*

1) vakar aizdomājos par cilvēkiem, komunikāciju un socializāciju un nonācu pie secinājuma, ka kopš esmu aizgājusi mazliet uņģikā no aktīvās tusiņu utt. aprites, es cilvēkus lietoju kā zāles. vairāk novērtēju viņu īpašības un meklēju viņu sabiedrību tad, kad man tas liekas visnepieciešamāk un vajadzīgāk. kad liekas, ka varētu sarezonēties vienā līmenī un, ka tas varētu kauko iedot. man vai abiem. parasti tas strādā un ir labi. vēl es diezgan (pārāk) histēriski mēģinu izvairīties no cilvēkiem, ar kuriem liekas nekādi nesanāks tā sarezonēšanās un tas man pašai bišķi riebjas, jo man nekādā gadījumā nav vienmēr taisnība šajā jautājumā;

2) visforšāk ir komunicēt ar cilvēkiem, kuri no tevis neko negaida. es nedomāju kaukādā lietiskā, materiālā ziņā, bet tā, ka tas cilvēks satiekoties uzreiz negaida no tevis konkrētas tavas izpausmes, kaut kādu savā prātā uzkonstruētu tavīgumu, kaukādu paternu, kas nepārtraukti replicējas noteiktu, bet ierobežotu variāciju ietvaros. ar tādiem vispār ir gandrīz nouvei sarezonēties, ja vien tu neesi tieši, tieši tāds, kādu viņi tevi gaida un iedomājas. visforšākā, tātad, ir beznosacījumu komunikācija;

3) abi iepriekšējie punkti ir savā starpā krietni vairāk saistīti, nekā man likās, kad sāku rakstīt, bet tā doma man vēl jāizdomā.