Kijeva - Rīga

Posted on 2017.07.31 at 22:21
Tags:
pie robežas esam samērā laicīgi, laikam ap kādiem deviņiem vakarā. vieglo auto rinda nav gara, bet tas ir lielāks robežpunkts un mašīnu ar vairāk. sagatavojamies uz gaidīšanu un lukturīšu gaismās lasām līdzpaņemto literatūru. pēc nieka 4,5 stundām, bez aizķeršanās, esam pāri. šoreiz Baltkrievu robežsargi atdodot pases tajās ir ielikuši info par maksas ceļiem un viens punkts, kurā var kārtot maksāšanas lietas ir turpat benzīntankā, tūlīt aiz robežas. tā kā no šīs vietas meklēt apkārtceļus ir liels čakars (un Belorusijā ziniet nav kā ārzemēs, kur paralēli maksas ceļiem iet kaut kādi mazāki ceļi) nolemjam painteresēties vēlreiz. nostāvējis kādu laiku rindā pie lodziņa, K. noskaidro, ka visu var nokārtot pa 50 eur, lai gan reālā summa, kas būtu jāmaksā par mums nepieciešamo ceļa gabalu ir 5 eur. rēķinam, ka pat nobraucot krietni vairāk km, meklējot ne pārāk taisnus apkārtceļus, mēs degvielā nobrauksim mazāk un braucot pa mazajiem ceļiem lielāka iespēja redzēt kaut ko interesantu. ir nakts un mums nāk miegs, tāpēc pabraucam drusku uz priekšu un liekamies gulēt nelielā stāvlaukumā. no rīta braucam uz Gomeļu, kas ir otrā lielākā Baltkrievijas pilsēta. ir ne pārāk liels (un ne pārāk glīts) vēsturiskais centrs, pa kuru mazliet pastaigājam, bet pārējais ir tāds pats betona monstrs kā Minska. tā kā esmu ļoti ziņkārīga persona, izmantoju visus satiktos vaifajus, lai ielādētu visādus rakstus un informāciju, ko pēc tam lasīt braucot. viens no mani interesējošajiem jautājumiem ir Gomeļa un radiācija, jo līdz Černobiļai nav tālu un Č. muzejā redzētā pirmā piesārņojuma viļņa karte pie Gomeļas rādījās ļoti sarkana. izrādās, Gomeļā pēc katastrofas esot lijis melns lietus, bet šajā pilsētā nekad nekāda evakuācijas neesot notikusi. bet izlasot šo pērnā gada rakstu, sāk ļoti negribēties lietot uzturā nekādus Baltkrievijā ražotus piena produktus. no Gomeļas sākas maksas ceļš, tāpēc jāmeklē apkārtceļi. principā vienīgais lielākais ceļš, kas Baltkrievijā vēl ir palicis neapgreidots un bezmaksas, ir Minska - Rīga, bet līdz tam vēl jātiek. visi pārējie lielie ir maksas. citu lielāku ceļu ir maz, lai gan kopumā var teikt, ka ceļu kvalitāte Baltkrievijā ir labāka nekā Latvijā. kreizī liekas daudzās gājēju pārejas uz lieliem, vairākjoslu ceļiem, ārpus apdzīvotām vietām (arī Ukrainā tādas bija), kuras, protams, nav nekā apgaismotas vai kā citādi izceltas. krēslainā laikā man bija bail braukt. var just, ka ceļu tīkls viņiem mazāks un ne tik sazarots kā mums, tāpēc pa lieliem ceļiem pārvietojas daudz lielās tehnikas, traktori un 50.-60. gados ražotu smago mašīnu, kuras velkas gliemeža gaitā un tiek nervozi apdzītas. papildus nervozitāti braukšanai pa BY un arī UA, piešķir tas, ka viņiem nav obligāti visu laiku jābūt ieslēgtajām tuvajām gaismām, pie kā esam ļoti pieraduši mēs un viņi nav naski uz to ieslēgšanu arī visai krēslainā laikā.
karoč, izbraukājāmies visādos zigzagos, lai tiktu bez maksas garām Minskai un izbraucām cauri neskaitāmām vienādām sādžām (starp Minsku un LV ir interesantāk - tur ir drusku vairāk reljefa un sādžās mēdz būt vairāk dažādu baznīcu, kas vismaz izskatās interesantāk, Baltkrievijas dienvidi ir ekstra garlaicīgi). vairs neatceros cikos, bet kaut kad ne pārāk dziļā naktī esam uz robežas. varbūt drusku pāri pusnaktij. uzstādam brauciena rekordu nokļūstot Latvijā vien pusstundas laikā. aizperamies līdz Aknīstei, bet tad sāk pārāk nākt miegs, iebraucam kaut kādā grantinieka mazceliņā un noguļam līdz rītam. Latvijā spīd saule un ir ļoti auksti.

ilustrācijas )

Rīga - Kijeva

Posted on 2017.07.31 at 13:48
Tags: ,
kaut kad pavasarī pamanījām, ka DM tūrē. domājām, ka varētu aizbraukt. Rīgas koncerts vēl nebija izziņots. bet visādās "parastajās" valstīs, biļetes maksāja jau ap 100 eur. tad es pamanīju, ka uz Kijevas koncertu biļete ir pa nieka 30 eur. kas tad tur - tikai ~1000km un lēta degviela. nopirkām biļetes. uztaisījām tranzītvīzas Baltkrievijai, zaļo karti un maucām.
otrdienas rītā izbraucām no mājām, pāri vieniem bijām Silenes robežpunktā. LV pusē no problem, BY pusē kaut kādai čiksai kaut kas neiepatikās Kārļa pasē (manliekas viņa kaut ko nepareizi pati ievadīja, jo nebija pamanījusi, ka mums ir tranzītvīzas). sāka kaut ko čakarēties un lika K. rakstīt paskaidrojumu, kur viņš brauc un kāpēc. tad vēl jāpilda kaut kādas deklarācijas. 2 gab. visu aizpildam, VISU atdodam, ok varat braukt. pie mums mašīnā ielec laipns un smaidīgs onkulis formas tērpā un paziņo, ka braukšot kaut kādus padsmit km ar mums. pusotra stunda uz robežas. onkulis patiešām pēc padsmit km izkāpj, mēs braucam tālāk.
es iepriekš biju bijusi Minskā un tā bija garlaicīga un atsvešināta pilsēta. izrādās, tāda ir visa Baltkrievija. nekā nav, tikai bezgalīgi lauki un vienādas sādžas ik pa laikam. pie Minskas sākas glauns vairākjoslu ceļš. robežonkulis, kas brauca ar mums kaut ko minēja par maksas ceļiem un to, ka par viņiem sarežģīti norēķināties, bet nekur neredzam zīmes, ka tas būtu maksas. vietām arī notiek remonti un zīmju vispār nav. esam nobraukuši pa glauno ceļu jau pie 150 km, līdz Babruiskiem, kad parādās zīmes par maksas ceļu, bet nekur nav paskaidrots, kā samaksāt. iebraucam pirmajā benzīntankā un tur mums skaidro, cik nenormāli sarežģīti ir samaksāt par ceļu. maksa ir normāla (pat smieklīga), bet, lai samaksātu ir jāslēdz līgums, ko sūta apstiprināt uz Rīgu (?), jāiemaksā depozīts un jāpērk sūds, kurš reģistrē, kad uzbrauc/nobrauc no maksas ceļa un noskaita naudu. ja autoinspekcija noķer, jāmaksā 100 eur sods. nolemjam nečakarēties un meklēt apkārtceļus. brauksim nevis pa klasisko ceļu caur Gomeļu, bet lejā uz Maziru un pa kādu no mazajiem robežpunktiem. navigators ved uz Aliaksandraŭka. ir jau tumšs, tuvojas pusnakts, braucam. tad mūs aptur robežsargu priekšpostenis un paskaidro, ka tas robežpunkts ir domāts tikai vietējiem un parāda, ka jāpabrauc atpakaļ un jāgriežas pa kreisi uz Славечна robežpunktu. atvadāmies no robežsargiem un aiz līkuma apstājamies uzpīpēt. nakts ir ļoti tumša un zvaigznes ļoti spožas un tuvu. kā pie mums rudenī. kā vēlāk izrādīsies ceļš uz Aliaksandraŭka iet pa radioaktīvās zonas (Polesky State Radioecological Reserve) iekšpusi. pašu malu, bet tomēr. kaut kad pēc pusnakts esam robežpunktā. sākas čakars. izrādās, mums vajag vienu no tiem papīriem, kurus mēs aizpildījām iebraucot un, kuru mums neatdeva LV - BY robežā. viss notiek ļoti, ļoti lēni un nesaprotami. beigās pēc 3h stāvēšanas K. prasa samaksāt kaut kādus 2 eur par kaut ko nezinko un mēs varam braukt. esam samiegojušies un izbesījušies. iebraucam Ukrainā, gaidām robežpunktu, bet tas kā nav, tā nav. par to jau es rakstīju. pēc 16 km esam punktā un pavadām tur vēl 3h. rindas praktiski nav - dažas mašīnas, bet darbinieki ir ļoti lēni, neienteresēti, gausi. viss notiek kā vairākkārtīgā palēninājumā. ap 6 no rīta oficiāli esam Ukrainā. ļoti nāk miegs, turpinām braukt pa megabedrainu, līkumainu ceļu, kura malās aug (stāv) neveselīga paskata koki un koku skeleti. kad apkārtne sāk izskatīties kaut mazliet mīlīgāk, iegriežam celiņā ar norādi "rekreācijas vieta" (tur ir neliels ezeriņš, galds un ļoti daudz atkritumu) un 3h paguļam mašīnā. ap 11iem braucam tālāk. labu laiku turpinās ļoti drausmīgs ceļš. Ovručā ielejam degvielu un iedzeram kafiju. pie Korosteņas, uzgriežoties uz lielās Kijevas šosejas, ceļš paliek pavisam pieklājīgs un varam mierīgi rullēt uz Kijevu. karsts, apkārt bezgalīgi saulespuķu lauki, kur peldēt neredz. ap diviem esam Kijevā, uzmeklējam savu AirBnB mitekli un liekamies vēl 3h pagulēt.

ilustrācijas )

jūlijs

Posted on 2017.07.22 at 12:57
Tags: ,
mēs tipa braucām uz Depeche Mode koncertu Kijevā, bet spilgtākais, kas man no šī brauciena uz mūžu mūžiem paliks atmiņā ir mirklis starp Baltkrievijas un Ukrainas robežu agrā trešdienas rītā. pēc 3h čakara uz BEL robežas (neliels robežpunktiņš pie Slavečnas, nevis tradicionālais, kas ir uz Gomeļas štrāses) tikām palaisti pāri. gaidījām, ka tūlīt būs Ukrainas postenis, bet tā vietā mēs apmēram 16 km braucām slalomu pa šauru, līkumainu un neticami bedrainu (lielas, dziļas, asrobainām malām) ceļu. lēnām svīda gaisma, vietām starp kokiem un krūmiem plivinājās spokaini miglas plīvuri. patiesībā spokaina bija nevis migla, bet koki - sarkani, sausi un nedzīvi spoku koki, miris un sastindzis mežs. kad pēc ~16 km iebraucām Vistupoviču robežkontroles punktā, mašīnai bija jāizbrauc cauri skalošanas iekārtai.
Putna lidojumā starp Vistupovičiem un Pripeti ir krietni mazāk nekā 100 km.

p.s. skaidrības labad, jāpiebilst, ka ne viss mežs tur bija tāds, tikai vietām. bet arī dzīvie koki neizskatījās pārāk veselīgi.

ilustrētā Minska - 2. daļa

Posted on 2014.10.12 at 20:35
Tags: ,
ilustrācijas )

+ diezgan interesants avots par Baltkrieviju http://belarusdigest.com/
piemēram - http://belarusdigest.com/story/why-minsk-not-other-capitals-16858

ilustrētā Minska - 1. daļa

Posted on 2014.10.12 at 20:04
Tags: ,
karoč Minskā bija ļoti jocīga sajūta - tāds sajūtu un emociju kokteilis, kas padarīja atrašanos tur nogurdinošu un disonējošu. sajaukums starp sajūtu, ka atrodies filmā, bērnībā (tā smarža veikalos un pārdevēju kustības), tagadnē (makdonalds uz ielas stūra), pilsētas neticamais sterilums, kā arī nepārtraukta un nomācoša varas klātbūtnes sajūta (droši vien lielu tiesu no tās radīja Staļina arhitektūra). cilvēki gan daudz foršāki un iecietīgāki un laipnāki nekā, piemēram, Krievijā.

ilustrācijas )

Minska

Posted on 2014.10.10 at 14:43
Tags:
šodien Minskas ielās pēkšņi parādījās cilvēki. līdz šim bija tādas visnotaļ tukšas ielas, bet šodien kā normālā pilsētā. diez, no kurienes viņi izlīda?
un es nevienā citā galvaspilsētā neesmu redzējusi tik daudz traktoru vienkārši braucot pa ielām, kā šeit.

Minska

Posted on 2014.10.08 at 16:42
Tags:
Minska ir betona monstrs. Vēsa, bezpersoniska un atsvešināta pilsēta. Platas, vairākjoslu ielas, pa kurām traucas automašīnas. Cilvēku ielās maz. Kvartāli bezgalīgi gari, ja kas ieinteresējis ielas otrā pusē, jāiet tāltālu, lai tiktu pāri. Liekas, ka pilsēta ir pati par sevi, noslēgusies un letarģiski sapņo par kaut kādiem pārcilvēciskiem sasniegumiem, varu un kosmosa iekarošanu. Kustās tikai mašīnās, bet cilvēki ir vien vēja dzenāti puteklīši, kuriem nav nekādas nozīmes. Ielas ir sterili tīras - nekādu atkritumu + no rītiem tās speciāli mazgā. Ir daudz gaisa ko elpot.
Biju GUMā - t.i. centrālajā universālveikalā. Man solīja, ka tur joprojām čekus spraužot uz koka dēlītī iestiprinātas adatas, taču to vairs nav. Cenas arī galīgi nelikās lētas. Lai gan man smadzenes vārās mēģinot saprast cik kas maksā. Nopirku baltkrievu rubļus pa 20 eur - dabūju 267 000 rbļ. Metro žetons maksā 4000, šokolādes tāfelīte 10 000.
Vietējās ziņās runā par to kādās šausmīgās problēmās slīgst ASV un Eiropa un slavē vietējos tautsaimniecības sasniegumus. esot zinātniski pierādīts, ka baltkrievu austeres ir labākas nekā Vidusjūras.
Cilvēki liekas daudz mierīgāki nekā Krievijā un vispār arī nekā pie mums. Pelēki tādi, bet mierīgi. Nav nekādas īpašas uzvilktības sajūtas, nedrošības vai kā tāda. Lai gan rīta pastaigas laikā, vienā brīdī konstatēju, ka plecu somas ārkabatai rāvējslēdzējs vaļā. nezinu, varbūt tiešām pati biju aizmirsusi aizvērt. bet nu jocīgi. pazudis nekas nebija, bet man tāpat tur stāv tikai pildspalva, zīmulis un roku krēms.
vakar bija iespēja iet uz Liepājas teātra izrādi Stavangera, ko es nedarīju (toties šodien konstatēju, ka liepājnieki ir aizbraukuši, aizmirstot teātrī savu kostīmkasti ar kostīmiem) un pēc tam pieņemšana Latvijas vēstniecībā. Braucot turp, ap deviņiem vakarā, ielās vairs nebija praktiski neviena cilvēka. Nokļūšana vēstniecībā arī bija savāda - labu brīdi braucām pa platajām, gaišajām Minskas ielām, līdz iegriezāmies kaut kādā tumšā, bedrainā daudzdzīvokļu nama pagalmā, ar betona sienām, mašīnām un kaut kādu gaišumu vien no pilnmēness un dažām gaismām māju logos. Kaut kur tur tajā visā arī tā vēstniecība bija.
Internets viesnīcā ir briesmīgs. ik pa divām, trim minūtēm met ārā un liek rakstīt bezgalīgi garus loginus un paroles no jauna. turklāt viens logins un parole der tikai 180 minūtes. pēc tam jāiet lejā uz recepciju pēc jaunas lapiņas.

oktobris

Posted on 2014.10.02 at 01:23
man:: totāls besis
skan: Neil Young - Deadman OST
Tags: , ,
pirmizrāde ir pārdzīvota, var drusku izpūst gaisu. neskatoties uz to, ka izrāde man kopumā nepatīk (lai gan bļaušana esot drusku piegriezta), bija interesanti paskatīties uz Fruminu un, to kā viņš strādā.
rīt man "1. septembris", uz kuru diemžēl netieku, jo Provinces anekdotes ir vēl visu atlikušo nedēļu.

nākamnedēļ laižu uz Minsku ar Oblomovu.