šodien biju malacīte: uztaisīju USG vēderam (viss labi), savakcinējos (beidzot, gribēju šito jau 10+ gadus) un aizbraucu uz Vecmīlgrāvi uzlaikot un nopirkt sandales. sandales kolosālas - ērtas, smukas, erti stūrēt un tagad esmu drusku bankrotējis, bet ļoti laimīgs zaķītis un gribu iečolēt, varbūt arī manā izmērā tādas ir krāsiņās, piemēram rozā! <3

un negāja waze, uz Grāvi braucu puslīdz pēc atmiņas un zīmēm. nosvīdu, protams, pilnīgi slapja. karsts. labi, ka humpalās nopirku harēmbikses, nereāli labs pirkums

nopirku sev gigantisku burku ar olīvēm, kas pildītas ar mandelēm

Simts kilometri uz Salacas upes atnesa jaunas pazīšanās ārpus ierastā burbuļa. Viena no tām sākās ar jautājumu: "Tu esi tas džeks ar suni?" Jā, es esmu pieradis pie tā, ka daudz kur es esmu tas džeks ar suni. Bet tanī brīdī, kad uzpeldēja "Dž" vārds, man bija mērens: "what the actual fuck?" Šos divus kontekstus šķir ne mazāk kā desmit gadi, un man prātā nenāks neviens normāls veids, kā "Dž" kontekstā es varētu būt tas džeks ar suni. Tas džeks, un šis džeks - tie nu jau ir diezgan dažādi cilvēki tādā burbuļu izpratnē. Ne tā, ka es pilnīgi anonīmi varētu ierasties kādā nebūt Zobenā un Lemesī, bet pēdējā krustošanās ar Zobenu un Lemesi ir bijusi kādu zināmu laiku atpakaļ, un jau tad es biju mazliet tāds kā baltais zvirbulis, kas nākamajā nedēļā pēc metāla festivāla dodas būvēt kaut kādu tur templi.

the temporality of belonging

šodien, braucot no darba, redzēju pa ielu ejam vīrieti ar milzīgu gaiši rozā balonu pušķi, kurus viņš vilka pret vēju

Pazīme par to, ka sparingos man kaut kas sanāk labāk, ir tāda, ka augšstilbs man sāp nevis sānā, bet priekšā. Ironiski, ka sāpju neesamība varētu nebūt simptoms, ka es būšu iemācījies bloķēt spērienus, bet gan to, ka es esmu pārstājis staigāt uz treniņiem vispār. Pain is life!

vakar no rīta, braucot uz darbu, redzēju, kā cilvēks vienā mierā izkāpj pa mājas logu un aiziet tālāk pa ielu savās darīšanās

Man nav histēriska attieksme pret krievu valodu, un es negribu nevienam pārmest vēlmi runāt savā dzimtajā valodā, tomēr neatrašanās krievu informatīvajā un kulturālajā telpā man ir tāds kā filtrs. Es esmu pilnīgi drošs, ka gadījumā, ja kāds mani vēlēsies sasniegt man zvanot, viņš nesāks ar uzrunu krievu valodā. Šorīt mani jau vēlējās sakontaktēt socdienests, Gūgle, un trešo zvanu es nometu jau pie "zdrasķi", tāpēc neuzzināju, par ko šie vēlējās izlikties. Redzēs, ko nesīs atlikusī dienas daļa. Bet interesanti, kāda noplūdīte ir notikusi šoreiz. Man te pirms dažām dienām atnāca Facebook autorizācijas kods, ko es nebiju pieprasījis.

“mīlestība tur mani kā vergu asaru būrī”

vakar bijām ballītē, kur ietusēju ar draudzenes vecākiem un tagad ļoti gribu uz teātri. par Freimani un par Rītiņu un iespējams vēl kaut ko

Pamanīju, kurā no daudzajām sētas ligzdām šogad ligzdo vārnas. Sajūta kā kad būtu uzvarējusi spēlītē, kaut tā ir visredzamākā no visām ligzdām, un viņas tur jau ilgi.

Aizvakar Zaķusalā atradu sēra piepi, var teikt mana mīļākā sēne. Uzreiz var ievākt vairākus kilogramus, skaistā krāsā, garšīga un vērtīga uzturvielu ziņā. Jābrauc šodien pakaļ vēl, tik trepes jāpaķer līdz, jo otra bija no zemes neaizsniedzamā augstumā.

Biš rēcīgi, ka cilvēce ir iemanījusies lizergīnskābes dietilamīdu atklāt ātrāk par serotonīnu.

pirmdien nolika to vijoles eksāmenu (7!), vakar bija tā ekskursija, šodien vecākais ar kori nevis brauca ietaisīt ierakstu uz Rēzekni, bet uz Rundāli un it ka varētu pagulēt, jo trīs lieli stresi garām, bet visa ļurinājos un nevarēju aizmigt, tāpēc tagad taisu rabarberu ķīseli lielajā kaltā un izcepšu sev speķi un olas un sēnes un dzīve ir gandrīz skaista

Hmm. Angļiem ir Hope, krieviem Nadježda, spāņiem Esperanza. Latviski sievietes par Cerību nesauc. Vāciešiem gan varētu būt Hoffnung kā vīriešu personvārds, ja nebūtu sieviešu dzimtē :D