinēt, es protu tikai nodarboties ar paššaustīšanu un vaimanāšanu (bet te lūk es esmu, tā vietā, lai papildinātu vakarnakts darbu, es rakstu cibiņā). Labā ziņa ir tā, ka vakar bija tik slikti, ka esmu sapratus- ir jāmeklē palīdzība. Pati ar savu galvu es vairs galā netieku. Tagad atliek tikai atrast kādu sakarīgu terapeitu.

vakardienas [userpic]

September 19th, 2018 (09:21 am)

vienpatībai ir tik mierīgi rīti. Es spēju nedzert, es spēju laicīgi aiziet gulēt un pamosties pietiekami agri, lai dotos skriet un darbā ierastos, kad te vēl viss kluss un mierīgs. Es spēju vakaros laicīgi doties izbraukumā un atgriezties mājās bez sajūtas, ka diena jau ir beigusies un man nav bijis laika atvilkt elpu. Tās mazās lietas, un tad es varu nedaudz būt. Nedaudzie mirkļi bez trauksmes šobrīd liekas tāds atvieglojums. atvieglojums par to, ka tie vispar vēl manī ir, it's not all lost.

vakardienas [userpic]

September 14th, 2018 (01:54 pm)

Šobrīd svaru kausos ir vai nu iet mācīties boksēties vai iet uz terapiju. Un es laikam vairāk gribu boksēties, jo mani pārāk biedē noņemšanās ar sakarīga terapeita un sakarīgas terapijas veida meklēšanu. Man tam nav ne laika, ne zināšanu, ne gribēšanas. Būsim godīgi, es baigi negribu arī iet uz kaut kādām nodarbībām šobrīd. Šobrīd es gribu, lai beidz sāpēt, un es pārstāju būt dzīva.
Otro rītu atkal esmu piespiedusi sevi iet skriet. Bet tas tagad nāk tik grūti. Saņemšanās, ne skriešana.
Daudz jādomā par kāda cibiņa rakstīto. To kaunu, kas neļauj atzīt, ka kāds tevi sāpina. Un ka tas kauns tikai paildzina atrašanos mokošajā situācijā. Es esmu tā darījusi agrāk un daru arī tagad. Tas kauns man ir arī par to, ka esi bijis tik stulbs un lētticīgs, ka esi noticējis, ka kādam varētu būt mīļš un tuvs. Nē, es zinu, ka varu. Bet konkrētajā kontekstā I SOULD HAVE KNOWN BETTER. And I actually know better. It's just that I sometimes want to believe that I am wrong and there are unexpected magic to be found when it comes to significant otters for me too.
Cik gan fucking grūti ir atzīt, ka nē, šis nestrādā. Ka es labprātīgi esmu piekritusi pati sevi mocīt.

vakardienas [userpic]

September 12th, 2018 (04:49 pm)

es ļoti labi zinu, ka daļa no šī visa ir manas pašas vaina, un ka jūtas un sajūtas atšķirtos, ja regulāri pēc darba un brīvdienās brauktu ar riteni un skrietu. Manam veselajam saprātam ir nepieciešamas kustības

< back | 0 - 10 |