enerdžī

Posted on 2010.09.28 at 11:50
Tags: ,
ar mani pēdējos pāris mēnešus ļoti izteikti notiek lietas, par kurām kaukad esmu brīnījusies skatoties uz citiem. nu, tipa - es nesaprotu, kā tā var būt, kā tā var darīt, kā tā un kā tā šitā, man gan tā nekad nē. pamācoši jau ir, interesanti arī, bet ļoti nogurdinoši tomēr.
nu, piemēram, agrāk dusmojos šausmīgi reti, nu gandrīz nekad. attiecīgās situācijās drīzāk noskumu nekā noskaitos. a pēdējā laikā spēju sadusmoties par jebko. un tad iekšējais prāts noskatās uz to stulbo, ārējo dusmošanos ar tādu pašu izbrīnu, kā agrāk uz citu cilvēku dusmām un domā - nu, Ines, nu kā tā var būt, kā tā var darīt. un bezmaz tāda sajūta, ka tās dusmas nav manējās, ka es viņas nepazīstu, ka viņas man atsūtītas pamācošos nolūkos, lai es atrastu veidu, kā tikt ar viņām galā. grūti iet. un dusmas, jau tik tāds viens piemērs. viskas jau man te tāds notiekas.

a pēc kādām 4 min norubīs elektrību līdz pat vakaram, kaukādu remontdarbu dēļ. un man nav ne jausmas, kā šo dienu lai pielieto - bez gaismas, bez muzona, bez ūdenssūkņa, bez cepeškrāsns, bez internets, bez filmām utt. varēja vismaz šito kaukādā saulainā dienā darīt jebšu arī tādā, kurā man viskas darāms ārpus mājas.

Comments:


apogs
[info]apogs at 2010-09-28 12:56 (Saite)
šitādā dienā jāiekurina kamīns un jāada zeķe vai jālasa pasakas pustumsā..
az
[info]az at 2010-09-28 18:05 (Saite)
man patika doma par kolektīvajām dusmām, nu tādām, kas nav tavējās.
dzīvē jau tā ir - sākumā tu tiec galā tikai ar sevi, rūpējies tikai par to, lai tev labi, un tad sāc rūpēties par citiem.
kādam jau ir jāpalīdz zemei.
Previous Entry  Next Entry