*

vakar eksperimentālā kārtā devāmies saulgriezēt Cērtenes pilskalnā*. kad bijām pārvarējuši pirmo īgnumu, par to, ka neesam gluži tik tīri un svaigi kā gribētos (sakarā ar iepriekšējā vakara koncēšanu Nabaklabī) un nobraukuši Smiltenē, par spīti rimti nerimstošajam lietum priecīgi gājām uz pilskalnu. sākumā visas zīmes rādījās labas - satikām ezīti un vairākas treknas vardes pa ceļam, pilskalns ar likās tāds mediatīvs, apcerīgs, sevī iegrimis, bet atvērts un draudzīgs. pļaviņu nesen kāds bija pametis, jo ugunskurā vēl mazliet kūpēja dūmi, kas atviegloja tā iekurināšanu. iekūrām un bridām pļavā puķot. tur uzvētīja jau pirmā skābuma sajūta - par to, ka tur auga diezgan dīvainas puķes, bet nebija ne vēsts no manām ierastajām un zināmajām (pīpenēm, vanagnadziņiem, lillā zvaniņiem, piemēram) un, ja netīšām gadījās izraut kādu puķi ar saknīti, likās, ka mežs nikni nopūšas, lai gan centos no sirds, lai tā nenotiktu. pēc tam vēl visai dzīvespriecīgi novijām sev vaiņagus, mēģinājām bišķi padziedāt (tas nevedās, jo es zinu tikai vienu jāņdziesmmeldiņu, kurš ir priecīgs un tādā pelēkā vakarā viņš galīgi nenāca no iekšām ārā) un pacept ugunī vienīgo līdzpaņemto proviantu - jāņusieru. bet līdz ar saules rietu viss kļuva arvien skābāks un skābāks. likās, ka mežs arvien drūmāk un noteiktāk veras ciet, noslēdzas sevī. un, kā jau tas vispārzināms, Jāņu naktī pēc Saules rieta gaiss čum un mudž no raganām, laumām, vilkatēm un citiem mošķiem un vienīgais, kas no šamiem sargā ir Jāņuguns - mūsu ugunskurs ap divpadsmitiem naktī nez kāpēc pārstāja gribēt degt, lai gan lietus bija pierimis un mēs no mājām bijām paķēruši līdzi mazliet sausas malkas. paši sākām justies arvien apātiskāki un trulāki, līdz saullēktu nesagaidījuši uzslējām telti, kurā, papardes ziedu neatraduši, momentāli atlūzām un, kura no rīta bija normāli pielijusi ar ūdeni.
brienot uz mājām mežmalā vēl uzdūrāmies zemē guļošam vecim, kurš bija normālā pālī un teica, ka slikti ar sirdi - viņam esot mākslīgā. izsaucām un gaidījām ātros un tie gan izrādījās visīstākie eņģeļi - nedusmojās ne uz piedzērušo veci, ne uz mums par samērā bezjēdzīgo izsaukumu (nebija tam tēvainim nekāda mākslīgā sirds), smaidīja kā saulītes, čubināja cietušo un mums pateica lielu paldies.


ceļa sākumgals


visu vakaru slavēju Kārli par viņa ideju, ka vaig stiept līdzi gumīšus


tiklīdz Smilčā izkāpām no busa, tā gājām uz pienotavas veicīti un iegādājāmies apmēram pusotru kg Latvijas siera. smird viņš drausmīgi - arī cauri follijai, diviem maisiņiem un somai.
te siera gabals manas galvas mērogā


gandrīz vai zelta stienis


viena no manām visvismīļākajām vietām uz planētas - pilskalna mežs




pilskalna pļaviņa - mūsu bāzesstacija








pilskalnaugšā








kūstošs proviants




šitādu intrsantu foto atradu Smiltenes mājas atvilknē. pirmais no kreisās mans vecvectēvs Kārlis Zvaigzne


atradu arī šādu. es vispār necik nesaprotu, kas tur notiek un, ko tas nozīmē. ja kāds saprot, lūdzu, apgaismojiet mani


šodien palīdzējām mazajam Mocartam nokļūt viņa jaunajās mājās, pie manas mammas brāļa


nams Smiltenē ar cilvēciņiem, kurus es kopš bērnības saucu par dejotājiem






Smiltenes luterāņu baznīcas fasādes detaļa


ā un, ja arī varbūt izklausās diezgan drūmi, man neriebās un es nenožēloju šito braucienu. galu galā manliekas, ka mēs dabūjām tikai to, ko bijām pelnījuši un mežs vienkārši atspoguļoja mums mūs pašus tai brīdī. un tai slapjajā teltī guļot sapnī redzēju, ka pilskalna pļaviņa pilna ar zirgiem. tas noteikti uz labu. noteikti, noteikti.

___________________________
* Cērtenes pilskalns atrodas Cērtenes upītes krastā, mežā. Pilskalna augstums ir 25 m. Pilskalnu nocietinot, no trijām pusēm tam apkārt izrakts 12 m dziļš grāvis. To uzskata par vienu no varenākajām fortifikācijas būvēm Latvijas pilskalnos. viena no iespējamajām Beverīnas atrašanās vietām. visādi dziednieki un pesteļotāji uzskata, ka pilskalna enerģētiskais pauers ir bezmaz tāds pats kā Pokaiņos. par to es nevaru spriest, bet kaukas tur ir. dažreiz to var just absolūti nepārprotami, citreiz atkal mežs klusē kā ūdeni mutē ieņēmis. reizēm dod spēku, mieru un drošību, reizēm biedē un rada pilnīgu nevelkomētības sajūtu. es to parasti jūtu ar vēdera čakru/saules pinumu.