*

braucot mājās no ciemošanās aizdomājos par to kā un kāpēc cilvēki šķiras, it īpaši par vienu konkrētu šķiršanās paternu, kurš ir visai populārs:
reizēm gadās, ka kāds no diviem kopā esošiem cilvēkiem, kuru attiecībās mīlestība ir neapšaubāmi klātesoša, sava slinkuma un egocentrisma dēļ ierosina šķirties jo tā tev būs labāk. es tevi mīlu, bet daudz daru pāri, tā tev būs vieglāk, utt. un tad viņš domā, ka ir cēls un augstsirdīgs un labs. ka ir pelnījis apbrīnu un žēlošanu. ka ir lielais un īstais cietējs. un vienalga, vai viņš to atzīst vai nē, viņš klusībā grib dzirdēt, kā otrs saka nē, nē, tu esi labs un brīnišķīgs un lielisks. tā nav augstsirdība, tas ir zemisks gļēvums. tā ir bezatbildība un infantilisms. tas ir pilnīgi absurdi (ja jau tu mīli un gribi to otru, kāpēc tad tu piedāvājies viņu pamest, tā vietā, lai izaugtu no tās problēmas ārā?). tas ir kā pabarot savu Ego ar milzu torti, kas sastāv no lauku sviesta biskvītiem, putukrējuma un saldsaldas zemeņu zaptes. un šāds šķiršanās paterns ir daļa no lielāka un vēl nožēlojamāka paterna - ziniet, kā šādi cilvēki nodzīvo savas dzīves? viņi ir ar kādu kopā, līdz atkal sākas iepriekšējās problēmas un tā vietā, lai strādātu ar sevi, lai kļūtu pieauguši, viņi vienkārši nomaina partneri. viņu attiecību ilgstamība ir atkarīga no konkrētā partnera pacietības mēra.
nav jau jābrīnās par to, cik šāda uzvedība ir iecienīta - ļoti labi iederas patērētājsabiedrības rāmjos - pērc (pielauz, pielabinies, iekaro), patērē, izmet (pamet). tik vienkārši un līdz pretīgumam nožēlojami.
es zinu, ko runāju, man kādreiz ir tā gadījies. un es ļoti ceru, ka man vairs nekad nekas tāds nebūs jāpiedzīvo. vēl stulbāk ir, ja tu tam otram patiešām no sirds pasaki nē, nē, tu esi labs un nav jau nu nemaz tik ļoti jāmokas. es visu saprotu un tā. viņš gaida, ka otrs visu izdarīs viņa vietā. tad viņš dzīvo tālāk tāpat kā līdz šim, kasot vēderu un apmierināti ņurdot, līdz atkal kkas sakrājas un vajag ieņemt savu cildeno lomu. un, ja tajā visā ir tā īstā mīlestība, tad šitādas lietas viņu pamazām atšķaida, sadrumstalo mazos kriksīšos un izkliedē pa visattālākajiem kosmosa nostūriem, līdz pienāk brīdis, kad viņu vairs nav iespējams sakopot, sasaukt atpakaļ. tad pienācis laiks nolūkot atkal jaunu upuri, pašam slēpjoties cietēja ādā.
vottā viņš ir.
nedariet tā. nevajag. tas pazemo gan pašu, gan to otru cilvēku. es zinu, ka es ticēšu mīlestībai, draudzībai, cieņai, sapratnei, pašaizliedzībai, labajam, drosmei un neizmērojamajam pasaules skaistumam. es bezgalīgi ticēšu sev. kamēr vien elpošu un arī pēc tam. es nedomāju, ka ir kaut kas cits, kam vēl būtu vērts ticēt. ja kādam tas viss nav tieši šajā brīdī, tas taču nenozīmē, ka tas neeksistē vispār un, ka pēc tā nevajadzētu tiekties. daudziem nav naudas, bet tajā pašā laikā daudziem ir un tas nenozīmē, ka tie, kuriem tās nav neticētu naudas eksistencei, viņi tic un krampjaini to iekāro. kāpēc gan netiekties pēc kaut kā, kas patiešām piepilda, nevis tikai ņem, iztukšo, patērē, pārtērē?

šorīt lēnām mostoties prātoju par to, cik patiesībā eleganti, nežēlīgi filigrāns ir prāts/Ego. viņš ir mūs piesējis ar neskaitāmām, smalkām, bet stiprām, dažāda garuma saitēm. un, kad tev liekas, ka no kaut kā esi izrāvies, atbrīvojies un paceltu galvu sper soli uz priekšu, tā momentāli esi uz mutes zemē, jo gluži vienkārši ir nostiepusies nākamā saite, kas pirms tam snaudusi vaļīga. piemērus, manliekas, ka nevajag, par piemēru te der gandrīz jebkas.

ir pilnīgi droši, ka īsākais ceļš no punkta A līdz punktam B joprojām ir taisna līnija. arī gadījumā, ja minētie punkti nav statiski fiksēti plaknē, bet ir daudzdimensionāli un dinamiski.
lai būtu iespējams minēto līniju kvalitatīvi novilkt, punktiem A un B jābūt dislocētiem vienam pret otru, nevis pret kādiem citiem objektiem plaknes ietvaros vai ārpus tās.
kvantitatīvai līniju vilkšanai nenoteiktos un nejaušos virzienos nav itin nekādas jēgas, tas tikai un vienīgi piesārņo ēteru, apgrūtinot uzdevuma sekmīgu izpildi vai pat padarot to neiespējamu.


šī aksioma ir absolūta, mūžīga un nemainīga.

Viss, protams, iztek kā smiltis caur pirkstiem, līdz arī pati plauksta pajūk un aizslīd prom. uz neatgriešanos.

darbs teātrī, it īpaši gardrobes haltūras (pamatdarbā sanāk saskarties tikai ar aktieriem un citiem teātra darbiniekiem, kuri visi ir pozitīvā vai interesantā ziņā jukuši) ir ļoti pateicīgs antropoloģiskiem novērojumiem un pētījumiem.
šodien, piemēram, divas neitrāla, bet kopta paskata kundzītes, vecumā starp 30 līdz 40 mēģināja iekļūt izrādē "Soņa" ar 3. jūnija biļetēm. skeneris, protams, uzrādīja, ka izrāde beigusies. tad viņas sāka pīkstēt, ka esot sajaukušas datumus un kasē esot teikts, ka viņas varbūt ielaidīšot. es gan nezinu, kā viņas domāja pierādīt, ka biļetes jau nav vienreiz izmantotas. izrāde bi izpārdota, bet beigās palika 3 brīvas vietas, kurās mēs viņas nevarējām sēdināt, jo vienmēr vēl var atnākt cilvēki ar šīs dienas biļetēm, kuri noteikti kkur jāapsēdina. jāpiebilst, ka zāles iekārtojums neļauj malās likt papildkrēslus. vakara administrātors, viens no interesantajiem tipiņiem nolēma, ka tiešām nekādi nevaram viņas ielaist. piezvanīja arī uz kasi un noskaidroja, ka kundzītes tur bijušas agrāk pa dienu škandalējušas un pieprasījušas atdot naudu par biļetēm, kuras pašas savas aizmāršības dēļ palaidušas vējā. to viņas, protams, nedabūja. kad sākām izrādi viņas palika ietiepīgi stāvot pie zāles durvīm. nelikāmies vairs par viņām ne zinis, līdz nācās iet aizrādīt, lai uzvedas klusāk, jo aiz sienas taču notiek izrāde. tad viņas pieprasīja priekšnieku un bija manāmi vīlušās, ka vienīgais pieejamais priekšnieks ir jau minētais vakara administrators. uzzinājušas viņa, kā arī teātra direktores vārdu viņas uzbrēca viņam, ka viņš teātrī vairs nestrādāšot, jo viņas esot kkādu valdības darbinieku sievas un beidzot aizvācās.

novērojumi liecina, ka tādi cilvēki, kā viņas veido stabilu, lielu un noturīgu teātra apmeklētāju segmentu, kuram ar kultūras baudīšanu nav nekāda sakara - JRT apmeklējums ir tāda kā stilīga atzīmēšanās. tie ir tie paši cilvēki, kuri interneta komentāros par katru, pat vissūdīgāko mūsu izrādi raksta, ka tā ir visģeniālākā pasaulē, maldīgi domājot, ka šādi izsakoties nevar nošaut greizi un, ka būs pateikuši kko nenormāli gudru, kas cels viņu vērtību apkārtējo acīs un veidos priekšstatu par viņiem kā augsti intelektuāliem cilvēkiem. es neticu, ka kultūru no ārpuses var uztvert, absorbēt un izprast, kāds, kuram iekšējās kultūras vietā ir pilns ar stereotipiem, klišejām, aizspriedumiem, necieņu, neiecietību, paštaisnumu un miljons citiem sārņiem.
vispār no šādiem gadījumiem, ja iemanās viņus neņemt no sirds, bet tiešām uztvert kā antropoloģisku lauka pētījumu var gūt ļoti daudz dažādu noderīgu atziņu par to, kā ir iekārtota pasaule un kādu cilvēku vidū mēs dzīvojam. arī par to, kādam nekādā gadījumā nevajadzētu būt un kāda uzvedība no malas izskatās absolūti nejēgpilna, muļķīga, trula un bezjēdzīga.
ja kas, šamlīdzīgas situācijas teātrī atgadās patiešām bieži un tas tomēr ir mazliet skumīgi.

p.s. starp citu, par kultūru runājot, varētu piebilst arī to, ka ir gadījies, ka pēc starpbrīža sieviešu tualetē ir totāli nodirsta visa poda mala. nevis nočurāta, bet NODIRSTA!

UPD: viena no tām trakajām sievietēm bija pirmdien atvilkusies izlamāties arī pie teātra direktores. ir nu gan cilvēki, kam nav nekā labāka, ko darīt.

mazāk domāt un gudri runāt,
vairāk koncentrēties un darīt!
darīt, darīt, darīt!!!

teorija bez prakses ir kā apputējusi mākslīgā neļķe uz skapjaugšas stāvošā, ieplīsušā vāzē!

ir reizes, kad godīgums izpaužas absolūti negodīgā veidā.

turpinot par ieradumiem -
es negribu baidīties tikai tāpēc, ka ir ierasts ka tāda veida situācijas parasti izraisa bailes.
es negribu dusmoties, tikai tāpēc, ka jādusmojas.
es negribu skumt, nīgroties vai ķildoties tikai tāpēc, ka tā ir klusi vispārpieņemts.
es negribu priecāties, par to, kas man itin nemaz neliekas priecīgs.
tie visi taču ir tikai meli.
manliekas, ka ar visām šitām lietām jādara tāpat kā ar cigaretēm - pirms sākt vienkārši jānopauzē un cieti sev jānoprasa - kāpēc es to gribu darīt un vai tiešām es to gribu darīt.
nujā viss kā vienmēr sākas un beidzas ar godīgumu.

PIMPIS

EGO

p.s. un vēl mēs visi esam resnas, noēdušās cūkas.

-varbūt apēst un tikt apēstam ir viens un tas pats. Mana dzīves pieredze rāda, ka mēs visi esam no vienas un tās pašas vielas: mēs džungļu radības, un jūs, pilsētas bērni. Viena viela pamatā visiem mums: kokam virs galvas un akmenim zem kājām, putnam, zvēram, zvaigznei - mēs visi esam viens un ejam uz vienu un to pašu galu.
Karaliskā kobra

/Pamela L. Treversa "Mērija Popinsa"/

manliekas, ka cilvēki ir aizgājuši galīgi šķībi nodarbojoties nevis ar sevis pilnveidošanu, bet ar visādu dzelžu, ķīmijas un plastmasu ķimerēšanu. sanāk tāda kā lēna dvēsles pārdošana - turpinot arvien vairāk darīt uz ārpusi vērstas lietas un ieliekot tajās savu dvēseli, tā ir tikusi novājināta, nobadināta un noplicināta līdz pēdējam. nu, piemēram, pagājušā gadsimta vidū ražotajām automašīnām vēl ir pieticis dvēseles ko ielikt, bet kopš tā laika tās ir palicis arvien mazāk un mazāk. paskatieties kaut vai uz tiem drausmīgi plastmasīgajiem un bezgaumīgajiem jaunāko džipu modeļiem. kāda tur dvēsele - ne tai mašīnai, ne tam cilvēkam, kas ar viņu brauc. protams, var jau dabūt arī mašīnu ar dvēseli par xxxxxxxxxx summu, bet, cilvēku, kuram pašam iekšā vairs nekā nav, tāda mašīna tāpat nepiepildīs. un tas jau neattiecas tikai uz mašīnām. pavei, kā cilvēki mēģina aizbāzt sevī tukšumu ar visiem tiem New Age ārprātiem un skaļi bļaustoties, ka lieto tikai eko produktus utt.
ai, karoč visa tā mana doma nu jau ir tik sazarojusies, ka man slinkums turpināt viņu pierakstīt. ja kāds saprata, ko es gribēju pateikt, tad labi, ja ne tad pofig. laiforšdien!

manliekas, ka nav vispār nekādas jēgas kko no kāda par sevi slēpt. jo, ja kādam tas patiešām interesē, tas to pacentīsies uzzināt vienalga kādā veidā un no iespējamām sekām tāpat neizdosies izvairīties. savukārt, ja kādu moka tikai dīka ziņkāre, tad viņš uzzināto ātri vien aizmirsīs un par to uztraukties ir bezjēdzīgi.

šodien pa dienu nepacēlu klausuli, kad man zvanīja viens cilvēks. vēlāk arī neatzvanīju - nebija garastāvokļa (un vispār arī brīva laika) komunikācijai. par šādu rīcību nopelnīju viņu nejauši satikt autobusā braucot mājās no jōgas (ar komunikācijai vēl mazāk piemērotu garastāvokli) un pavadīt visu ceļu sarunājoties. piedevām viņš bija krietni ierāvis un runāšana viņam sagādāja manāmas grūtības - ik pa laikam nevarot atrast kādu nepieciešamu vārdu viņš randomizēti aizstāja to ar kādu citu. piemēram, vārda vispārīgi vietā izmantojot butaforiski.
tagad man ir mācība vairs neizturēties pret cilvēkiem tik pavirši (nevis tikai domāt par to, ka nevajadzētu tā izturēties).
ā un komplektā minētajam cilvēkam es dabūju arī Romku un viņa jauno spāņu draudzeni.

es zinu, ka man viss ir, bet man tomēr pietrūkst. man vajag vairāk kūsājoša dzīvesprieka un neticamu piedzīvojumu. man patīk plūdums, bet es gribu sajust straumi. brīvu, lepnu, palojošu straumi. es gribu iziet no krastiem. es gribu varēt sajūsmā spiegt mani sauc Inese un es esmu jukusi! nu vismaz pārgalvīgi smīnot. nevis kā pēdējā laikā tas tiek teikts - lai attaisnotu kkādu beziemesla nīgrumu.
man vajag kaut ko, kas man liek justies vairāk MAN. nu tādai, kādu es sevi vienmēr esmu pazinusi. kam dzīve izskatās kā aizelsuša cilvēka kardiogramma. tam neder jōga, tam neder rāmas pastaigas ar suni, tam neder gudras grāmatas un pīrāgu cepšana un labs sekss. tas viss ir labi, bet man vajag vēl kaut ko. man vajag sajust kustību un daudz, daudz, daudz svaiga gaisa. man vajag vairāk gaisa, ko elpot. tam neder arī tas, ar ko es to aizpildīju agrāk - dzeršana un drāšanās. neder arī tikai dzeršana un narkotikas neder un ballītes. es neticu, ka vēl kādreiz izdosies pieskarties tam mežonīgajam pasaules skaistumam salokoties neprātīgi griezošu kaņepju pienu un stundām ilgi joņojot pa tumsu ar ļasiku. es vienkārši esmu cita. tas vairs nestrādā. tas katliņš ir izēsts. es negribu skumjas, es negribu ilgas un arī izmisumu ne un dusmas vai vilšanos. es gribu visu to labo, kas man ir. tikai asāk. kontrastaināk (ne kategorijās labi/slikti, bet pastelis/flomasteri). dzīvāk. dzīvīgāk. spontānāk un impulsīvāk un niansētāk.
man vajag iedvesmu.
bet es pagaidām nezinu, kur un kā.
nezinu. varbūt man šobrīd vienkārši ir par daudz ziemas.

( šodien uz dambja )

es braucu garām Salaspils vecajiem kapiem - tur notika bēres un es domāju cik nejēdzīgi gan ir nomirt pavasarī. jāmirst ir rudenī. pavasarī taču nav jēgas. pavasarī ir jāmostas un jādēj olas. un vēl es šodien uzzināju to, ka pietiek ar pāris metriem, nospolētiem pa biezu un slidenu slapja sniega šļuru, lai rastos ilūzija, ka nevadāmajam ļasikam ir pilnīgi mīkstas riepas un, lai pakaļa saslaptu līdz pat apakšbiksēm. un, ja tādos apstākļos nomet ātrumu pēc tam iemīties ir nenormāli grūti. un man tas patika. patika, jā.

šis eksperiments nebija saistīts ar bēgšanu vai mēģināšanu no kaut kā izvairīties, piemēram, no sabiedrības. tāpēc arī es neizslēdzu telefonu un lietoju internetu. es nemēģināju izvairīties no mājiniekiem. es negribēju arī viņus ar savu klusēšanu nomocīt, traucēt vai kaitināt, tā nebija spītēšana vai noraidījums.
šīs nebija arī mēģinājums kādam kko pierādīt, uzstādīt rekordu, jeb vienkārši runājot, paaudzēt garāku pimpi. es tikai gribēju pamēģināt, kā tas ir - pavadīt parastu dienu mājās nerunājot. gribēju uzzināt vai tas ko maina. vai tas var man parādīt kaut ko, kas dienu plūdumā paslīd man garām nemanīts. kā veidojas komunikācija ar apkārtējiem, vai tiešām tā tiek apgrūtināta. kas norisinās manā iekšpusē un kāda vispār ir valodas loma un nozīme manā ikdienā.

( klusumdienas gaitā izdarītie novērojumi )

kopumā ņemot, uzskatu eksperimentu par izdevušos. bija interesanti. šādi tādi secinājumi droši vien turpinās rasties laika gaitā. domāju, ka kādreiz ir vērts atkārtot citos apstākļos (piemēram, vasarā ārā pie dabas un vienatnē) un ar citu mērķi.

un rekur bilde, kas man nezkāpēc asociējas ar klusumu:

/Anna Fidler/

man ir padomā vēl viens eksperiments - pamēģināt 24h nerunāt. vienkārši klusēt.
šī doma man radās tikko, izlasot notikumu no Budas dzīves - īsi pirms Buda kļuva apskaidrots viņam jau bija pāris skolnieki. kādu dienu viņš ar tiem pastaigājās un tērzēja. tad muša nosēdās uz viņa pieres. iegrimis sarunā viņš automātiski notrauca to nost. pēkšņi Buda apstājās un aizvēra acis. izskatījās, ka viņš būtu guvis kādu ļoti vērtīgu mācību. Buda pacēla roku pie pieres, tā it kā muša tur joprojām sēdētu. viņa mācekļi nesaprata, ko viņš dara un sacīja, ka mušas tur vairs nav, uz ko Buda atbildēja - jā, bet šajā reizē es roku pacēlu apzināti. iepriekš tas tā nebija, iepriekš es palaidu garām iespēju būt apzinīgs/klātesošs. es biju pārāk aizrāvies sarunā ar jums un mana roka pakustējās mehāniski. bet tam vajadzēja notikt apzināti, kā tas notiek šobrīd. (to es izlasīju šajā grāmatā. viņu tagad diezgan pa lēto pārdod Rozes grāmatnīcā).

tik daudz, kas tiek darīts nedomājot, neesot klāt, bezapzinīgi. tieši tādā veidā tiek sastrādāts vairums visu bezjēdzību un muļķību. gan domās esot kkur prom no apkārtnotiekošā, gan arī esot domās par daudz iekšā kādā konkrētā jautājumā - tā, ka šīs domas un ilūzijas aizēno patieso realitāti.

tad nu iedomājos, ka klusēšana varētu būt labs treniņš klātesamībā. nu, atkarībā no tā cik reizes es tomēr ierunāšos (vai gandrīz ierunāšos) varēs spriest cik klātesoša es patiešām esmu tajā, kas notiek man apkārt, cik labi es spēju koncentrēties un, cik aktīvi darbojas mans ego. vispār man ir vēl visādas domas par visu šito, bet es pagaidām nespēju viņas noformulēt, jo tās ir tikko dzimušas un vēl nenogatavojušās.

galvenais nevilkt garumā šitās idejas realizāciju. tā, lai viņa nenosmok slinkumā.

man patīk vietas/laikus/situācijas, kurām reiz esmu gājusi cauri atstāt tīras un sakārtotas. gan priekš sevis, gan citiem. man nekad nav gribējies, tautasdziesmiski izsakoties, brist pa dzīvi laužot zarus sidraba birzīs. vai tumsā šuherējot pa svešiem zemeņu laukiem. vai piespļaudot kāpņutelpas cilvēkiem, kas mani laipni aicinājuši ciemos.
pēdas paliek. tas ir neizbēgami. es nemaz negribētu prast slīdēt cauri dzīvei kā lidojumā it nekam nepieskaroties. man patīk pieskarties. un izzināt. saprast. mācīties.
bet reizēm gadās. skrienot par ātru un nedomājot, vai velkoties smagi un tūļīgi nolūst kāds zars. zemene pati ieraušas mutē. sanāk arī neapdomīgi nospļauties. tad neatliek nekas cits kā noliekt galvu un palūgt piedošanu. pašai sev un otram arī. cerēt, ka piedos.
un man nepatīk vārds patīk pirmajā teikumā. jo runa jau nav par patikšanu vai nepatikšanu. runa ir par nepieciešamību un to, kā es gribu un cenšos dzīvot.
cienot.

vēl nedaudz piebilstot šim ierakstam -
*) meli ir kkas pilnīgi pats par sevi dzīvot nespējīgs - ja par tiem piemirst un kādu laiku tos nepiebaro, tie nosprāgst, sāk pūt un smirdēt un tad skatam paveras tas, kas zem tiem slēpies. pareizāk sakot, mēģinājis noslēpties.

*) pagājšgad ap šo laiku tētis veda mani mājās no traumpunkta. zinu, ka gremdēties pagātnē ir bezjēdzīgi (kur plūst mūsu domas, tur aizplūst mūsu spēks), bet šajā gadījumā tas palīdz skaudrāk un asāk izjust atšķirību un novērtēt to, kas man ir tagad. diena pirms gada salīdzinājumā ar šodienu ir kā tumsa pret gaismu. un es zinu arī to banālo patiesību, ka, lai uzaustu saulains rīts, pirms tam ir jābūt melnai naktij (man nenāk prātā kā to varētu izteikt gaumīgāk). paldies.
*) vakar aizgāju noskatīties Hermaņa (vairāk jau laikam Daudziņa) izrādi "Vectēvs". man ļoti patika, tikai izrādes sajūtu tas viss neradīja. tāpēc man liekas, ka to nevar saukt par izrādi, tas ir jāsauc kkā savādāk. un mani kaitina cilvēku smiekli pilnīgi nevietā.
*) vakar, nākot mājās, man mugurā bija uzvilkti 2 gab mēteļi.
*) es esmu atradinājusies lasīt daiļliteratūru, baigi lēni un mokoši man viņa tagad lasās.
*) sapnī redzēju, ka Kārlis ir viena no Šivas izpausmēm.
*) pagājšnedēļ izpalika vairākas ieplānotas tikšanās u.c. norunājumi/sarunājumi. dažas neplānotas tikšanās izdevās lieliski.
*) stāsta, ka marta beigās būšot +15 grādi.

braucu šodien skatīties ģenerālmēģi Ķimeles jaunajai izrādei "Sala" (dramaturģe Inga Ābele. esot to lugu speciāli Ķimelei rakstījusi), bet izrādījās, ka nav ģenerālmēģis, bet vnk caurlaide ar pauzēm un režisores iejaukšanos, jo neesot viss vēl īsti gatavs. vispār labi, ka tā, jo zāle bija tukša, klusa un mierīga. kopā ar mani skatījās vēl tikai pāris LKA režijas studenti.
lai arī ir baigā ziepene, tomēr forša. man patika, beigās gan likās, ka pāris sižeta pavedieni apraujas un nav izstrādāti līdz galam. tā gan laikam lugas vaina. lai arī jāatzīst, ka esmu nogurusi nepārtraukti skatīties izrādes (arī filmas un mākslu kopumā), kas stāsta par visuresošo cilvēku neprasmi mīlēt. ja arī cilvēki tiek pie mīlestības, viņi nezina, ko ar to iesākt un apieties. tā rezultātā pasaule ir pārbāzta ar nelaimīgiem un vientuļiem cilvēkiem, kuri prot tikai postīt un nenovērtē to, kas viņiem tiek dots. nejēdzīgākais ir tas, ka tieši starp tādiem cilvēkiem mēs dzīvojam un bieži paši tādi esam.
vislabāk gan man patika moments, kuru jūs nekad neredzēsiet - ainā, kurā Gatim bezmaz raudot jāskaidrojas ar Gunu, abiem aktieriem piemetās nekontrolējama smieklu lēkme, bet darbība netika pārtraukta un viņi nomocīja to visu līdz galam, ar saviem smiekliem aplipinot arī visus klātesošos.

patiesākais citāts - "nav lielāka ļaunuma par niknu sievieti".

jūra.