September 2nd, 2024 (03:30 pm)
Bet laikam jau nav nekāds pārsteigums manā gadījumā, ka bērnam, kurš vienmēr juties tā, ka ar visu pašam jātiek galā un nav neviena, kam palūgt padomu, izaugot par pieaugušo, dienestā pazūd visas trauksmainās domas un beidzot ir miers. Tas, ka es tā jutos, neizaudzināja mani par pieaugušo, kurš patstāvīgi spēj pieņemt lēmumus, tas mani izaudzināja par pieaugušo, kurš apšauba katra sava pieņemtā lēmuma pareizību un mētājas nevarēšanas izlemt zonā līdz pēdējam.
Un tad beidzot kāds pasaka, ko darīt. Iespējams, no manas puses tas ir stipri infantili, tik ļoti izbaudīt lēmumu nepieņemšanu. Bet it is what it is. And for now I am who I am
o, un ja nu šī atslābinošā pieredze ir solis ceļā uz reparenting yourself? varbūt ir tieši svarīgi un noderīgi tikt pie mierinošas pieredzes, kurā nav jāuztraucas par lēmumiem, lai pārdefinētu baseline un no miera izejas punkta kaut kādā brīdī pakāpeniski varētu pamazām būvēt sev derīgas un atbalstošas lēmumu pieņemšanas struktūras, kurās visas šķirbas neaizpilda pārmērīga trauksme?
katrā ziņā, ļoti, ļoti forši, ka tiec pie pieredzēm, kas ļauj būt komfortā ar savu prātu! domāju, ka tas ir daudz būtiskāk par kontekstu/formātu, kurā tas notiek, kamēr neviens no tā necieš.