*

man liekas, ka visa problēma ir tajā, ka intelektuālais prāts salīdzinājumā ar arhetipisko domāšanu, ir attīstījies tikai tik ilgi, cik nepieciešams, lai nožāvātos. savējais-svešais arhetips ir viens no spēcīgākajiem. prāti var domāt par augstāko humānismu, multikulturālismu, globālismu; par brīvību, brālību un vienlīdzību, bet brīžos, kad tiek apdraudēta drošība, izdzīvošanas instinkts dziļi iekšā brēc pēc robežām. pēc stingri nocietinātas savējie-svešie līnijas. robežas dod drošības sajūtu, bet jebkurā gadījumā tās ir imagināras, nepastāvīgas, mūžam mainīgas. un, protams, ir jau patīkami arī to "savējo" zonu paplašināt. to grib visi, tikai katrs savā veidā. gan Islāma valsts bombījot, gan vecie Rietumi - atverot robežas un taisot visādas "savienības".

man, protams, liekas, ka tas, kas notika Parīzē ir briesmīgi. bet Beirūtā arī bija briesmīgi. viskautkur nepārtraukti notiek briesmīgi. un kā ir ar tiem cilvēkiem jaunattīstības valstīs, kuri velk nožēlojamas dzīves raktuvēs ar pamazām sairstošām plaušām, lai mēs varētu lietot viedierīces? jā, jā, es maisu visu vienā katlā, jo ciešanas paliek ciešanas un nāve paliek nāve - neatkarīgi no tā kādās drēbēs to ieģērbj. un tad es domāju - par ko tieši mēs sērojam? tie mēs, kuriem nav nekādu personisku sakaru ar Parīzi/Franciju/kādu tur mītošu būtni. un kāpēc mēs nesērojam par Beirūtu? un man rodas sajūta, ka mēs sērojam tikai tāpēc, ka mums bail. jo tas notiek tuvu. svešais ir uzbrucis savējam. mēs vienkārši un dzīvnieciski baidāmies paši par sevi. Beirūta, Sīrija, utt., ir tālu un abstrakti. posts un nelaimes, kas tur notiek - nenotiek ar "mums". tas notiek ar viņiem - svešajiem. Rietumi, par spīti savas sekularitātes uzsvēršanai, piesauc kristīgās vērtības priekšā pakaļā. piedošana, iecietība, bla bla bla. bet, kad kāds pārkāpj robežas, tad pēkšņi aktuāla ir atriebība un taisnīgais sods. bet vai tad tiesa un sods nav Dieva instance? cik ērti - miera laikos apgaroti kristieši, bet sākoties karam - acs pret aci, zobs pret zobu. un cik gadsimtus kristietība, šī maigo jēriņu reliģija, nodarbojās ar terorismu? ar uguni un zobenu. ar ko "mēs" esam labāki par tādām islāma valstīm? ar to, ka esam jau šim posmam izgājuši cauri? bet varbūt nemaz neesam? man riebjas politika, bet pat cenšoties no tās maksimāli turēties pa gabalu, nevar nepamanīt, ka Rietumiem patīk domāt citu vietā. zināt, kā ir vislabāk un pareizāk. un nav svarīgs kādā mērcē tas tiek pasniegts - reliģiskā, demokrātiskā, komunistiskā, bla bla bla. un vai tiešām "briesmoņi" nāk tikai no "svešajiem"? no bēgļiem, no musulmaņiem, no citādajiem? a Breivīks? visi tie slimie cilvēki, kuri ASV skolās apšauj klasesbiedrus? jebkurš no mums var izvēlēties - sagādāt kādam citam ciešanas. vai nesagadāt.

ir labi būt līdzjūtīgam. ir labi izrādīt atbalstu. uzlikt karodziņu uz profila bildes. bet man gribētos, lai tas notiek tāpēc, ka mēs esam līdzjūtīgi citu cilvēku ciešanām. nevis tāpēc, ka mums bail (un mēs aiz ārēja žēluma klusi priecājamies "labi, ka tas nenotika ar mani"). un, ja mēs esam patiesi līdzjūtīgi, tad ir vienalga vai ir notikusi nelaime Parīzē, Beirūtā, Zolitūdē, Ukrainā vai jebkurcitur. tad ir vienkārši cilvēks, kas jūt līdzi otram cilvēkam ciešanās. nevis kārtējā "balto cilvēku" augstprātība.
un, protams, ir dabiski baidīties. ir dabiski negribēt ciest un mirt un ir dabiski pārdzīvot par "savējiem". bet pasaule kļūst arvien mazāka, mēs visi tiekam diezgan lielā ātrumā spiesti kopā. tuvāk viens otram. bēgļu plūsmas, imigranti, emigranti, globālisms, tehnoloģijas, dzeramā ūdens trūkums, ekoloģiskās katastrofas un klimata pārmaiņas, karš, dažādu kultūru satikšanās/sadursmes/mijiedarbības bla bla bla. tautu staigāšana ir neizbēgama, tā jau notiek. manliekas nav slikti jau laicīgi trenēties visus uztvert par "savējiem". jā, daži no viņiem noteikti ir jukuši, daži muļķi, daži ļoti forši, daži ļoti, ļoti savādāki utt., utjpr. civilizācijas ir cēlušās un kritušas. kāpēc gan lai Rietumi un to dominance būtu mūžīga? tiešām - kāpēc gan? jo īpaši tāpēc, ka tieši Rietumi ir aizdirsuši un izsaimniekojuši lielāko daļu planētas. pakļāvuši un izmantojuši.

jā, jā, tukša diršana. es pati, protams, gribu dzīvot mierīgi savu baltā cilvēka dzīvīti. bakstīt ar pirkstu telefonā, ēst vaniļas pākstis, kakāt klozetpodā un justies drošībā. iluzorā protams. un nav tā, ka man šausmīgi gribas, lai mana mazā mīļā sērdienīte Latvija piebrauc pilna ar bēgļiem, krieviem un ko tur vēl ne - kas nu kurā laikā aktuāli. bet manliekas arī ka visi cilvēki ir cilvēki. visiem gribas ēst, dzert, gulēt, čurāt, kakāt, jumtu virs galvas un vairoties. ne es labāka, ne sliktāka par kādu sīrieti, krievu, liberastu, pederastu, suni, cūku vai tārpu. un patiesībā jau nevienam nekas šeit nepieder. tikai nāve ir for sure.
es vispār ļoti cenšos turēt muti par visiem šiem jautājumiem un savas "netikumīgās" domas paturēt pie sevis, bet diemžēl ieskatījos pāris rakstos, ko aizgūtnēm šāro pa visiem soctīkliem un drusku uzvilkos.