*

es īsti nemācēšu paskaidrot kā tas tā gadījās, bet es šodien atkal biju uz Bikram jogu. kad iegāju zālē, bija tāds FAK, NĒ! Nevar būt ka es atkal to daru!. tad pagulēju brīdi, atklimatizējos un sākoties nodarbībai likās, ka nu jau visu zinu un visu varu un visu izdarīšu. protams, ka nekas tamlīdzīgs nenotika un dabūju vairākreizes sēsties uz paklājiņa, bolīt acis un smagi elst. karoč faits ar sevi baigākais. bet vispār pasniedzējam (šodien biju pie spāņa Rafaela) taisnība - jācenšas visu darīt un neapstāties, jo tiklīdz apstājas, tā sāk domāt un tiklīdz sāk domāt, tā ir pakaļā. vēl viņš ieteica skatīties sev acīs (tur ir spoguļi pie sienām) - tipa koncentrēties un būt sevī iecentrētam, kontrolēt ij prātu un ķermeni. bet es nevaru - tas, kas man tur skatās pretī, vismaz pagaidām, ir kaut kas ļoti nepievilcīgs. sarkana, sviedriem noplūdusi seja, izspūruši mati un izmocīts skatiens. grūti iedomāties (bet es ceru), ka man kaukad pretī varētu raudzīties kaut kas smaidīgs un relaksēts.
pēcsajūta gan atkal fantastiska. un vispār es daļēji zinu, kāpēc tur atgriezos - šodien jutos visnotaļ netipiski labi un liekas, ka tas bija tieši vakar pārciestās nodarbības nopelns. iešu vēl.
un labi, ka man gadījās tur nokļūt tādā jocīgā veidā. ja man būtu jāmaksā tā milzu nauda par nodarbībām, būtu traki (t.i. es nevarētu to atļauties).

pietrūkst klasiskās hathas miera un lēnīguma, bet klasiskajā hathā man nekad nav bijis ar sevi TĀ jācīnās. te visu laiku notiek atklāta cīņa uz dzīvību un nāvi - starp ego un mani. hatha, drošvien, vienmēr paliks man mīļāka un tuvāka, bet šobrīd ir sajūta, ka man vajag kko tādu kā šitais kreizī Bikrams. gan jau ar laiku paliks mierīgāk un izturamāk, bet šobrīd šķiet, ka būs ko pacīnīties pirms tam.