5/23/12 10:50 pm
mammai viņdien desmitā tramā gadījās tā: brauc ar draudzeni, kura oriģināli no sibīrijas, sarunājas, nu tur, par laikapstākļiem dzimtajos krajos laikam jau. pēkšņi balss no aizmugures (krieviski): "jūs gadījienā neesat no ukrainas, kirovogradas apgabala?"
maman: "nūūjāā..."
"jūs esat nataša vai sveta?" (sveta - tā mammas māsa)
"nataša."
"uzreiz pazinu, ka jūs no federošuļīčinas!" (saruna automātiski turpināta ukrainiski, apmaiņa ar kontaktiem un formāliem komplimentiem, līdz dāma izkāpj pie bērnu slimnīcas, tālāk neviens, izņemot b-muižas aborigēnus un vēl retus pēc skata pazaudējušos autoskolas mācekļus, i nebrauc)
satiktā ukraiņu dāma, mammas ļoti attāla radene vai kas, pametusi tēvuzemi pirms 30 gadiem. mamma uz elvē atbrauca pirms 23. viņai gan nācies piepūlēties izdomāt, kas tā tāda ir, šo redzējusi, kad bijusi tīrais pusaudzis. tā tak tikai filmās notiek, izrādās, tieši desmitajā tramvajā arī, hahā.
p.s. ja mūs ar mammu abas paņems cerētajos darbiņos, nekāda ukraina (un odesa! odesa!) šogad nesanāks, škoda.