caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu

Posted by [info]inese_tk on 2009.03.05 at 18:13
man patīk vietas/laikus/situācijas, kurām reiz esmu gājusi cauri atstāt tīras un sakārtotas. gan priekš sevis, gan citiem. man nekad nav gribējies, tautasdziesmiski izsakoties, brist pa dzīvi laužot zarus sidraba birzīs. vai tumsā šuherējot pa svešiem zemeņu laukiem. vai piespļaudot kāpņutelpas cilvēkiem, kas mani laipni aicinājuši ciemos.
pēdas paliek. tas ir neizbēgami. es nemaz negribētu prast slīdēt cauri dzīvei kā lidojumā it nekam nepieskaroties. man patīk pieskarties. un izzināt. saprast. mācīties.
bet reizēm gadās. skrienot par ātru un nedomājot, vai velkoties smagi un tūļīgi nolūst kāds zars. zemene pati ieraušas mutē. sanāk arī neapdomīgi nospļauties. tad neatliek nekas cits kā noliekt galvu un palūgt piedošanu. pašai sev un otram arī. cerēt, ka piedos.
un man nepatīk vārds patīk pirmajā teikumā. jo runa jau nav par patikšanu vai nepatikšanu. runa ir par nepieciešamību un to, kā es gribu un cenšos dzīvot.
cienot.

Reply to this entry:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.