*

ar mani pēdējos pāris mēnešus ļoti izteikti notiek lietas, par kurām kaukad esmu brīnījusies skatoties uz citiem. nu, tipa - es nesaprotu, kā tā var būt, kā tā var darīt, kā tā un kā tā šitā, man gan tā nekad nē. pamācoši jau ir, interesanti arī, bet ļoti nogurdinoši tomēr.
nu, piemēram, agrāk dusmojos šausmīgi reti, nu gandrīz nekad. attiecīgās situācijās drīzāk noskumu nekā noskaitos. a pēdējā laikā spēju sadusmoties par jebko. un tad iekšējais prāts noskatās uz to stulbo, ārējo dusmošanos ar tādu pašu izbrīnu, kā agrāk uz citu cilvēku dusmām un domā - nu, Ines, nu kā tā var būt, kā tā var darīt. un bezmaz tāda sajūta, ka tās dusmas nav manējās, ka es viņas nepazīstu, ka viņas man atsūtītas pamācošos nolūkos, lai es atrastu veidu, kā tikt ar viņām galā. grūti iet. un dusmas, jau tik tāds viens piemērs. viskas jau man te tāds notiekas.

a pēc kādām 4 min norubīs elektrību līdz pat vakaram, kaukādu remontdarbu dēļ. un man nav ne jausmas, kā šo dienu lai pielieto - bez gaismas, bez muzona, bez ūdenssūkņa, bez cepeškrāsns, bez internets, bez filmām utt. varēja vismaz šito kaukādā saulainā dienā darīt jebšu arī tādā, kurā man viskas darāms ārpus mājas.

vot, vakar gadījās tāds gadījums, kas lika aizdomāties par to, ka mēs nezinām, kur dzīvo lielākā daļa mums pazīstamo cilvēku (nu labi, es vismaz zinu, kur dzīvo liela daļa pilsētsbiedru, Digna un pāris manas kursabiedrenes) un par to, kā vispār ir mainījušas attiecības un komunikācijas veidi starp cilvēkiem.
gadījums bija tāds, ka es kko rosos pa virtuvi, te zvans pie durvīm. a tur ciemiņš. pie manis. sen neredzēts un iepriekš nepieteicies. paciemojāmies un tad, man pa pakausi iespēra apjausma, ka mūsdienās šitā vairs gandrīz nekad nenotiekas.
ta, ka vēl dzīvoju Tērbatsielā tā bija ierasta prakse, par to jau vienreiz rakstīju. nu kad nepieteikušies viesi mēdza nākt visdažādākajos laikos. ja manis nebija uz vietas, vecāki viņus cienāja ar tēju un apsēdināja pagaidīt. ja ilgi nerādījos, ta aizgāja atstādami zīmītes. kaukas mazliet tamlīdzīgs vēl tika novērots 2006ajā un 2007ajā, kad tas vājprātīgais Salaspils City Hardcore gāja uz pillu klapi. ta ar te nāca visādi un gāja visādi un jautri bija. vienvakar, piemēram, kad es jau saldi gulēju, viens tipiņš pārkāpa sētai, uzlīda uz 2. stāva balkonija un klapēja pie loga, lai laižu iekšā. toreiz gan baigi viesmīlīga nebiju, attaisīju logu, kārtīgi nošņācos un vēlīnais viesis pazuda pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis. a pēdējos gados ne miņas no kaukā tāda. kad es pati kaukur būtu iepriekš nebrīdinot būtu ciemā ieradusies es vispār, vispār, vispār neatceros. un, kad vakar tas augstākaprakstītais gadījums notikās, pirmā brīdī pieķēru sevī domu - nu varēji tak iepriekš piezvanīt, es te tagad to un šito daros..., no kuras gan steigšus nokaunējos. bet tā manliekas ir tāda vispārēja doma. visas tās ierīces un vadi un elektrības un nulles un cipari ir tā aizņēmuši mūsu ēterus, ka tur vairs īsti nepaliek vietas dzīviem cilvēkiem no miesas un asinīm - lielākā daļa komunikācijas vairs nav tieša un nepastarpināta. pat, ja kvantitatīvā ziņā komunikācijas apjoms it kā ir liels, tad kvalitāte ir pilnīgā pakaļā (es atvainojos par izteicienu).

ai, es nevaru parakstīt. nākot mājās bija viss šitas sīki, smalki un eleganti izdomājies, bet pieēdos to zupu un kūku un vsjo. viss ķermenis samobilizējies uz gremošanu un galva atsakās sadarboties. bet tā kā jau tik daudz sarakstīju un domu gan jau var nojaust, ta lai paliek kā ir - bez nelaimīgām beigām.

zivs pūst no galvas. cilvēks arī.

Cilvēks nerada domas. Viņš tās tikai uztver un pārraida. Domas, kas iet caur cilvēka prātu, nāk no saprātīgām būtnēm prāta pasaulē. Šo būtņu domas piepilda visu telpu. Katrs cilvēks uztver tādas domas, kas vibrē vienādi ar viņa prātu. Kādas ir jūsu domas, ar tādām būtnēm saistāties. Katra taisna doma, kas izgājusi cauri tavam prātam, apceļojot visu cilvēku prātus, bet varbūt arī visas debesis, atgriezīsies pie tevis. Un, ja bija taisna, tā atnesīs sev līdzi visas bagātības. Ja bija greiza, tā atgriezīsies ar visām kaitēm, kas viņai ir, un tu sajutīsi tās smagumu.
P. Donovs

ēters liekas šausmīgi aizdirsies. un Ego nenormāli izpleties un izlaidies.

agresija rodas no bailēm. slinkums ari, bet to jau es vienreiz teicu.

kaut kas ir jādara. steidzīgi. tūlīt.

miers. tīrība. pašpaļāvība. ticība. labvēlīgums. mīlestība. draudzīgums. uzticēšanās. pateicība. piedošana. žēlastība. iecietība. pārliecība. klātesamība. šeit un tagad.

punktiņi.

vakar, runājot par mīlestību, nonācām pie secinājuma, ka sākumā mīlestība ved pie rociņas un visu dara Tavā vietā, ta ka tāda mammīte vai papiņš, bet neizbēgami attiecībās pienāk brīdis, kad ir viss jāņem pašiem savās rokās, jādara un jākopj un jāmīl, ja grib, lai tā mīlestība paliek klātesoša, tīra, īsta un godīga. un daudzi cilvēki ir pārāk slinki vai akli, lai ar to nodarbotos.
bet man vairs nesanāk to uzrakstīt tik īsi, skaidri un precīzi, kā vakarvakara sarunā. un vispār tā pa lielam to izdomāja Kārlis.

cilvēki ir totāli aizmirsuši, ka ne jau lietas piešķir viņiem jēgu, bet viņi lietām!

bailes simbiozējot ar slinkumu un neticību sev, liek prātam būvēt sarežģītas, bezjēdzīgas un nestabilas konstrukcijas, kuras bezcerīgi attālina no lietu patiesās būtības un padara mūs aizvien vientuļākus un atsvešinātākus. un, kad esi to apzinājies, jūties vēl vientuļāks un atsvešinātāks, jo saproti, kur atrodies, bet nezini kā no turienes izkļūt.
bet, ja tomēr zini, tad netici sev, ka to spēsi, baidies, vai arī Tev vienkārši ir slinkums.

man laikam klabā rakstīšana ir kā vāciņa uzlikšana tikko izvārītai zaptei.
kaut kas notiek, virmo, ņirb, vārās, veidojas, top, darās un tad beidzas, bet man iekšā joprojām viss notiek, virmo, ņirb, vārās, veidojas, top, darās un tad, es apsēžos un lēnā garā ieģērbju to vārdos, sakarīgos teikumos, konkrētās domās un tā es saleju to svaigo, smaržīgo zapti burciņā.
un, kad tiek nospiests Update Jounrnal, tad vāks ir virsū. domas ir norimušas, skatiens skaidrāks, prāts vēsāks un var rāmi apcilāt, ko tas viss man ir devis un nozīmējis.

(visa šī doma man ienāca prātā, tāpēc, ka šodien pavadīju lielisku dienu un manī tas viss joprojām notiek, virmo, ņirb, vārās, veidojas, top, darās, bet man galīgi nav spēka un saprašanas, lai to salietu burciņā un aizvākotu. tāpēc braukšu tagad labāk skatīties Ziedoņa un Visuma pirmizrādi un ļaušu tikmēr tai zaptei mazliet vēl padzist)

pēc manām domām ir vairākas higiēnas pakāpes un tās visas ir ļoti svarīgas:
1) mazgāšanās, ēdiena izvēle, tīrs apģērbs, utt. - tas ķermenim;
2) jōga - tas ķemenim un prātam;
3) godīgums - tas sirdij, dvēselei un vispār visam, visam, visam.

un vēl:
apziņa, ka nav iespējams aizbēgt, paslēpties, noslēpties, man dīvainā kārtā liekas ļoti mierinoša - tā it kā saka, ja jau Tu saproti, ka nekur nespruksi, Tu vari nešķiest enerģiju aklai skriešanai pa riņķi un uzreiz rāmi un godīgi skatīties acīs. tāpat viss, mēs visi esam saistīti ar neredzamiem, nesaraujamiem pavedieniem un, lai kā to negribētos, tie kamolīši, tās spolītes kautkad sāk ritināties un aizved mūs tur, kur mums jābūt. nekāda spirināšanās pretī nelīdz. tas ir tikpat neizbēgami kā nāve.

es šodien smaržošu pēc jasmīniem.

ja arī viss ir pavisam, pavisam vienkārši, tad lai tiktu pie tās vienkāršības bieži vien jāizrokas cauri centneriem un tonnām netīru dubļu. un tas vairs nemaz, nemaz nav vienkārši.

1) vakarnakt, pirms aizmigšanas izdomāju, ka man vislabāk patīk cilvēki, kuriem vienlaicīgi piemīt: godīgums, veselais saprāts, humora izjūta, gaume un sirsnība. ja tas viss ir, tad pārējās vēlamās lietas pa lielam vienmēr top piemestas. principā jau pietiek tīri tikai ar to godīgumu, jo ja ir tas, tad pārējās lietas no viņa izriet dabiski (bet es diezko negribu par to diskutēt);

2) atļāvos bišķi patīrīt frendlisti - biju nonākusi līdz 70 limitam, nopietnām attiecībām ar Denisu vēl neesmu gatava, tāpēc atdraugoju pāris draudziņus, kas nav neko rakstījuši vairākus mēnešus, lai varētu piedraugot jaunus ne-draugus, kas raksta biežāk. nekā personīga - uz ielas (un bāros) turpināsim sveicināties kā allažiņās.

Līķim arī ir ausis, skaņas to sasniedz. Bet vai tas dzird?
Šri Šri Ravi Šankars

ja dzīve ir liels un neaptverams Kaut Kas, tad nāve, gluži pretēji, ir liels un neaptverams Nekas. tāpēc jau ir tik grūti/jocīgi pieņemt nāvi - Kaut Ko var mēģināt izzināt pa mazām detaļām, lēnītēm virzoties uz priekšu savā izziņas procesā (kā arī mēs visi to darām), bet tā, kā Nekas ir Nekas, t.i. milzīgs tukšums, kuram nav detaļu, tad esam spiesti gremot uzreiz visu vienlaicīgi - lielu un ātri.

vakar apstiprinājās manas pāris dienas ilgušās, nelāgās aizdomas, ka ir nomiris viens no maniem klasesbiedriem. personīgi manam Ego šajā sakarībā vissāpīgākais liekas tas, ka es sapratu, ka esmu ar šo klasesbiedru kaut kādā ziņā ļoti lepojusies, uztvērusi kā paraugu, ticējusi. viņš nebija vienkārši parasts tipisks, skaļš un daudzonīgs, klases zēns - viņš bija tāds mazliet īpatnējs, mazliet ta ka jefiņš, ko citi reizēm apceļ un viņam bija lielisks talants iekulties visādās nepatikšanās ar skolotājiem. pēc tam izrādījās, ka viņš ir nenormāli gudrs vienā, sevi interesējoša jomā (diezgan neparastā un ļoti specifiskā) un es regulāri priecēju acis skatoties viņa galerijas oranžajā portālā, kurās viņš redzams ar karjeru saistītos ceļojumos pa dažnedažādām eksotiskām valstīm. nu kaut kas līdzīgs neglītā pīlēna stāstam. un vēl viņam bija ļoti silta sirds.

un vēl, kā jau es to esmu teikusi, man liekas tik ļoti nejēdzīgi nomirt pavasarī. tas ir nāvei pats nepiemērotāks gadalaiks. un, ja vēl, kā laikam ir noticis šajā gadījumā - tā ir bijusi viņa paša izvēle, tas liekas pavisam, pavisam stulbi.

ķermenim vienmēr, vienmēr taisnība.

1) dubultdaudz laimes jaunajā gadā - šogad vienā dienā (t.i. šodien) sakrīt gan ķīniešu jangads, gan tibetiešu losars.
tibetiešu astroloģijas predikšeni šim gadam gan nav diezko spīdoši;
2) vot, paskaidrojiet man, lūdzu, kāds, kādā veidā, kad un vispār kāda velna pēc, latviešu visikdienišķajā sarunvalodā ieviesās tas italiano bambino sveiciens čau?
3) šodien braucu ar liftu, busiņu, eskalatoru, lidmašīnu, autobusu un vilcienu. esu tagad mājās un dzeru vienu gigakrūzi tējas pēc otras;
4) kāpēc cilvēkiem ir tik grūti saprast, ka drošība un brīvība ir viens otru izslēdzoši un kopā nekādi nesavietojumi jēdzieni?
5) pievienošu vēl nevisai daudz fotoattēlu no ceļojuma. pārsvarā bildes, kurās atspoguļojas mūsu delīruiums (skat iepriekšējo postu). un bilde ar vīna glāzi ir maldinoša - mēs ar Kārli divatā, trīs dienu laikā spējām izdzert tik puspudeles vīna. atlikušo pusi es vakarnakt pirms gulētiešanas izlēju izlietnē;
( zisizit )

nezinu. nezinu, bet man liekas, ka šitādi laikapstākļi tikai nāk par labu. atgādina cilvēkiem, ka viņi nav vieni paši pasaulē, ka ir vēl arī citi, bez, kuriem nekādi nevar. ka ir kaut kas svarīgāks par trulu un ietiepīgu bet man vajag un viss. ka cilvēkam ir jākalpo pasaulei, nevis jācer, ka visa pasaule kalpos viņam. ja gribas tikt mājās, ir visiem kopā jāstumj tas autobuss. ir jāiet pie kaimiņa lāpstu aizņemties, lai izraktos no kupenas. ir jābrauc lēnām, prātīgi un klātesoši un jātic, ka citi rīkosies tāpat, ja negrib iekļūt avārijā. ir jābūt mierīgam, saprātīgam un izpalīdzīgam, jo viens, nikns un dusmīgs neko neiespēs.
tēta pusbrālis no rīta runāja kaut ko par dabas katastrofu. nē, tā nav nekāda dabas katastrofa, tā ir cilvēku katastrofa. dabai tas ir vienkārši sniegs, kas snieg ziemā, kā pieklājas. cilvēkiem tā sanāk tāda kā neliela, vispārēja strutu izspiešana - egoisma, norobežošanās, nesadarbošanās, savītīguma izspiešana. manliekas, ka visiem no kaut kā tāda kļūst labāk. labāk, vieglāk un siltāk un kāds no tā varbūt kļūst arī mazliet gudrāks.
ēters ar mazliet attīrās.

1) pie līdz kājai atvērtām durvīm klauvēt ir lieki un muļķīgi;

2) pēc vakardienas pasēdēšanas telpā, kur visi citi pīpē, rīklē tāda sajūta it kā pati būtu pīpējusi, mazs dūmkrekšķītis arīdzan un tā telpa nemaz nelikās vājprātīgi piesmēķēta + visu laiku logs stāvēja pavērts šķirbiņā. laikam pirmo reizi mūžā sāku saprast, ko nozīmē un kā izpaužas pasīvā smēķēšana. tāpēc es tagad ļoti atvainojos tiem, kuriem kādreiz nācies negribot ošņāt un elpot dūmus no manām cigaretēm, manliekas, ka es vairāk tā nedarīšu.

1) šīs dienas atklājums ir kumelīšu tēja ar kanēli. pati nekad nebūtu iedomājusies, ka tās abas garšas tik ļoti labi iet kopā;
2) atcerējos, par tādas vietas kā atlants.lv eksistenci - iegāju pastīties un konstatēju, ka kopš pagājušā gada maija beigām man tur sakrājies jau 4.91 Ls. ta jau kāds velk tos manus darbus un plaģiātē uz viņiem;
3) viena diezgan briesmīga slimība, kas var piemesties ir kad cilvēks vairs negrib un nemēģina izklaidēties pats, bet gaida, kad kāds cits/citi viņu izklaidēs. šīs ligas lielākās riska grupas ir vientuļi cilvēki, kuri dzīvo vieni un ļoti maz komunicē ar citiem, kā arī, nesen kā kopā sagājuši, jauni pāri. vēl viens riska faktors ir palēnām pieaugošais vecums. tie, kas ir inficējušies ar šo kaiti ir neciešami augstprātīgi, paštaisni un garlaicīgi cilvēki, kuri visbiežāk savu slimību nemaz neapzinās un negrib apzināties (par cenšanos izārstēties nemaz nerunājot). ja godīgi, tad mēs ar Kārli ar vienu brīdi, manliekas, bijām ar šito saslimuši, bet nu jau lēnītēm sākam atlabt;
4) lasu tagad tādu Maikla Talbota grāmatu Hologrāfiskais Visums - visādā ziņā ļoti interesanta un izklaidējoša, bet kas man tur riebjas (drīzāk smīdina un mazliet kaitina) ir ļoti subjektīvas tulkotājas (Inta Čerņavska) piezīmes. nu viņas viedoklis un domas par dažādiem grāmatā aplūkotajiem jautājumiem (piemēram, vietā kur tiek aplūkots fenomens, kad cilvēki spēj bāzt pirkstus ugunī un neapdedzināties, tulkotāja apakšā pievieno piezīmi, ka pati Bulgārijā esot redzējusi kā cilvēki staigā pa degošām oglēm un tas esot ļoti iespaidīgi). par to, kas šī tulkotāja ir un kāda ir viņas kompetence par aplūkotajām tēmām nekur nekas nav minēts. tad jau moš varēja grāmatā iedrukāt arī viņas radu un draugu, kuri varbūt dabūja pašķirstīt iztulkoto manuskriptu vēl pirms tas tika iespiests un izdots, refleksijas. pēc manām domām tas ir diezgan neprofesionāli. es taču teātrī neeju pie katra skatītāja pirms izrādes un neklāstu viņiem savas pārdomas par to;
5) man sāk apnikt ziema. gribētu pārreiz uz kalnu aizbraukt un viss, vsjo. gribu siltumu un slapjas zemes smaržu;
6) karoč visu šito varēja arī mierīgi nerakstīt, bet man bija ritīgs klabā rakstāmais mūds un nekas cits ko pastāstīt man šobrīd nava. lai jums visiem viss labi sokas.

viss, protams, protams, ir pavisam vienkārši, bet tā visa kā ir tik daudz, ka to aptvert un saprast un salikt kopā ir ļoti sarežģiti, par spīti tam, ka tas viss, viss ir pavisam vienkāršs.