*

man godavārds kauns, ka es tagad tik ilgi un nejēdzīgi tizlojos ar savu bakalaura darbu. 2007. gada janvārī es, piemēram, mazāk nekā nedēļas laikā uzrakstīju 11 esejas ētikā par visdažādākajām tēmām, piemēram, par Rortiju, Jaspersu, Liotāru, Nīči un hvz ko tik vēl ne, lai vispār tiktu pielaista pie eksāmena, kā arī vēl pāris darbus citos priekšmetos. un tā rakstīšana notika laikā, kad man vajadzēja mācīties citiem sesijas eksāmeniem, kurus es tāpat nokārtoju ļoti labi - ar zemāko atzīmi 7. pagājušā gada kursa darbu jau arī uzbliezu pāris dienās, pie tam vājprātīgu pohu stāvoklī.
ai, es galīgi duma un nedisciplinēta palikusi, bļe.

UPD: vismaz uzzināju, ka mans iesniegums par nodošanas termiņa pagarinājumu ir apstiprināts. fū.

čau. lūdzu, neņemt ļaunā, ja turpmākās 4 dienas nereaģēju uz telefonu, skaipu vai neatbildu uz meiliem. man tā lieta tomēr jānodara līdz galam.
+ šovakar iespējams dzersim divatā ar tēti - nu tam ir visi nepieciešamie priekšnosacījumi - tētim ir dzimšanas diena, es viņam uzdāvināju lielu Bacardi pudeli, mamma nebūs mājās un tētis jau aizbrauca uz veikalu pēc kōlas.

viena no briesmīgākajām dienām kāda man jebkad bijusi:
a) skolā sūdi (rīt uzzināšu ar ko tas beigsies) - vaina mana 100%
b) darbā sūdi (jautri, ja 5 min pirms jāsākas izrādei atklājas, ka ir pazudušas Daudziņa bikses, par kurām atbildīga esmu es un vienīgajam cilvēkam, kurš vēl varētu kko par viņām zināt, ir izslēgts telefons. beigās Vilis pats sadabūja sev kkādas citas bikses un nospēlēja izrādi ar tām) - vaina mana vismaz 80%
c) gangrēna, plaušu karsonis un zobi - vaina mana hvz cik procenti
+ pilnam sodību sarakstam atļaušos pieskaitīt arī personiskās dzīves nedienas, kuras pēdējā laikā man ir defoltas. par savu vainu šajā sakarībā neko nezinu un negribu zināt.

pēdējās trīs naktis mēnesim nekādā gadījumā nevar piedēvēt parasto apzīmējumu - bālais. mēness ir trekni dzeltens. trekni tamdēļ, ka atrodas neierasti zemu (nu, jo ir trekns un smags un augstāk nevar noturēties) virs horizonta un vispār ir ļoti spocīgs. toties koki baltajā ielas lampu apgaismojumā izskatās kā apsniguši, ko vēl vairāk pastiprina pusizplaukušās lapas, kas zaru siluetiem piedod biezumu - apsnidzīguma efektu.
šonakt man beidzot iet baklaurdarbs kaut cik uz priekšu. droši vien tāpēc, ka kārtīgi dzeru sidriņu, rakstu to darba daļu, kurā var daudz kopīpeistot no pagājšgada kursadarba un arī tāpēc, ka sāku nopietni apzināties, ka līdz oficiālajam dedlainam 9.05. man, darba grafika un Skaņu Meža dēļ, nepavisam vairs nav daudz laika rakstīt.
vēl 1,5 sidriņi, pāris lappuses un es eju gulēt.

rokņājoties pa netu un meklējot noderīgus materiālus savam bakalaura darbam nejauši atradu un izlasīju kādas vidusskolnieces pētniecisko darbu "Izplatītākās mūsdienu jauniešu subkultūras" (2007) un nespēju noturēties nepadalījusies ar izvilkumiem no tām šausmām, kas tur sarakstītas. gan valodiskās izteiksmes, gan informatīvajā ziņā.
minētā darba ievadā lasāmas šādas rindas: "Darbu varētu pielietot, vēloties papildināt zināšanas par jauniešu subkultūrām un to rašanās iemesliem." darba ietvaros aplūkotas šādas mūsdienu jauniešu subkultūras - goti, grafiti, hiphops, metālisti, panki un skinhedi.
nu tad
( papildināsim zināšanas )

nezinu vai par ko tamlīdzīgu jāsmejas, jāraud vai vienkārši jāignorē. drīzāk jau pēdējais variants, nu bet vismaz šis posts mani uz kādām 20 minūtēm atpūtināja no mana „20. gadsimta deviņdesmito gadu andergraunda subkultūra Latvijā” rakstīšanas un tas jau uzskatāms par pozitīvu citētā darba aspektu.
love peace harmony

nu tā. darbā man jābūt tikai 24. aprīļa pēcpusdienā un es apsolos tagad iztīrīt istabu un pēc tam mesties virsū bakalaura darbam un neļauties ievesties kārdināšanā ar visiem tiem piedāvājumiem interesantai laika pavadīšanai, kas man izteikti gandrīz katrai no darba brīvajai dienai. izņemot vienu vai divus.
pēc Mēness kalendāra, kura drukāto versiju man šonakt sapnī mēģināja nospert, šīs nakts sapņi "Atspoguļo Dvēseles dzīles, tieksmes un meklējumus". pāris idejas, kādas tieksmes varētu atspoguļot pārvākšanās pie blin_da, nenormāli netīras istabas slaucīšana un cīnīšanās ar vecu, kaitinošu un zaglīgu kaimiņieni, man ir, jā.

nu tā. esmu tikusi tik tālu, ka ir atvērts worda doķītis, kuram augšpusē rakstīts - „20. gadsimta deviņdesmito gadu andergraunda subkultūra Latvijā”. tagad atliek tikai gaidīt kamēr vārds taps par miesu. pareizāk sakot, kamēr saradīsies apmēram 80 000 - 120 000 rakstu zīmes, ko izprintēt, iesiet, nodot un aizstāvēt (darba vadītājai jānosūta ap 25.04., oficiālais nodošanas datums 9.05.08.).
nebūtu slikti, ja būtu opcija, ka viss, ko es lūru kompītī nesakarā ar darbu momentāli norubās nost.
ja kādam ir kkādi ieteikumi, informācija, idejas, padomi par augstākminēto tēmu, būšu priecīga un pateicīga uzklausīt, likt aiz auss, ņemt vērā un audzēt tajā topošajā miesā iekšā.
īpaši gaidu ierosinājumus no tiem diezgan daudzajiem, kas lasīja manu pagājušā gada kursa darbu "90.to gadu andergraunda mūzikas attīstība Latvijā", jo bak.darbs, kā jau noprotat, ir tam turpinājums.

p.s. ar šo pasludinu savu bakalaurdarba rakstīšanas čīkstēšanu par sāktu!

nu bļe, tā vietā, lai BEIDZOT sāktu mācīties tam sasodītajam bakalaura eksāmenam, man gribas iemācīties vienu dziesmiņu uz ģitāras nospēlēt, gribas likt veļu mazgāties, tīrīt tepiķi un stāvēt pie loga ar mammu spriežot, ka drīz būs man savi puikas jāsauc uz talku, lai uztaisa normālu sētu ap māju. vēl es pat sāku gatavoties sava lieliskā ābolu pīrāga cepšanai, lai gan nesen apgalvoju, ka cepšu to tikai tad, kad būs divi svarīgi priekšnosacījumi, no kuriem šobrīd nav neviena.
vispār man arvien vairāk sāk likties, ka no izgāšanās tajā eksāmenā mani var glābt tikai neprātīga pieļurbāšanās ar basta apmēram divas dienas pirms eksāmena. katrā ziņā tas mani ir glābis vairākās sesijās, kā arī no kursa darba neuzrakstīšanas. diemžēl, šis, ģeogrāfisko apstākļu dēļ, ir diezgan nereāls glābiņvariants.

ā un man kopš aizvakardienas ir viena nelāga nojauta. par citu tēmu. ja tā izrādīsies patiesība, es kādam jaukam jaunskungam nokodīšu galvu.

čau. biju plānojusi pēdējās sesijas pēdējam eksāmenam izmācīties godam, bet laikam tomēr tas netiks realizēts. esmu tikusi līdz 9. biļetei no 14. pa vidu 3 gab izlaižot. un man nāk miegs. bet vēlos pateikt paldies 174k5 par savā jaukajā postā pieminēto Death By Panda, kas ir par vairākām stundām atlicis manu iemigšanu. visi mani čīgātāji, klavierētāji un nāves roki bija sākuši jau pamatīgi apnikt, bez tam klausoties tos es jau sen gulētu.
tātad zem nosaukuma Death By Panda slēpjas 1988. gadā dzimis puika no Kalifornijas, kurš taisa ļoti krāsainu, reizē skumju un dzīvespriecīgu, pēcroķīgu ai-dī-em, kas ir pat dancājams. skaņdarbu radīšanā izmanto viskko - sākot no dzīvajiem instrumentiem līdz pāroverdraivotiem sintiņiem.
nezinu, kā rīt, bet šonakt man ellīgi patīk. tieši tas, kas bija vajadzīgs.
ierakstu viņam gana daudz un viņš tos piedāvā for free savā mājaslapā, kā arī maispeisā
smuku klipiņu arī samontējis songam Dichotomy - nu pa sociālo līniju - par karu un atombumbu.

man ir aizdomas, ka šonakt beidzot dzeršu kafiju.
toties rīt - šampanieti.

uz vienu no šodienas eksāmeniem iešu kā pilnīgi balta lapa. uz otru iešu kā lapa, pie kuras apsēdies Kārlis Markss, uzrakstījis dažas rindiņas "Kapitāla" un pats aizmidzis no savas garlaicības.

kārtējo nakti pirms eksāmena pavadīju guļot, pārliekot modinātāju pa pusstundai uz priekšu un sapņojot - redzēju ballīti Vecrīgā, no kuras mājās pa apsnigušu bruģi gāju ieķērusies elkonī Konverdž dziesmai Grimhārtblakrouz, kura bija ieguvusi cilvēciskas būtnes veidolu - nu džinsiņās un tumšbrūnā jakā. tikai seja tāda kā izplūdusi. pa ceļam jutām, ka priekšā ir kkāds ļaunums un gājām tam ar līkumu. tālāk satikām Teātra Bāra Restorāna bārmeni policistes tērpā, kura brīdināja mūs no tā ļaunuma un teica, ka ejot tīrīt Teātra Bāru no ļaunumu saturošajiem klientiem. tālāk nezinu, kas notika, jo neizturēja sirdsapziņa un cēlos augšā.

abet eksāmens bija kārtējā laimīgā nejaušība - cienījamais profesors bija atcēlis iespēju izvilkt biļeti un sagatavojis katram jautājumu no kādas konkrētās personas neapmeklētas lekcijas. man, protams, tā bija viena no divām biļetēm, kuru vakar pirms aizmigšanas biju izlasījusi. apžilbināju viņu ar lielisko atmiņu, paziņojot, ka pirmajos Vispārējos Dziesmu Svētkos piedalījās 45 kori ar 1003 dziedātājiem un dabūju savu 9.

jess jess jess!!! es varu aizmirst par humanitāro zinātņu formālajām metodēm un uz rītdienu neko nemācīties. par to sūdu, ko aizsūtīju pēdējā brīdī, man ir 6 un, lai gan tas ir tikai otrais sešinieks manu studentes gaitu laikā, man ir pooofig.
starp citu, mārketingā - priekšmetā, kuru es 2dienu dēļ šajā semestrī apmeklēju divas reizes (jo lekcijas bija 3dienās 10os no rīta), es dabūju 8.
tad jau laipni aicinu jūs visus uz savu izlaidumu. precīzs datums vēl nav zināms, bet kkad pirms Jāņiem.
man vēl tikai jānokārto 4 gab sesijas eksāmeni, 1 gab 60jautājumīgs bakalaura eksāmens, kā arī jāuzraksta un jaaizstāv 1 gab bakalaura darbs.
apziņa, ka jūs esat uzaicināti un noteikti ieradīsieties, stiprinās manu garu, priecēs sirdi, veldzēs dvēsli, vairos apņēmību un dos papildus motivāciju akadēmijas sekmīgai pabeigšanai. šogad.

p.s. mācīties mārketinga eksāmenam es laikam sākšu tikai braucot vilcienā uz akadēmiju. un tikai tādā gadījumā, ja būs kur apsēsties. un, ja nelasīšu jauno Rīgas Laiku.

sesija ir laiks, kad ik pēc pārdesmit minūtēm tiek iets snaikstīties gar ledusskapi, taisīt tēju vai kafiju un pīpēt - lai būtu pašsevattaisnojums nemācīties. vai arī tiek bezmērķīgi klaiņots riņķī pa māju ar baltiem diegiem šūtu pamatojumu - pavēdināt galvu. sesija ir laiks, kad nekas neparasts nav daudzminūšu telefonsarunas, īsziņas un skaipa pīkstieni no kursabiedriem jebkurā diennakts stundā. sesija ir laiks, kad pa labi, pa kreisi tiek dalītas ēpastu paroles. un pats jaukākais - sesija ir laiks, kad izbaudīt unity 4os naktī paceļot klausuli un dzirdot: "eu, Ines, stop. ejam tagad uzpīpēt", vai arī - "klau, vari man, lūdzu, uzzvanīt pēc stundiņas un pamodināt? es iešu mazliet pagulēt...".
sesija ir laiks, kad dzīvi un patiesi izjust ugunīgo laika elpu pakausī.
šitā man ir pagaidām pēdējā prognozējamā sesija. centīšos pārāk daudz nečīkstēt.

un vispār man šobrīd ir jāraksta kkas galīgi cits, nekā šitas. un jānosūta pēc 30 minūtēm.
lābī, es jau rakstu. rakstūūū.

lai gan man vispār kauns atzīties cikos no gultas šodien izkāpu, diena vismaz nav galīgi bezjēdzīga. izgulējos, redzēju vairākus intrsantus sapņus, pagatavoju brīnumgaršīgas vakariņas, kas reizē bija arī brokastis, pievērsos 20. gs. mākslas vēstures kavēto lekciju apzināšanai, kā arī sāku domāt par 3dien nododamo mārketinga mājasdarbu. pēc brīža iešu uz vannasistabu iemēģināt pirmo šogad saņemto zsv. dāvanu - apgriezīšu matus.
bet par skolu runājot - mani aptuvenie aprēķini ir tādi, ka no šogad notikušajām apm. 83 lekcijām, esmu apmeklējusi apm. 27. un nekādā gadījumā ar to nelepojos. toties šonedēļ ir iespēja šos skaitļus mainīt uz attiecīgi apm. 89 un apm. 33.

ūūū Sniega Karalienes muzikālais noformējums ir nenormāli kruts - stīgu kvartets dzīvajā - 3 vijoles un čells un baigi smuka, šīzīga mūzika [komponējis kanādietis Patric Cardy]. pat paliku mēģī ilgāk nekā vajadzēja, lai paklausītos vairāk. izskatās, ka izrāde arī būs forša.
un tagad manliekas ir īstais brīdis izrallijoties ar ļasiku pa dubļiem.

p.s. šorīt ieskrēju uz 15 min skolā beidzot nodot to mājasdarbu, kuru biju plānojusi nodot jau 31.10., bet tas toreiz neizdevās tās slavenās šņabīš2dienas dēļ.

pirmo lekciju šorīt nogulēju, trešajā lekcijā divreiz aizmigu. gandrīz aizmigu savā kabinetā un pēc tam arī vilcienā. jau kāpjot ārā no gultas sapņoju par brīdi, kad tur atgriezīšos.
esmu mājās, jau stundas piecas vismaz, bet joprojām neguļu.
ko es daru? es rakstu darbu mārketingā, kas jānodod tikai nākamtrešdien.

tas, ka aizgāju uz lekcijām ir labākais, kas ar mani pēdējā laikā noticis. sasodīti iedvesmojoši - gan akadēmija, gan lekcijas, gan biedrenes, gan tas, ka iesniedzu bakalaura darba pieteikumu.
pasniedzēja pat lekcijās pastāstīja gan par maukām, gan kokaīnu, tikai par dolāriem ne. un to nemaz ar nevajadzēja.

lietussargi gan mani tracina. tik vien nostaipīju somā līdzi, neatvērtu. vairāk tā nedarīšu.
šobrīd nēnōrmāli nāk miegs, bet vēl jāpaēd un jāizbrauc tripā ar riteni. tā varētu būt otra pēdējā laika labākā lieta.

labrīt, mīļie cilvēki, lūdzu, piedodiet man par briesmīgajiem laikapstākļiem.
esmu pārliecināta, ka tā ir tikai tādēļ, lai pārbaudītu manu megagigaapņemšanos beidzot aiziet uz mākslas vēstures lekciju, kas sākas 8:30.
nedusmojaties pārāk. padomājiet par mani - man izdevās aizmigt apm. pirms 2h, man kkā jātiek, pa ceļam attāli līdzīgo dubļujūru [kas nezkāpēc saucas Akāciju iela], līdz piebāztam un smirdīgam vilcienam, jāaizkratās līdz Vagonu Parkam un jāaizrikšo līdz skolai, kur jānosēž 3 lekcijas.

šķīstošā kafija ir nenormāli nelādzīgs padzēriens + laikam būs jāmeklē lietussargs, kuru nekad nelietoju.
+ nekad nebiju iedomājusies, ka jānotiek kam šitādam, lai man uzlabotos garastāvoklis