Cilvēki is what makes this life worth living. Šodien visu dienu smaidu.It kā nekas tāds, bet iekšā ir siltums. Ne ar ko nesajaucamais "mīlu" siltums.
Cilvēki is what makes this life worth living. Šodien visu dienu smaidu.It kā nekas tāds, bet iekšā ir siltums. Ne ar ko nesajaucamais "mīlu" siltums.
Šlāpina balsī galvā visu laiku skan "tikai manā Gazas sektorā ir miers"
man vajadzētu braukt uz veikalu pēc krāsām, bet Uldis apgūlies blakus. Kā lai kaut kur tiek ?!
Kas tas ir, ka otrdienas vienmēr ir tik meh dienas! Pat pirmdienās ir foršs uzrāviens un sanāk iet un darīt. Bet otrdienās kā tāds nomākts pūpēdis, ārā neies, neko negribēs, būs bēdīgs. We fuck you too!
paskatījos Baltijas pērles repertuāru, tur kaut kāda nostaļģija par aizejošo laiku, pilnīgi cita veida kino kā tas, ko mums piedāvā RIFF un mazie festivāliņi. Nebaidos vārda- neaktuāls kino. Bet varbūt, ka kaut kam tādam arī jābūt.
Biju domājusi, ka šīs būs besīgas brīvdienas, bet šīs izrādījās vienas no jaukākajām vasaras brīvdienām. Un nekas jau tāds nenotika, es vienkārši jutos un biju, un tas arī viss
Mašīnas (un gan jau arī sieviešu, sad lol) tiesības un antidepresanti ir padarījuši manu dzīvi tik daudz labāku. Un tieši šādā secībā.
Pasaulē nekad ne par ko nevar būt drošs, šī ir vienīgā drošā patiesība.
Viena no lietām, par kurām tu, lirisko varoni, domāji, ka vari būt drošs bija- tu nekad nejauši neuzsēdīsies virsū savam kaķim. Jo kaķis ir bailīgs un aizmūk no jebkura krēsla, ikreiz, kad ienāc istabā.
Diemžēl, ja kaķis ir palīdis zem paklājiņa, ar kuru krēsls ir apklāts, viņš jūtas nesasniedzams, savukārt, Tu- nenojaut par tuvojošajām briesmām
Vienvārdsakot- tikko uzsēdos virsū Uldim :/
Cietuši esam tikai morāli