pirms es pieņemu personīgo klusuma zvērestu attiecībā uz pulku lietu, jums būtu jāzina, ka
neviens nav soģis. toties neviens neizbēgs no sajūtas, kas būs, kad visu laiku beigās – vienalga, kas notiks, vai
izsalcis vilks aprīs sauli, vai
nemiroņi pārņems dzīvo, vai
tukšums, iznīcība, un
uroboross gardu muti apēd sevi
vai ēna un uguns cīnās ar balto gaismu, stāsts
nekad nebeidzas un nebeigsies
lai kas arī nāktu, visu šo
tauriņu kopsumma, vēdas vēdās
tas grams divdesmit viens,
himēras mūsu un pārējie āsi
nifela, muspela
visviens, viens ir viss, viss ir viens
starpība tajā, kas iekšu paceļ un kas
aizmirstībā ieplūst
... kāpēc es netīšām tikko uzcepu sonetu?