klusumeksperiments
Posted on 2009.03.11 at 11:00skan: Biovazelīns - Must Be A Reason
šis eksperiments nebija saistīts ar bēgšanu vai mēģināšanu no kaut kā izvairīties, piemēram, no sabiedrības. tāpēc arī es neizslēdzu telefonu un lietoju internetu. es nemēģināju izvairīties no mājiniekiem. es negribēju arī viņus ar savu klusēšanu nomocīt, traucēt vai kaitināt, tā nebija spītēšana vai noraidījums.
šīs nebija arī mēģinājums kādam kko pierādīt, uzstādīt rekordu, jeb vienkārši runājot, paaudzēt garāku pimpi. es tikai gribēju pamēģināt, kā tas ir - pavadīt parastu dienu mājās nerunājot. gribēju uzzināt vai tas ko maina. vai tas var man parādīt kaut ko, kas dienu plūdumā paslīd man garām nemanīts. kā veidojas komunikācija ar apkārtējiem, vai tiešām tā tiek apgrūtināta. kas norisinās manā iekšpusē un kāda vispār ir valodas loma un nozīme manā ikdienā.
*) nerunāšanas doma bija baigi ieperinājusies manā prātā - kad Kārlis no rīta cēlās, es pamodos un pēc tam atkal aizmigu saraustīti sapņojot, ka visādi iemesli spiež mani runāt un neļauj realizēt nodomāto.
*) nākamais, kas mani pamodināja, protams, bija tas no kā es baidījos - priekšnieces zvans. bet nu labi. viņa jautāja vai nevajag kkādus kostīmus uz ķīmisko sūtīt. es atbildēju - nē, paldies un labi, čau.
*) izrādās es reizēm skaļi runāju pati ar sevi. piemēram, pieceļoties un paskatoties ārā pa logu uz tiem gigantiskajiem sniegšļuras blāķiem automātiski gandrīz izšpļāvās kkas džīzaskraistveidīgs
*) nerunāt ir labi. piemēram, kad tētis runā savas nekaitīgās, bet mani nez kāpēc kaitinošās runas, labāk taču ir neteikt neko, nekā ierasti atrūkt kko nīgru.
*) grūti nerunāt ar suni. Radža gaida un brīnās, ka viņai neko nesaka. esmu ieradusi daudz vāvuļot ar suni. tīri tā retoriski un monoloģiski. problēmas rodas arī brīdī, kad no ārā iekšā tiek ielaisti 32kg slapja, dubļaina suņa, kas pa taisno ieteš blakus dīvānā. secinājums - vairāk jāstrādā pie bezvārdiskas komunikācijas ar Radžu - acu kontakts, žesti un domu spēks, ai mīn.
*) ja netrūkst laika tukšām pļāpām, nevajadzētu būt problēmām atrast laiku arī jēgpilnam klusumam.
*) gribējās tērzēt ar mammu. likās arī, ka viņai gribas un vajag.
*) neaizbraucu ar tēti slēpot. pa pusei tāpēc, ka ārā tā žļura, pa pusei tāpēc, ka nobijos, ka nesanāks iztikt bez runāšanas. manliekas, ka varētu gan. mierīgi. tas bija mans gļēvums un nepārliecinātība.
*) kad mamma mazgā manus atstātos netīros traukus, nevar tā vienkārši sirdsapziņai aizmālēt acis pasakot nu nevajadzēja jau, atstāj, es vēlāk nomazgāšu/būtu nomazgājusi. tātad - tikšanās ar kauna sajūtu un vainas apziņu.
*) ja nerunā, ir daudz uzmanīgāk jāklausās, ko saka otrs un uzmanīgi jānotur acu kontakts. jo, ja otrs runā kko tādu ko negribas klausīties (vienalga garlaicīgu vai nepatīkamu) nevar domāt savas domas, ik pa laikam sarunā iespraužot neīstus un tēlotus jā, nē, tiešām?, kā? utt.
*) klusums piespiež neslinkot un nenodarbināt savā vietā citus - nerunājot jau nepabļausi uz virtuvi, lai kāds atnes tev biezpiena sieriņu.
*) ap pussešiem vakarā klusēšana mani padarīja skumju. un mazliet vientulīgu. sāka gribēties vienkārši parunāties. dzirdēt pašai savu balsi. bet es jutu arī to, ka tā ir tikai ego spītēšanās un ka šī skumšana man nevar nodarīt neko ļaunu. tā sajūta, kas bija mani piemeklējusi man ļoti asociējās ar Staņislava Lema stāstu "Nosacītais reflekss" no krājuma "Petaura medības" (es domāju to minētā stāsta daļu, kur Pirkss guļ sālsūdens vannā).
*) kad mājās pārradās dzīvesbiedrs, skumjas pazuda, toties jutos tā, it kā runāt kāre censtos izspiesties pa visām porām laukā.
*) no zīmīšu rakstīšanas centos maksimāli izvairīties. bišķ tomēr sanāca.
*) ap 21:30 sāka likties, ka prāts ir kļūst manāmi noguris no tā, ka koncentrējas uz nerunāšanu, neaizmirstos. sajūta līdzīga kā reiz Londonā, kad veselu dienu pavadīju ar brāļa draugu runājot krieviski - valodā, ko galīgi neprotu. vakarpusē es jau runāju nevienam nesaprotamā krievu, latviešu un angļu valodas sajaukumā un man viss bija totāli sajucis.
iespējams, ka savu artavu prāta nogurumā deva arī tas, ka vakar visu dienu lasīju to grāmatu angļu valodā, ko sen nebiju darījusi.
*) kad bijām nenormāli pieēdušies un skatījāmies Simpsonus mans prāts bija jau tik nogurusi un es tik neklātesoša, ka pati nemaz nepamanīju, ka saku dzīvesbiedram, kurš dzēra smaržīgu silto dzērienu - iedo man bišķi padzerties. nebūtu viņš pēc brīža atjautājis vai man apnika nerunāt, tas tā arī būtu paslīdējis man garām neievērots. pēc tam vēl mēģināju turpināt nerunāšanu.
*) vēl grūti, kad prātā iešaujas kāds glauns, gaumīgs, elegants un situācijai ļoti atbilstošs joks, bet izšpļaut tak nevar. tad liekas, ka tas joks kādu brīdi ēd iekšas ārā.
*) ap 24iem aizgājām gulēt. radās sajūta, ka valoda ir tāds kā ērts dīvāns, kurā nenormāli gribas apsēsties un atpūsties. nebija nekas svarīgs sakāms, gribējās vienkārši teikt kkādus vārdus. sāka likties, ka es točna neaizmigšu, ja kko nepateikšu. tad nu atmetu ar roku iecerētajam trešdienas rītam un pāris minūtes nesakarīgi pavāvuļoju, kas radīja milzīgu atvieglojuma sajūtu. pēc tam momentāli aizmigu.
*) kā teica mana jōgas pasniedzēja, caur mūsu muti aizplūst mūsu prāna. tā aizplūst ar to, ko mēs runājam. tajā pašā laikā, tā ir iespēja izvadīt ārā arī enerģijas pārpalikumus vai kaut ko lieku. droši vien tāpēc man beigās jau sāka likties, ka uzsprāgšu, ja kaut ko neparunāšu.
kopumā ņemot, uzskatu eksperimentu par izdevušos. bija interesanti. šādi tādi secinājumi droši vien turpinās rasties laika gaitā. domāju, ka kādreiz ir vērts atkārtot citos apstākļos (piemēram, vasarā ārā pie dabas un vienatnē) un ar citu mērķi.
un rekur bilde, kas man nezkāpēc asociējas ar klusumu:
/Anna Fidler/
šīs nebija arī mēģinājums kādam kko pierādīt, uzstādīt rekordu, jeb vienkārši runājot, paaudzēt garāku pimpi. es tikai gribēju pamēģināt, kā tas ir - pavadīt parastu dienu mājās nerunājot. gribēju uzzināt vai tas ko maina. vai tas var man parādīt kaut ko, kas dienu plūdumā paslīd man garām nemanīts. kā veidojas komunikācija ar apkārtējiem, vai tiešām tā tiek apgrūtināta. kas norisinās manā iekšpusē un kāda vispār ir valodas loma un nozīme manā ikdienā.
*) nerunāšanas doma bija baigi ieperinājusies manā prātā - kad Kārlis no rīta cēlās, es pamodos un pēc tam atkal aizmigu saraustīti sapņojot, ka visādi iemesli spiež mani runāt un neļauj realizēt nodomāto.
*) nākamais, kas mani pamodināja, protams, bija tas no kā es baidījos - priekšnieces zvans. bet nu labi. viņa jautāja vai nevajag kkādus kostīmus uz ķīmisko sūtīt. es atbildēju - nē, paldies un labi, čau.
*) izrādās es reizēm skaļi runāju pati ar sevi. piemēram, pieceļoties un paskatoties ārā pa logu uz tiem gigantiskajiem sniegšļuras blāķiem automātiski gandrīz izšpļāvās kkas džīzaskraistveidīgs
*) nerunāt ir labi. piemēram, kad tētis runā savas nekaitīgās, bet mani nez kāpēc kaitinošās runas, labāk taču ir neteikt neko, nekā ierasti atrūkt kko nīgru.
*) grūti nerunāt ar suni. Radža gaida un brīnās, ka viņai neko nesaka. esmu ieradusi daudz vāvuļot ar suni. tīri tā retoriski un monoloģiski. problēmas rodas arī brīdī, kad no ārā iekšā tiek ielaisti 32kg slapja, dubļaina suņa, kas pa taisno ieteš blakus dīvānā. secinājums - vairāk jāstrādā pie bezvārdiskas komunikācijas ar Radžu - acu kontakts, žesti un domu spēks, ai mīn.
*) ja netrūkst laika tukšām pļāpām, nevajadzētu būt problēmām atrast laiku arī jēgpilnam klusumam.
*) gribējās tērzēt ar mammu. likās arī, ka viņai gribas un vajag.
*) neaizbraucu ar tēti slēpot. pa pusei tāpēc, ka ārā tā žļura, pa pusei tāpēc, ka nobijos, ka nesanāks iztikt bez runāšanas. manliekas, ka varētu gan. mierīgi. tas bija mans gļēvums un nepārliecinātība.
*) kad mamma mazgā manus atstātos netīros traukus, nevar tā vienkārši sirdsapziņai aizmālēt acis pasakot nu nevajadzēja jau, atstāj, es vēlāk nomazgāšu/būtu nomazgājusi. tātad - tikšanās ar kauna sajūtu un vainas apziņu.
*) ja nerunā, ir daudz uzmanīgāk jāklausās, ko saka otrs un uzmanīgi jānotur acu kontakts. jo, ja otrs runā kko tādu ko negribas klausīties (vienalga garlaicīgu vai nepatīkamu) nevar domāt savas domas, ik pa laikam sarunā iespraužot neīstus un tēlotus jā, nē, tiešām?, kā? utt.
*) klusums piespiež neslinkot un nenodarbināt savā vietā citus - nerunājot jau nepabļausi uz virtuvi, lai kāds atnes tev biezpiena sieriņu.
*) ap pussešiem vakarā klusēšana mani padarīja skumju. un mazliet vientulīgu. sāka gribēties vienkārši parunāties. dzirdēt pašai savu balsi. bet es jutu arī to, ka tā ir tikai ego spītēšanās un ka šī skumšana man nevar nodarīt neko ļaunu. tā sajūta, kas bija mani piemeklējusi man ļoti asociējās ar Staņislava Lema stāstu "Nosacītais reflekss" no krājuma "Petaura medības" (es domāju to minētā stāsta daļu, kur Pirkss guļ sālsūdens vannā).
*) kad mājās pārradās dzīvesbiedrs, skumjas pazuda, toties jutos tā, it kā runāt kāre censtos izspiesties pa visām porām laukā.
*) no zīmīšu rakstīšanas centos maksimāli izvairīties. bišķ tomēr sanāca.
*) ap 21:30 sāka likties, ka prāts ir kļūst manāmi noguris no tā, ka koncentrējas uz nerunāšanu, neaizmirstos. sajūta līdzīga kā reiz Londonā, kad veselu dienu pavadīju ar brāļa draugu runājot krieviski - valodā, ko galīgi neprotu. vakarpusē es jau runāju nevienam nesaprotamā krievu, latviešu un angļu valodas sajaukumā un man viss bija totāli sajucis.
iespējams, ka savu artavu prāta nogurumā deva arī tas, ka vakar visu dienu lasīju to grāmatu angļu valodā, ko sen nebiju darījusi.
*) kad bijām nenormāli pieēdušies un skatījāmies Simpsonus mans prāts bija jau tik nogurusi un es tik neklātesoša, ka pati nemaz nepamanīju, ka saku dzīvesbiedram, kurš dzēra smaržīgu silto dzērienu - iedo man bišķi padzerties. nebūtu viņš pēc brīža atjautājis vai man apnika nerunāt, tas tā arī būtu paslīdējis man garām neievērots. pēc tam vēl mēģināju turpināt nerunāšanu.
*) vēl grūti, kad prātā iešaujas kāds glauns, gaumīgs, elegants un situācijai ļoti atbilstošs joks, bet izšpļaut tak nevar. tad liekas, ka tas joks kādu brīdi ēd iekšas ārā.
*) ap 24iem aizgājām gulēt. radās sajūta, ka valoda ir tāds kā ērts dīvāns, kurā nenormāli gribas apsēsties un atpūsties. nebija nekas svarīgs sakāms, gribējās vienkārši teikt kkādus vārdus. sāka likties, ka es točna neaizmigšu, ja kko nepateikšu. tad nu atmetu ar roku iecerētajam trešdienas rītam un pāris minūtes nesakarīgi pavāvuļoju, kas radīja milzīgu atvieglojuma sajūtu. pēc tam momentāli aizmigu.
*) kā teica mana jōgas pasniedzēja, caur mūsu muti aizplūst mūsu prāna. tā aizplūst ar to, ko mēs runājam. tajā pašā laikā, tā ir iespēja izvadīt ārā arī enerģijas pārpalikumus vai kaut ko lieku. droši vien tāpēc man beigās jau sāka likties, ka uzsprāgšu, ja kaut ko neparunāšu.
kopumā ņemot, uzskatu eksperimentu par izdevušos. bija interesanti. šādi tādi secinājumi droši vien turpinās rasties laika gaitā. domāju, ka kādreiz ir vērts atkārtot citos apstākļos (piemēram, vasarā ārā pie dabas un vienatnē) un ar citu mērķi.
un rekur bilde, kas man nezkāpēc asociējas ar klusumu:
/Anna Fidler/