prasās morālās kompensācijas. sīkas niknas kā lapsenes, jo brālis bija uz ballīti (kāpēc viņš visu visur iet un mēs nekur?!), viena uzkāpa virtuvē uz dīvāna un kaut kā nogāzās ar sānu pret galda stūri, divas nobrāztas švīkas, es, protams, tieši tajā mirklī reāli sēdēju uz poda. kāpj katru dienu un citreiz nekas. ar vecāko izsūcām paklājus, jāizgludina ballītei galdauts (tēma: tēja ar draudzenēm), pie durvīm piezvanīja mošķi, labi, ka bija barankas, es aizmirsu, ka helovīni, domāju vīrs aizmirsis atslēgas un vēl jāiznes bioloģiskie atkritumi un jāaiziet uz veikalu pēc pareizajām sastāvdaļām un rīt te būs vēl piecas (Jezus) mazas meitenītes, turklāt viena pazīst tikai nr.2 un jau gaidu drāmu un nezinu ko darīt un vai darīt, jo sasitās, protams nr.3
reāli gribas vīnu un uzsmēķēt un divas dienas pilnīgi vienai pašai

es vairs nevaru. ziniet to padomu, ka bērniem jāiemāca tīrīt un kārtot un uzkopt lai viss nav jādara pašai. jā. bet par ko nerunā - kāds žāksts ir tā iemācīšana, tur tiešām ir vieglāk visu mūžu aiz viņiem vākt. ielienu gultā piesēst uz mīkstas mēbeles, jo esmu pārstimulēta divas stundas kārtojot un tīrot vienlaikus wc, vannasistabu un priekšnamu, jo mēs katra ķipa daram savu darbu (lieku cidoniju sukādes traukos lai var atbrīvot bļodas, kāds mazgā izlietnes un pēc tam podus un kāds mazgā spoguļus un pēc tam grīdas un uzliek uz knaģu astoņkāja zeķes un apenes) mammu, kur grīdas lupata, mammu, tos cimdus var mest ārā? es mazgāšu grīdu, vai man vajag cimdus? kur likt šito? kur stāv tas u.t.t. u.t.j.pr. forši, ka ir motivācija un katrs atradis ko aizraujošu. kas nav forši - es vispār neko negribu darīt, kur nu vēl ja mani rausta dažādos virzienos. labā ziņa - visi mazie spoguļi nospodrināti, podi un izlietnes tīras un gr8das arī tualetēs izmazgātas! <3

Man nav skaidra kino izrādīšanas ekonomiskā puse, tāpēc katrs Riga IFF ir tāda kā viktorīna, kurā es mēģinu atrast līdzsvaru starp labu kino un ekskluzīvu iespēju. Es ne vienmēr pārdzīvoju, ja es netieku uz kādu izpārdotu seansu, bet ir bēdīgi, ja filma pēc tam neparādās kinoteātru apritē, un interneta plašumi man arī nekādi nepalīdz. Es jau pirms festivāla nojautu, ka man varētu patikt Filipiñana, lai gan vēl nenojautu, kas tieši būs šīs filmas panākuma atslēga.

Būtu grūti šo filmu nosaukt par absurdu komēdiju, bet es nezinu, vai man nāk prātā labs apzīmējums situācijai, kad redzot komiski absurdu situāciju, redzētais šķiet vairāk bēdīgs kā smieklīgs. Šķiet, ka tieši tas filmā tika izdarīts labi, ka paņemot sisuāciju, ko mēs jau racionāli varētu gribēt nosaukt kā absurdu, tā tiek atēlota vēl absurdākā veidā, lai mēs ne tikai saprastu, bet arī sajustu šo absurdumu. Jāsaka gan, ka filma paļaujas arī uz skatītāja diezgan lielu empātiju un izpratni par varas attiecību problēmām. Vairākas sitācijas tajā netika skaidri parādītas un izskaidrotas, bet tu kainda saproti, kas te tikko notika. Bieži vien situācijas kadrējums ļoti uzskatāmi demonstrē to, ko tas atstāj ārpus kadra redzamās daļas. Piemēram, šķita diezgan jocīgi kādu laiku vērot fonu un cilvēkus no jostasvietas uz augšu, lai gan skaidrs, ka faktiskā drāma šobrīd risinās uz zemes, bet šobrīd nav svarīgas paša notikuma detaļas, bet gan tas, kā mēs par to jūtamies.

Bet kā jau minēju, skatītāja empātija un varbūt pat attieksme pret pasauli kopumā te spēlē lomu. Ja kādam šķiet, ka pasaules jau ir gana perfekta vieta, un visi tajā ir saņēmumši pēc nopelniem, šī filma var nespēt aizskart emocionālās stīgas. Man gan šķiet, ka šādiem cilvēkiem vispār iet grūti ar savu emocionālo stīgu sasniegšanu, un drīzāk būtu jāsāk ar savas emocionālās pasaules atkopšanu kādā terapijā. Kaut kas par to, kurš te kurā situācijā ir paēdušais, un ko viņam nav lemts saprast.

Klients laukos piedāvāja maisu ar cidonijām, pieņēmu ar entuziasmu, ļoti garšo. Stāv uz galda blakus cukurpaku tornim un smaržo. Baidos ķerties griezt, visur lasāms, cik tas šausmīgi mokoši. Nekad agrāk darīšana ar cidonijām nav bijusi, varbūt cilvēki pārspīlē, un man sanāks ātri un viegli.

Pēdējā mēneša laikā esmu divreiz redzējusi dižo mājas zirnekli, kurš piestutējies ūdens pilienam uz grīdas, apķēris ar priekškājām. Tad laikam mīlulīši dzer ūdeni, neba jau nu muti mazgāja. A man šķita, viņi padzeras ēdot.

visādi iedvesmojoši ieraksti cibā. es ik pa laikam cenšos vairāk pastaigāt lai būtu tās 30+ minūtes 3*nedēļā raitas pastaigas svaigā gaisā, vēlams nedaudz iesvīstot, bet šonedēļ esmu pastaigas apvienojusi ar lietderīgo, bet ne reizi gājusi speciāli staigāt un to tomēr jūt. ir grūti sākumā - īd pēdas, bet pēc 5 min jau jūtu, ka besis atkāpjas. lai gan tikai šodien atgāja sāpes trīs pēdu locītavās, ir tomēr tur tas artrīts un subluksācijas reizēm jūtamas.

nav spēka iedziļināties zinātniskā literatūrā prieka pēc, bet nejauši uzskrienot virsū dažādām gudrām pētniecēm ik la laikam noskatos īsvideo par sieviešu veselību un cenšos vismaz vienu reizi dienā pa kāpnem kāpjot lejā stampāt lai izmasējas skelets, šobrīd nav resursu iet uz kačalku

šodien arī brauca kā lohi, drusku izbesījos un vakarā vistu cepot uzliku Mariju Kallasu, tad Garančas Karmenas fragmentus un tagad gribu uz operu vai vismaz kinooperu


un vispār es šodien malacīte - ļoti daudz sakārtoju (ko, protams, nemana) un pusdienās ēdu ķīnkāposta un paprikas salātus un ozcepu asinsdesu un izņēmu no šūšanas ateljē salabostos svārciņus un piekususi pēc suņa un visu nemaz nepabeidzu

šorīt redzēju, kā pa ceļam uz skolu trīs vidusskolēni stiepa.. lielu stūra vannu :D un ar sajūsmas saucieniem piesaistīja ceturto nesēju

bija tāds Riga Open House, kad divas dienas varēja iet ekskursijās uz dažādām mājām un iestādēm arhitektūru lūkoties. riktīgi nostaigājāmies, bet bijām Rūpnīcas Veldzes pagrabos (nav mana estētika), Tabakas Namā, Arhitektu namā, Arhitektūras muzejā (šis nu tāds nekāds, gaidīju vairāk un izbesījos, jo tur stūrī bija lilijas, pēc tam staigāju nošņurkusi), ļoti patika krāsnis tajā muzejā, mūs ieveda arī hiroja daļā un pagraba kafejnīca ir perfekta laika kapsula filmām u.tml. ja vajag filmēt bandītu midzeni - Gaujas stūra dīvāni, bārs ar vitrāžām, koka un flīžu galds (flīzes no Ministru kabineta, arhitekti ir vācēji - visu ko labu un vecu met ārā, aizstiepj uz kādu iestādi un paglabā, baigi forši!), otrajā dienā uz Rūpnīcas Lenta jauno projektu - man tur patika, labāk, protams, koka māja, bet virs kafūža arī būs forši, tad uz Hanzas Peronu - bija arī arhitekte un man tur ļoti patika gan kā uztaisīts, gan tā filozofija, ja sabiezēšu, gribētu lai viņi man būvē vai atjauno. un Roche nams ļoti patika, jo īpaši terase un māksla un ka to māju pacēla par 57 cm itāļu meistari divu nedēļu laikā ar pāļiem jo stūris bija nosēdies, jo zem mājas ir kūdras burbulis, tas bija interesanti

atziņas - man ļoti patīk Lodes ķieģeļi interjeros - gan LKA, gan Lentē un tā koraļļu rozā krāsa, kas NRJA projektos laika topā. gidi, nabadziņi, bija ļoti uztraukušies, bet visi tika galā un bija forši. cerams nākamajā gadā atkal notiks, vērtīgs pasākums

Labirints - tas ir kaut kas! meitenēm arī patika. 'nu labi mammu, kad citreiz rādīs, es iešu ar Tevi uz to filmu' man saka dēls, kas šoreiz palika mājās. 'es arī iešu, gribu redzēt vēl vienu reizi' saka nr.2

mūsu rindā es biju vienīgā, kas dziedāja līdzi visām dziesmām un kā katru reizi - šodien gribas pucēties, vēlams ar žabo (un man pat daži ir, uz Placebo vilku!)

katru reizi, kad redzu Riga IFF īsfilmu uzvarētāju, mazliet izbesos, ka es uzvarēju pēdējā gadā, kad nebija naudas balvas, un bija sācies Covid, un tāpēc manu simbolisko balvu - piespraudi man pasniedza Circle K šoferītis, kam gadījās braukt garām, svaigā gaisā, lai nebūtu jāelpo vienam otram virsū.

Man kaut kad sen, nu jau citā dzīvē, stāstīja par neiespējamību izvairīties no banalitātes, un tad tur bija arī citi vārdi un konteksts. Vajadzēja zināmu laiku, bet domu sapratu, un praktizēju ikdienā. Bet pie šī mēs vēl atgriezīsimies. Tā tomēr ir mana ciba, man tikko bija vārda diena, kad tad, ja ne tagad?

Es varēju šorīt pēc ballītes mājās arī braukt, bet es biju paņēmis līdzi austiņas, un ja ir viena lieta, ko suns man būs iemācījis, ir vairāk pārvietoties ar kājām. Mēs te ballītē pieminējām vienu mūsu ļoti savdabīgos veidos jauko draugu, kurš beidzot ir sapratis, ka tehno, kas viņam patīk, ir house. Tad nu es devos uz savu Apple Music, un ierakstīju "house". Pēc dažām noskipotām dziesmām atradu vienu jauku, un sāku iet. Viņa bija pilna ar tām pašām jau pieminētajām banalitātēm, bet man likās - why not? Jau nākamā dziesma bija tāda, ka es tomēr pārdomāju paļauties uz Apple gaumi. Kaut kā likās, ka šī pastaiga un pilsēta šai rīta stundā ir pelnījusi kaut ko labāku. Kā jau bieži gadās šādās pastaigās, tu saproti, ka patiesībā ir jauki iziet cauri pilsētai šādā laikā, ja tu to dari ne tāpēc, ka tevi kāds pienākums dzen. Un tad tu saproti, ka viss redzētais, again, ir diezgan banāli. Un es varētu kaut ko apcerīgi stāstīt par cilvēkiem, kas pēdējiem spēkiem dodas uz kaut kādu vilcienu, vai kādu "briesmīgo migrantu", kas iespējams dodas uz kaut kādu viņiem vien zināmu vietu vai pasākumu, un ar kaut kādu lapu birsti dzen bumbiņu pa avoteni. I mean, pieaudzis vīrietis, lai iezīmētu bildi, which is even better for purposes of the story. The point - you should try it sometimes if you don't. It's nice. Es domāju pastaigu caur pilsētu jocīgos laikos, nevis house.

Es gan piebildīšu vienu lietu. Es priecātos, and not for myself, ja cilvēkiem nebūtu bail skatīties citu cilvēju sejās ejot pa ielu šādās stundās. Es gan saprotu, statistiski es esmu problēma, bet būtu jauki, ja tā nebūtu.

pamodos nogulējusi sānu un izžuvusi un ilgi nesapratu cik ir pulkstens un ir vecais laiks vai jaunais un kurš pulkstens rāda pareizi - vai vīrs pārgrozīja vakarā vai grozīs no rīta


māņi, viss tikai māņi, nav cita laika kā tagad :D

O! Replay.lv var noskatīties Melanholiju un Dejotāju tumsā. un es vēl neesmu izgājusi cauri visam filmu katalogam

un vēl savvaļa man mašīnai zem kapota uz motora bija noglabājusi maizīti priekšdienām :D

atvedu sīkas uz mazpilsētu, izcepu vakariņām kartupeļus air fryerī, kamēr izkasījos jau krēslo un tad ozrādās, ka nedeg atpakaļgaita. pacietīgi spaidīju bremzi un ko nu tur vajadzēja kamēr tēvs činī un uzkāros pie 'ieslēdz gabarītus' :D
beigās tāpat pa tumsu dabūšu braukt mājās

lai arī, varbūt šī raidījuma mērķis ir lēnām iemidzināt manu sociālo un politisko apziņu, kas sāk jau pieslēgties šeit valdošajam ziemas miegam.
šodien klausījos priecīgu stāstījumu par to, kā zinātnieki ir pierādījuši, ka naudas trūkums gadu gaitā veicina cilvēku mentālo degradāciju, un bija pieaicināts peļu zinātnieks, kas aizrautīgi stāstīja par to, kā stresainas peles sliktāk atpazīst objektus, ko tās vienreiz jau ir redzējusās... .. .... kā jums šķiet, vai tika palaists garām kāda iespēja izdarīt būtiskus politiskus un filozofiskus secinājumus un nodot vēstījumus politiķiem un māksliniekiem? jā, tieši tā, mēs palikām ar pelīšu jokiem, un es šo faktu konstatēju tikai kā faktu, nevis sašuvos tā ka gribētu sist pa radio

es nezinu, vai raidījums "zināmais nezināmajā", kas nereti ir mans dienas highlighrs, man uzlabo mentālo veselību, vai tieši pretēji, baro autiskās tendences un special interests burbuļus

Teenage Sex and Death at Camp Miasma bija mazliet negaidīta pieredze. Bet ja es būtu zinājis, ka šī filma ir no tā paša režisora, kas radīja I Saw the TV Glow, es jau laicīgi zinātu, kur es iesaistos.