*

braucu šodien skatīties ģenerālmēģi Ķimeles jaunajai izrādei "Sala" (dramaturģe Inga Ābele. esot to lugu speciāli Ķimelei rakstījusi), bet izrādījās, ka nav ģenerālmēģis, bet vnk caurlaide ar pauzēm un režisores iejaukšanos, jo neesot viss vēl īsti gatavs. vispār labi, ka tā, jo zāle bija tukša, klusa un mierīga. kopā ar mani skatījās vēl tikai pāris LKA režijas studenti.
lai arī ir baigā ziepene, tomēr forša. man patika, beigās gan likās, ka pāris sižeta pavedieni apraujas un nav izstrādāti līdz galam. tā gan laikam lugas vaina. lai arī jāatzīst, ka esmu nogurusi nepārtraukti skatīties izrādes (arī filmas un mākslu kopumā), kas stāsta par visuresošo cilvēku neprasmi mīlēt. ja arī cilvēki tiek pie mīlestības, viņi nezina, ko ar to iesākt un apieties. tā rezultātā pasaule ir pārbāzta ar nelaimīgiem un vientuļiem cilvēkiem, kuri prot tikai postīt un nenovērtē to, kas viņiem tiek dots. nejēdzīgākais ir tas, ka tieši starp tādiem cilvēkiem mēs dzīvojam un bieži paši tādi esam.
vislabāk gan man patika moments, kuru jūs nekad neredzēsiet - ainā, kurā Gatim bezmaz raudot jāskaidrojas ar Gunu, abiem aktieriem piemetās nekontrolējama smieklu lēkme, bet darbība netika pārtraukta un viņi nomocīja to visu līdz galam, ar saviem smiekliem aplipinot arī visus klātesošos.

patiesākais citāts - "nav lielāka ļaunuma par niknu sievieti".

jūra.