mammu, e sgribu ēst bišu maizi. nopērc, labi?

:D eeem koa? a kur?

Kopš komunikācijas ar Tele2 klientu servisu, es nebiju saskāries ar tik... pat nezinu, kuru no visiem vārdiem izvēlēties. Tātad, cilvēks caur US Post nosūtīja man paciņu, un pēc kāda laika no viņa atnāca ziņa, ka esot kaut kādas problēmas otrpus okeānam ar sūtījuma operatoru. Sūtījuma operators, ne saukts, ne aicināts, ir Omniva. Pirmajā mirklī nešķiet liela problēma - ir tracking numurs, ir zināms, ka paciņa ir atnākusi uz Latviju, un ir bijis "mēģinājums piegādāt". Es nezinu, kā notiek klientu servisa apmācības, bet es apbrīnoju spēju saražot tik daudz bezjēdzīgu vārdu, un sniegt tik maz informācijas. Notiek sarakstes otrā diena, un es esmu noskaidrojis, ka pie sūtījuma nav norādīts telefona numurs, es pats nevaru pieteikties tādu norādīt, un paciņas sūtūtājam būtu šī informācija jāprecizē. Es nezinu, kāds ir sūtītāja neattapības līmenis, bet pēc informācijas kas man ir pieejama, Omnivai nešķiet, ka viņiem kautkas būtu jādara šai sakarā. Visvairāk mani nokaitināja frāze "mēs saprotam", jo pilnīgi nekas neliecina, ka Omninavs klientu serviss kaut ko saprot, vai pat vēlas iedziļināties, un pat uzdodot precīzus jautājumus, viņi turpina atbildēt uz jautājumiem, kas mani maz interesē. Lai gan es līdz sirds dziļumiem nīstu visus pārkinga operatorus, viņi vismaz precīzi saprot mana sašutuma iemeslus, un uzreiz skaidri izstāstīs, kāpēc es ar asti ierautu starp kājām varu iet paraudāt stūrī. Savukārt vajadzdību uzturēt šādus pseidoservisus es nesaprotu. Es gandrīz esmu pārliecināts, ka jebkurš mākslīgais intelekts ar šo uzdevumu jau tagad tiktu galā labāk kā īsts dzīvs cilvēks. Ne tā, ka es par to priecājos, vienkārši bēdīgi secinu.

Bet kopumā, vēl bez paziņojuma, ka Omniva ir tāds sūds, un man pat nebija ne jausmas, es gribēju teikt, cik ļoti mani kaitina šis korporatīvais "therapy speak". Jebkurš darbinieks var kļūdīties, būt noguris, manis pēc pat reizēm uzdirst klientam, mani neinteresē perfekcija. Bet pohujam pa virsu uzvilkt šo tukšo "pieklājīgo valodu" ir tāds laikmetīgs sūds, ka es vienkārši nevaru.

a mums šodien atnesa dižraibo dzeni - pieaugušu tēviņu un es kā lai tā gudri to nosauc, nezinu, bet parunājos ar gudriem cilvēkiem, ieliku kastē uz dvieļa tumšā siltā klusā vietā un pēc stundas jau palaidu un tas tāds drusku saburzīts un diezgan sašutis aizlidoja!


nereāls prieks!

es vienkārši absolūti un fatāli neuzticos neoliberālismam apvienojumā ar nacionālismu. nacionālisms kā lubrikants, lai šo visu norītu aŗi ļaudis, kas maybe mazliet šaubās, vai ta nu tiešām nauda ir galvenais... bet - pieķeram klāt drošības jautājumu un valsts atbalstītu rasismu un robežas un Ukrainu - jā, jā, labi, labi, protams, lai jau puiši cīnās

neoliberālisms un performatīva naudas un varas estētika šajā pasaulē ir valdījuši ļoti ļoti sen, un tos - kā masku un kā spēli - lieto arī cilvēki, kas sirds dziļumos tam netic, visa mūsu realitāte ir šo lietu piesārņota, un mēs no tā nevaram izvairīties, bet pie vēlēšanu urnām mēs varam izvēlēties!

es vienkārši to visu no sirds nīstu, un nevis tāpēc, ka esmu pati brīvprātīgi piespiedu kārtā padsmit gadus staigājusi šajā drag, un man vēl tagad ir šādas kultūras elementi - pirmkārt, es esmu Libra Raising, man vienmēr būs posh iezīmes, man patīk cēlmetāli, dārgakmeņi, labi apdares materiāli, visaugstākās iespējamās kvalitātes pārtika un alkohols, haute parfumerie, ar rokām gatavots apģērbs, iet pie kosmetologa, utt utt., bet es to visu redzu drīzāk kā KINK, kā visādas iekāres un augstas dzīves prasības, kas tomēr totāli nav galvenais, tās ir lietas, bez kurām es varu arī iztikt un nekad dzīvē uz tā nebūvētu ētiskas un filozofiskas sistēmas, vai redflagus vai dīlbreikerus, vai kādu apbrīnotu vai neapbrīnotu šo lietu dēļ, jo man reāli pietiek arī ar dieva mīlestību un aukstu peldi svaigā gaisā, es jūtos kā ļoti bagāts cilvēks, arī mežā lasot sēnes, yap, LIBRA RAISING, un es faking nesaprotu, kā tas neoliberālisms var cilvēkus apmāt līdz viņu sirds dziļumiem

es arī reizē apzinos, ka šeit mēs runājam tikai par politiskajām pārliecībām un es šeit, atšķirībā no mākslas, kuru taisu, nepretendēju uz absolūto patiesību
bet vienkārši neprasiet, lai es jūs cienu vai par jums balsoju
labi, es par šo vēl parakstīšu

kamēr klimpu saldā zupa dziest, ar rokām šuvu no zaļas vilnas trikotāžas trubu. ķipa svārkus/kleitu. atstāju ķipa šķēluma daļu, uzvilku.. un sapratu, ka reāli par platu. bet nu nekas, apakšmalai piešūšu melnu mežģīni, uzvilkšu baltu blūzi, tad to ķipa kleitu un kkā sasiešu/saspraudīšu augšu, šodien uzvilkšu lai vieglāk saprast ko ar šito tālāk iesākt :D

šodien arī ik pa brīdim manī skan Daugavmāte. izvārīju sev katliņu ar ābolu klimpu zupu, visu izēdu, neko nenožēloju, rīt varbūt taisīšu atkal, bet pusi katliņa

No visiem vēlēšanu rezultātiem man zīmīga šķiet vēlētāju aktivitāte. Grūti pateikt, cik daudz no nebalsojušajiem šo lēmumu ir izdarījuši pēdējā brīdī, bet neatkarīgi no tā, tas ir nepārprotams signāls tam, ka puse vēlētāju nav gatavi atbalstīt nevienu no esošajām politiskajām partijām. Kulbergs var dirst cik grib par izteikto uzticību, bet viņš nepārstāv pat pusi Latvijas vēlētāju. Un var šeimot neaizgājušos, bet tas ir no pašu vājuma pozīcijām. Ja tu nezini, ka šeimošana nestrādā, tu neesi diez ko emocionāli inteliģents. Ja tev liekas, ka puse vēlētāju neaizgāja slinkuma dēļ, jo tas viss prasīja tik daudz laika un piepūles, tu varbūt neesi gudrs vēl arī citos veidos. Es domāju visiem demokrātiskā procesa entuziastiem būtu vērts veikt kādas aptaujas un pētījumus, kamēr atmiņas ir svaigas. Es pieņemu, ka diezgan liela apātija ir jauniešu vidū, bet ar Progresīvajiem vien, kas paši nespēj noturēt savas latiņas, labāk nebūs. Bet tā, protams, ir tikai mana spekulācija, hence ir vērts veikt tos pētījumus.

un tagad man gribas uz to Brauna koncertu, kas būs rīt Nacionālajā (jo ar Galvanovski, lai gan Ieviņš arī ir labs) un uz Maugli

Brauna Saule Pērkons Daugava ar jaukto + vīru kori, flīģeli un ērģelēm Lielajā Aulā ir viens no gada notikumiem, ja ne mūža

Es jums pastāstīšu, par ko es mīlu megakorporācijas.

Es diezgan ilgi esmu klausījies no visādiem audio entuziastiem par to, kā Apple čārdžo nesamērīgi lielu naudu par mid produktiem. Un es saprotu viņu punktu. Ja tu mēģini sasniegt kaut kādu matemātisko perfekciju ar sabalansētiem grafikiem, consumer electronics vienmēr būs vilšanās. Bet ir dažādi rīki dažādām situācijām. Es ļoti mīlu savas atvērtā tipa austiņas, bet man jau kādu brīdi ir arī AirPod Max, un man jāsaka, ka tās ir ļoti labas austiņas konkrētām situācijām un saturam. Jāatzīst gan, ka es viņas nepirku par pilnu cenu, un maksāt pilnu cenu par jaunāko versiju es tā uzreiz nemestos.

Viena lieta, par ko es biju skeptisks, ir vajadzība pēc visām tām Dolby tehnoloģijām mājas elektronikā. Tā nav nepieciešama lieta, lai baudītu kino vai mūziku, bet ir brīži, kad ir prikolīgi, ka kaut kas tāds eksistē. Smieklīgākā pieredze šai sakarā man bija šovasar, kad brīvdabas pasākumā, kad lielākā daļa cilvēku jau gulēja savās teltīs, es gāju uz krūmiem pačurāt. Bija tumšs, un es klausījos mūziku uz austiņām. Tanī brīdī, kad es biju jau krūmos, man kāds iečukstēja pakausī, un lieki teikt, ka es gadrīz palēcos aiz pārsteiguma. Nekādus mostrus vai krīpus es nesatiku, un izrādījās, ka tie čuksti bija vienkārši daļa no skaņdarba, kas tanī brīdī skanēja austiņās. No citām fīčām, es agrāk pat neapsvēru vajadzību pēc noise canceling, un lai gan šo fīču es nelietoju pārāk bieži, ir situācijas, kad tā ir nenormāli noderīga funkcija. Man gan arī ir īpašas attiecības ar skaņu, un ja mani mēdz kaitināt ventilatori un veļas mašīnas, bet es arī reizēm klausos mūziku, lai aizmigtu. Un tad ir visas tās taktilās lietas, kas mūzdienās nav nemaz tik pašsaprotamas, kā man likās. Kamēr visādi Sony un Zenhaizeri aizraujas ar skārienjūtīgām konrolēm, AirPod fiziskās pogas ir kaut kas maģisks. Es diezgan bieži kaut kur pārvietojos ar suni, un es esmu diezgan drošs, ja man būtu kaut kādas problēmas ar kontroļu reponsivitāti, es diezgan drīz beigtu staigāt ar suni austiņās. AirPods man ļauj diezgan labi kontrolēt visu bez pārsteigumiem arī cimdos vai caur apgērbu. Es nespēju nedomāt par to mītisko dizaineri no Kalifornijas, kā liecina visi uzraksti uz ābolu kastēm, kas ir dizainējis to rullīti. Nedomāju, ka viņam dzīvē par kaut ko ir jāsūdzās, bet pieņemu, ka viņam ir māja, sieva, bērni un suns, un dizainēt visādas šādas lietas ir vienkārši viņa dayjob. Pēc tam kaut kur Ķīnā bērni ar saviem mazajiem pirkstiņiem tos rullīšus lasa kopā, bet domāju, ka tas dizaineris nav dizainējis arī megakorporācijas piegāžu ķēdes, bet tikai to rulīti. Visbeidzot būšana Apple ekosistēmā arī palīdz. Sure thing, evil corp dara arī visas savas evil lietas, bet tomēr ir arī sajūta, ka kāds ir kērojis par to cilvēku, kas iegādāsies kaut kādu kompānijas gadžetu.

Noslēdzot tēmu, šīs dziesmas radio bija labs veids, kā noslēgt vakaru. Visas fīčas, protams, supportē tikai Apple Music, bet arī bez tā, manuprāt, labs treks.

https://www.youtube.com/watch?v=omFiEjEEcJ4

Es vakar secināju, ka es morāli nebiju gatavs idejai, ka KKC kaut kad arī veras ciet. Tīri racionāli tas ir pilnīgi loģiski, un visdrīzāk es to esmu piedzīvojis iepriekš, bet emocionāli šķita, ka tā ir vieta, kur cilvēki nāk un iet, un dzīve neapstājas kā tādā mītiskā mežā. Bet tas arī parāda to, cik ļoti es esmu atpalicis no naktsdzīves urbānā vidē.

būšu +1 draudzenei uz koncertu. nesaprotu, ko vilkt, jo viņa 'pucēsies vidēji - nav mans mīļākais koncerts. augstpapēdenēs un zaļā kleitā bez vidukļa'

Aaaaa

nē, nu ir varianti, protams, bet negribu uz centru ar mašīnu, vakar pēc darba nereāli lauza krustus un atkal ļurkājas pēdu locītavas, zelta zābakus neizturēšu
tik salda neizlēmīb!

sapucējos uz vēlēšanām, uzvilku pusgaro koši rozā mēteli, biju uz iecirkni ar akvāriju un zaļi baltiem baloniem (skolai kkāda jubileja +- vēlēšanu laikā, tur vienmēr sapucēts, citreiz pat dārzeņu figūru izstāde) priecīga atnācu mājās un savu atdzisušo kafiju veiksmīgi uzlēju uz jaunā menlbaltā džemperīša :D

Stāstu par bērnus grūmojošiem čatbotiem es atstāšu citai reizei, jo... pasaule ir ļoti dinamiska vieta. Izskatās, ka ētiskās latiņas turētājiem latiņa ir izrādījusies par smagu. Par ko man īsti nebija šaubu, bet jāsaka, ka dažas situācijas gan ir diezgan melnbaltas, lai tur nebūtu grūti pieņemt lēmumus. Bet te nu mēs esam. Bet labi, manus personīgos svītrojumus tas maz ietekmē, jo pieugušos istabā es jau sen neuzskatu par pieaugušajiem. Bet oponentiem - well played!

Es te vēroju, kā visi ir sarosījušies uz politiskiem viedokļiem. Savulaik es cilvēkus rosināju izdarīt izvēli par jaunām sejām politikā, par ko mani nosauca par koministu, un tas vēl bija mūsu inteliģentais sabiedrības slānis, tāpēc tagad neredzu jēgu iesaistīties šajā pseidoaktīvismā.

Taču viens arguments, kas gan vairāk izskan kā pārmetums, ir tāds, ka Progresīvo vēlētāji balso par kaut kādām izdomātām problēmām. Redz, kaut kādi būmeri varbūt arī nav ideāli visās izpausmēs, bet viņi toties ir kārtīgi "saimnieki". Pieņemu, ka ar to domāts ir labi vadītāji. Saimnieks svešās kabatās tomēr nav glaimojošs apraksts. Nefokusēsimies uz Kulbergu, bet es viņu pieminu tāpēc, ka redzēju fragmentu, kur viņš paskaidro, kur ir sievietes vieta. Latvija varbūt nav liela valsts, bet tomēr vairāk par miljonu cilvēku. Varu derēt, ka var atrast kādu labu un pieredzējušu vadītāju visos sainieciskajos jautājumos, kas vienlaikus nebūs emocionāli atsaldēts. Un pat ja visiem būmeriem var būt savs personiskais viedoklis, neviens viņus ar varu nespieda izteikt visādus sociāli neadekvātus vispārinājumus, un tad palikt pie saviem sainieciskajiem jautājumiem.

Es varbūt nesākšu kolekcionēt kompaktdiskus, bet šķiet, arī es esmu sasniedzis stadiju, kad man vajag biežāk iet pieskarties zālei. Par laimi analogā ikdiena man nav jābūvē no nulles. In fact, es te uzinstalēju vienu no daudzajām aplikācijām, kas solās būt alternatīva algoritmu saturam, un secināju, ka es nespēju dokumentēt savu dzīvi tādā līmenī, lai man būtu septiņas bildes nedēļā, ko tajā aplikācijā ievietot. Tas gan nenozīmē, ka es esmu pasargāts no algoritmiem un klankera, un es nevaru apgalvot, ka soctīkli nav nozīmīgs instruments, lai uzzinātu jaunas lietas. Bez soctīkliem var arī palaist garā faktu, ka draugi spēlē diseni vai rīko dzimšanas dienas svinības. Es gan ceru, ka drīzumā būs Bluesky līmeņa tipping point. Jo, piemēram, kas darās Tviterī, man nav ne jausmas jau stipri sen.

Pirms kāda laika ASV bija kaudze gadījumu, kad cilvēki, kuriem ir nozagts telefons, ir pazaudējuši pieeju savam Apple ID. Arī naudu, bet naudas izkrāpšanas shēmas ir daudz un dažādas, un tur ir mazliet citi noteikumi. Gadījumi ar telefoniem balstījās uz sociālās inženierijas metodēm, un telefona passcode iegūšanu, tāpēc Android lietotiājus pasargāja citi ekonomiskie faktori.

Pret paviršību sociālās situācijās šie tehniskie risinājumi nelīdzēs, bet jāsaka, ka es pavisam citādāk tagad skatos uz pirksta nospieduma lasītāju un sejas atpazīšanu. Ir, protams, cilvēki, kas nesihronizē savus datus ar korporāciju serveriem, un pret savu ierīci attiecas kā pret priekšmetu, kas jebkurā brīdī var izgaist, and good for them, bet izrādās būt mazliet paranoiķim ir sliktāk kā pilnībā paļauties uz korporāciju dizainēto lietojamību. (Lielisks vārdu salikums man te sanāca.) Ar "mazliet paranoiķiem" es domāju tos, kas baidās šērot savus biometriskos datus, bet brīvi dalās ar saviem foto ar serveriem, un glabā paroles telefonā.