*

vasara beidzās vakar, kopā ar Dabas zirgu nometni. telts un guļammaisi beidzot ir izkāpuši no Golfa bagāžnieka, kur bija mituši kopš jūlija sākuma. vasara ir beigusies ar siltu nedēļas nogali Plakanciema mežos.
dziesmas pie ugunskura, divas atpalikušas perseīdas, jāņtārpiņi un gredzenpavēlnieciska izjāde krēslainā mežā.
rīta joga mazliet rasainā zālē pie manas mīļās pasniedzējas (ir tik jocīgi stāvēt koka pozā, kad kilometru tālāk tīra mežu un ir dzirdami krītošu koku radīti trokšņi), pelde dzestrā upē, mācīšanās ieklausīties savā zirgā un veidot ar viņu dvēseliskas attiecības, stāstījums par gadsimtiem senām zirglietām. dziesmas pie ugunskura, kuras aprauj auļojošu zirgu nagu radītais troksnis. lupatās sarauts elektriskais gans un tumšā mežā pazudušas atsevišķas zirgu grupiņas. meklējam spīdinot mašīnas starmešus visās meža pļavās, cerot ka atspīdēs zirgu acis. atspīd. divatā vedam mājās četrus zirgus. cauri mežam, naktī, līdz vienā punktā es neredzu vairs neko, pat ne zirgus, kurus pati vedu. ir tikai pa elpojošam nāsu pārim pie katra pleca un mīksts soļu troksnis no sūnaina meža ceļa. pēc tam pārvedam vēl trīs no pavisam citas meža pļaviņas. daži atpakaļsanāk paši. sarauta un sapiņķēta elektriskā gana labošana, tamborējot to divu mazu kabatas bateriju gaismiņās. atgriežamies pie ugunskura un smejam, par to, ka katrs troksnītis liek sarauties un izklausās pēc izmukuša zirga soļiem.
7dienas rīta fizioterapteiskā pilates nepatika. likās nedabīga un pretrunā ar to, ko esmu mācījusies jogā. pēc tam klasiskās jāšanas gudrības un smalkumi, kurus gan apguvu tikai teorētiski, jo Radis bišķi saklibojies un treniņā jājams nebija. nekas, man vēl būs miljons individuālo treniņu ar Gitu. mazliet uzlīdu uz neapseglota Rada šortos, ar basām kājām un atklāju, ka man šausmīgi patīk sajūta, kas rodas ar basām kājām pieskaroties zirga sāniem. nobeigumā, kad esam sasēdušies ap galdu, lai ēstu brīnišķīgu, uz ugunskura vārītu sautējumu, atskan zvans no cilvēka, kas aizgājis pārbaudīt ganu. zirgu nav ganībās. nejauši palicis atvērts viens elektriskā gana posms. viss bars projām. kārtējais gājiens tumsā pa dubļainām, šaurām ganību takām, ar kurpēm kājās un vienā īsā striķī iesietiem diviem, lieliem zirgiem, jo paķēries pārāk maz apaušu līdzi. mežā rej lapsas, zemu virs galvām švīkstinās sikspārņi, kā traki sisina sienāži un kaut kur attālāk melanholiski brēc pūces vai vakarlēpji vai varbūt zaķi.
ar bezgalīga noguruma sajūtu pārbraucu mājās un naktī sapņoju par jāņtārpiņiem mežceļu malās.
vasara ir beigusies.