*

palasījos savu žurnāli uz atpakaļu un secināju, ka pagājušais gads bijis tāds sēdēšanas un domāšanas gads. pilns ar visādu funktierēšanu, atziņām, atklāsmēm, atskārsmēm, visa vērošanu no malas, utt. bez maz katrs otrais ieraksts ir ar tagu gudrība. un manliekas, ka galvenais, ko es tur sapratu ir tas, ka dzīve nav cīņa, ka attiecības nav cīņa un, ka vispār nevajag ne par ko un ne arvienu cīnīties. ja to nedara, tad viss sokas un padodas ļoti labi, bet ir grūti to vienmēr paturēt prātā, neaizmirst un likt lietā. it kā jau es to zināju arī pirms tam, bet tagad tas liekas kaukā fundamentālāk atklājies. a tad, kaukad rudenī man laikam sākās jauns cikls, kad gana sēdēts un prātots, ka gribas kustēties, priecāties, satikt cilvēkus utt. un manliekas, ka es sākumā tam neapzināti pretojos, jo iesēdēts bija (ir) pamatīgi, bet kļūst arvien vieglāk un labāk un dzīvespriecīgāk. man negribas neko domāt, man gribas, lai viss tas izdomātais iesēžas, ieaugas manī, nostiprinās un pa to laiku es gribu KUSTĒTIES! iet jāt, braukt uz kalnu, ālēties, 100X vairāk komunicēt ar cilvēkiem, rakstīt te visādas dumības, tizloties utt. utjpr. negribas neko nopietnu, neko sarežģītu, nekādas dižas un senas gudrības. ja kas man stāv vesela čupa ar puslasītām un nedabeigtām grāmatām, lai pastāv vien. visam, visam, visam pašam savs laiks.

( a te tālāk būs par to, kā es šodien braucu kamanās un jāju bez segliem )

1) vakar aizdomājos par cilvēkiem, komunikāciju un socializāciju un nonācu pie secinājuma, ka kopš esmu aizgājusi mazliet uņģikā no aktīvās tusiņu utt. aprites, es cilvēkus lietoju kā zāles. vairāk novērtēju viņu īpašības un meklēju viņu sabiedrību tad, kad man tas liekas visnepieciešamāk un vajadzīgāk. kad liekas, ka varētu sarezonēties vienā līmenī un, ka tas varētu kauko iedot. man vai abiem. parasti tas strādā un ir labi. vēl es diezgan (pārāk) histēriski mēģinu izvairīties no cilvēkiem, ar kuriem liekas nekādi nesanāks tā sarezonēšanās un tas man pašai bišķi riebjas, jo man nekādā gadījumā nav vienmēr taisnība šajā jautājumā;

2) visforšāk ir komunicēt ar cilvēkiem, kuri no tevis neko negaida. es nedomāju kaukādā lietiskā, materiālā ziņā, bet tā, ka tas cilvēks satiekoties uzreiz negaida no tevis konkrētas tavas izpausmes, kaut kādu savā prātā uzkonstruētu tavīgumu, kaukādu paternu, kas nepārtraukti replicējas noteiktu, bet ierobežotu variāciju ietvaros. ar tādiem vispār ir gandrīz nouvei sarezonēties, ja vien tu neesi tieši, tieši tāds, kādu viņi tevi gaida un iedomājas. visforšākā, tātad, ir beznosacījumu komunikācija;

3) abi iepriekšējie punkti ir savā starpā krietni vairāk saistīti, nekā man likās, kad sāku rakstīt, bet tā doma man vēl jāizdomā.

man laikam īsti nav nekad tāds stāvoklis - neviens mani nesaprot.
ir vai nu tā, ka vismaz kāds mani saprot vai arī tā, ka es nesaprotu pati sevi.

man ir viena Meitene mīļa. Viņa tagad ir tālu prom, pie jūras un vējos un Viņa nav viens. bet bija tāds laiks, kad Viņa bija tepat un Viņai ļoti nāca miegs. uz mana rakstāmgalda, tad stāvēja fotogrāfija, kurā Viņa gulēja un blakus bija rakstīts vārds un tas vārds bija MOSTIES. es skatījos uz fotogrāfiju no rītiem, zvanīju Viņai un teicu to vārdu un pamodos pati. un pamodās Viņa. manliekas, tas ir labs vārds, ko kādam sacīt un reizēm vēl labāk ir, kad kāds to pasaka Tev.
ir labi mosties un pamosties un atmosties un negulēt mūžīgā miegā, kas garāks par pašu dzīvi.

paldies kosmosam par skaisto, silto un saulaino dienu!!! ideāla, lai ietu pie zirdziņiem.
a pie zirdziņiem es dabūju pāris mācības:
1) šeit un tagad mācība: notīrīju un sasegloju balto Lēdiju. uzkāpu, sāku jāt, nosoļoju kādus metrus 30, domādama savas domas un nesekodama līdzi zirgam. Lēdija pēkšņi sabijās no kkā, sāka trakot, es nebiju tam gatava un ar diezgan lielu rādiusu pārmetu salto pāri viņas galvai un piezemējos uz muguras, gandrīz aizsitot elpu. kaklu ar bišķi sastiepu, tagad nevaru paskatīties ne pa kreisi, ne uz leju. neko, kāpu atpakaļ mugurā un turpināju jāt;
2) mācība par (ne)baidīšanos: sāku lēkšot, viss normāli, vienā brīdī Lēdija pametas mazliet uz vienu pusi un piebremzē. es, tā vietā, lai mēģinātu noturēties un savākt zirgu, nodomāju - vai, atkal jākrīt un, protams, esmu zemē dubļos. kāpu atkal virsū un lēkšoju tālāk;
3) mācība par (ne)piesaistīšanu: aizvakar nenāca miegs, skatījos jūtjūbā video par zirgu apmācību utt. un aizskatījos līdz visādiem horse accidents. skatījos kā krīt cilvēki, kā krīt zirgi un domāju - šausmas, šausmas, es tā negribu. es jau vispār diezko nekrītu, man jau tā negadīsies. nu lūk - šodien ar dabūju rezultātu par šito šausmināšanos.



p.s. sanāk, ka šodien es nokritu no zirga tikpat reizes, cik pirms tam visā iepriekšējā mūžā kopā. voltizēšanas kritieni neskaitās.

a) manliekas, ka ir tīri labi, profilaktiskos nolūkos pagremdēties atmiņās par laikiem, kad nav gājis tik labi, kā tagad. labi tāpēc, ka ir ļoti viegli aizmirst visādus sūdus, kas reiz savārīti un aizmiršana nozīmē, ka nav tālu no sūdu atkārtošanas. un vēl labi tāpēc, ka palīdz nopietnāk paskatīties un novērtēt jau ierasti labo un ērto ikdienu.
b) kopš vakardienas (t.i. 6dienas) pulksten pieciem mūsu kopējais bučošanās stāžs ir divi gadi;
c) šodien (t.i. 6dien) tika pirmoreiz iekurināts aizvakar pabeigtais kamīns. nu no lielajiem darbiem atlikusi tikai grīdas slīpēšana un apstrāde un visu vājprātīgo remontputekļu ārā dabūšana. pēctam tik sīkumi - piekrāsošana, kājlīstes utt.;
d) ai, bija vēl visādas domas, bet slinkums rakstīt un kāda gan ar no tā jēga. labnakt. es rīt iešu jāt (ja nebūs pārāk nenormāls urogāns ārā).

esat taču pamanījuši, ka mēdz būt tā - Tu pasaki, ka Tev viss ir labi un tad uzreiz notiek kkas slikts. parasti to pieņemts saukt par nelaimes piesaukšanu, bet man liekas, ka Kosmoss vnk prasa apstiprinājumu - ja jau Tu saki, ka Tev ir labi, tad jau Tu proti tā, lai ir labi un mācēsi arī apstrādāt to nebūšanu tā, lai paliktu labi, lai nekas nemainītos uz slikto pusi. visbiežāk jau visi šādos brīžos izgāžas kā veci sētas mieti - krīt bēdās un šaubās un drūmumā. bet patiesībā Kosmoss ir tikai gribējis uzzināt vai ar Tevi var rēķināties, vai Tu esi godīgs - zini ko runā un vari par to atbildēt.

naktī, sapnī gandrīz iegāzos milzīgā baznīcā. viņa bija veca un pamesta. bija jumts, bet nebija griestu - tikai sijas un melns, plašs bezdibenis lejā. un tajā tad arī tik tikko neiekritu. bija tumšs, vien pēdējā brīdī pamanīju, ka griesti iebrukuši.

manliekas, ka viena no svarīgākajām lietām attiecībās (gan sievietes un vīrieša, gan jebkura dzimuma draugu) ir jebkurā situācijā nebūt vienam pret otru, bet vienam par otru. arī risinot konfliktus vai domstarpības. vajag uzticēties un paļauties un zināt un ticēt, ka tas otrs nav pret tevi un pašam lieki nenostāties aizsargpozīcijās, tādejādi visu sarezģot vēl vairāk.
vajag tā, lai viss notiek pēc shēmas 2 nevis 1. citādi jau nav jēgas.
shēma*:


___________________
* īss paskaidrojums shēmai -
1) ja draugi/mīļotie (A un B) nostājas viens pret otru, noliek problēmu/konfliktu (K) sev pa vidu un mēģina tikt viens pie otra tam cauri, tad beigās ir liels Konflikts;
2) ja draugi/mīļotie (A un B) nostājas blakus un kopā vēršas pret problēmu/konfliktu (K), tad kopīgiem spēkiem to pieveic un beigās ir Miers un Mīlestība un Draudzība.

*) ļoti bieži slinkums nav slinkums, bet bailes;
*) dzīvesprieks = darbaprieks (darbotiesprieks);
*) visur ir pa diviem kaķiem.

uzticēt visu darīšanu kosmosam un zināt, ka viss tiks godam nokārtots. galvenais, lai paļaušanās un pārliecība vienmēr paliktu kaut mazliet pārsvarā pār rakšanos šaubās. nejaukties un netraucēt ar savu cilvēciskās būtnes neizbēgamo neveiklību un nemākulību.
un man ir pieredze šādos gadījumos. IR. ir ir ir ir ir!

es sasitu plaukstas un trīs reizes apgriežos uz papēža un aizveru acis un atveru acis un IR!

pasaulē taču valda pilnīga HORMONIJA!

manliekas, ka jebkurš ceļš, ko izvēlies, vai tā būtu kāda reliģija, zinātne vai jebkas cits, ir tikai karkass, kuru aizpildīt ar savu veselo saprātu, mīlestību, izzinātgribu. ja notiek otrādi un Tu kļūsti par karkasu/ietvaru/mediju/matricu savam ceļam, ja nevis Tu ej pa to, bet tas pa Tevi, tas jau ir slimi. tad Tu vairs neesi tas, kurš nosaka ātrumu, intensitāti, trajektoriju. tad tas ir fanātisms un apmātība un tam nav nekāda sakara ar tīru apziņu, skaidru prātu un atvērtu sirdi.

mīlestība nav cipars!

pēdējās dienas ir bišķi par intensīvu. prāts nespēj līdz galam apstrādāt un ķermenis ar nevelk līdzi.

p.s. vispār jocīgi tā apzināties, ka Tu dzīvo un, ka Tevi visulaiku kāds vēro un vērtē un, ka Tu pats arī vēro un vērtē tā pat un, ka tā pa lielam dara visi visi visi (šajā teikumā ir 3 vārdi "tā" un tas neliecina par stilistiski izkoptu latviešu valodu).

*) beznosacījumu būšana, beznosacījumu draudzība;
*) nedzīvot dzīvošanas pēc, bet tāpēc, ka gribas un patīk;
*) tumšzaļa Volga;
*) norīvēt nost visus rietumkultūras zvērudārza netīrā krātiņa uzbiezējumus (izkāpt no matriksa);
*) draudzēties ar sevi;
*) vēl;
*) darīt, kustēties, virmot, ņirbēt, plūst, virzīties, augt, sēties, plaukt, zaļot, tiekties, utt;
*) nepūt un nepelēt;
*) kā?

ir dzīvē lietas, ar kurām ir jāsamierinās un pret kurām cīnīties ir neiespējami. bet ir arī tādas lietas, ar kurām samierinoties Tu kaut ko mazliet sevī nogalini. tad atkal un vēlreiz un vēl reizīti un beigās Tu jau esi kļuvis par bezgribas zombiju, par ēzeli ar klapēm acīm priekšā un smagu nastu, kurš iet, kur viņu dzen. ja nu vēl atļaujies pažēloties kādam par savu neapmierinātību un tik no tā vien bišķi pabarojies, lai vilktos tāpat tālāk.
nuvo - bet kā, lai nosaka, kuras ir tās lietas, ar kurām samierināties nedrīkst? ir jau dažas tādas, par kurām šaubu nav - nu, piemēram, ja kāds nomirst, bet ikdienā jau ir miljons lietu, kuras jāizvēlas pieņemt vai nepieņemt. m?

es vispār izvairos diskutēt par politiku un ekonomiku, jo ļoti labi apzinos, ka no tā neko nesaprotu, bet šodien tēta pusbrālis izmeta labu domu, ka visu to, kas te tagad notiek nevajag saukt par Krīzi vai Dižķibeli, bet par Klizmu vai Dižklizmu. no jo kad organisms ir sarijies tik daudz, ka gremošanas sistēma to vairs nevar apstrādāt, tad ir jātaisa klizma un viss jātīra laukā.
manas domas šajā jautājumā ir tādas, ka cilvēki šobrīd dzīvo kā tāda rauga sēnīte, kas barojas un vairojas, barojas un vairojas, barojas un vairojas - līdz nosmok pati savos sūdos un atkritumos.







un tas viss man nekādā veidā neliedz ticēt gaišai un laimīgai nākotnei tagadnei

pēdējās dienas vislaik apakšā fōnē biedējoša doma par burkāniem un pātagām - nu kosmoss Tevi nodrošina ar visu vajadzīgo, kas nepieciešams virzībai uz priekšu - t.i. baro un baro ar burkāniem, sagatavo auglīgu zemi, kurā iesēties un augt, augt, augt, bet ja Tu esi tik slinks, mazmotivēts, ieglumējis savā ērtību un izdevīguma čaulā, ka nekusti ne no vietas, alkatīgi prasot vēl un vēl, tad kosmosam neatliek nekas cits, kā Tevis paša labā izvilkt pātagu un sākt zvetēt. un, ja kosmosa pacietības mērs ir izsmelts līdz pēdējam atomam, tad muļķīgi cerēt, ka tā būs tikai viegla un draudzīga pļauciņa pa balto, trekno, omulīgo dibenvaidziņu.

nē, nu vispār ir jau tā, ka nav īpaši godīgi pārmest kādam, ka tas nepilda dotos solījumus, ja tajā pašā laikā Tu nepildi to, ko esi apsolījis pats sev.

diezgan stulbi jau tomēr ar galvu smiltīs - neko neredzi, neko nedzirdi, stāvi uz vietas un klusē, bet iekšas vislaik saspringti raustās - nu tik tūliņ nāks un spers pa to pakaļu. nenāk. atslābsti. iesper. trīci un baidies atkal.
man laikam visvairāk par visu bail ir no bailēm un baidīšanās. saindējoši un paralizējoši.


/Frederic Clement, illus. for Cheveche by Odile Cail (Paris, 1981)/