 |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Neesmu bijusi līdzjūtīga pret sevi. Esmu sevi žēlojusi un tas ir citādi. Tas ir kā "nedarīt to, kas ieplānots, jo gribas paskatīties seriālu" tā vietā, lai ieplānotu laiku seriālam.
Solījumu neturēšana sev noved pie sevis noniecināšanas, nepārliecības par sevi un neticības sev. Un tad vajag varoņdziesmas, vajag ārējus apliecinājumus un ar katru dienu vilciņš griežas ātrāk, līdz tas kaut kur ietrieksies. Ja laikus nepamanīšu un neparūpēšos par sevi.
Es esmu gana laba, spēcīga un gudra.
Kad apstājos, tad to sajūtu. Galva it kā piefiksē - ā, mēs viņu atpūtinām, tātad viņa ir vērtīga.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Aiz loga -"Uzmanību! Durvis aizveras!" un putni. Kad pirms nepilniem divpadsmit gadiem sāku pazīties ar M, rakstīju viņam, ka aiz loga putni. Viņš - ka aiz loga tramvajs. Tagad M ir uz tās pašas ielas, kur pirms divpadsmit gadiem, bet tramvajam pievienojušies putni. Un es.
Bet ne par to gribēju rakstīt. Par (jēg)pilnu laiku gribēju rakstīt. Bez vajadzības pēc jēgas, bet pilnuma gan.
Ikdiena saskalda laiku daudzos mazos tukšumos un aizmirstamos mirkļos, tāpēc gribējās piefiksēt, kas tad dod to pilnuma sajūtu.
1. Tukšums jeb darbības neesamība 2. Tā kustība, kas vērsta sev svarīgo ieceru virzienā 3. Daba
Būtībā - viss, kas ļauj apzināties savu mazumu, savu būšanu daļai no kaut kā cita. Ikdienā šī ļoti pietrūkst. Gribas kaut kur atrast laika diegus, ar kuru visus tos mazos tukšumus sadiegot kopā pilnuma deķī.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Zin ko? Es tikko sev uztaisīju 15 minūšu dance party un beidzot, beidzot, beidzot pēc ilgāka laika sajūtu to absolūti atbrīvojošo prieku. Brīvu prieku, kas nav sasniegumu prieks vai kaut kāds nosacījuma prieks. Dīvaini ir tas, ka apmēram kaut ko tādu es pirms pāris dienām, kad bija pavisam slikti, nomākti un bezspēcīgi, redzēju sapnī. Es vairs neatceros kontekstu, bet kāds man pateica - just let yourself loose. Dance it out, sister. Un tā dejojot es sapratu, ka nu jau pagājušajā gadā viena no lietām, kas pilnīgi nejauši atgriezās manā dzīvē, bija tāda mazliet traka un vairāk kā mazliet forša izdejošanās. Divi highlighti - zaļumballe Sansusī un vēlēšanu nakts Vestā ar maniem burvīgajiem cīņu biedriem. Kas man kā vientuļajam dzīvniekam kārtējo reizi atgādināja, ka ir tāda sfēra pozitīvu emociju, ko vienītī vai pat divītī īsti nevar iegūt.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Dienu pēc 32. dzimšanas dienas jūtos veca.
Sāp kājas, rokas un lāpstiņas no treniņa. Krampji vēderā kā nodeva manai sievietībai. Un stipri apgrūtināta elpošana, jo mēnesi pirms operācijas (pirmdien operēs deguna starpsienu) nedrīkst lietot zāles.
Un vēl es izteikti pamanīju, ka dzimšanas dienas apsveikumos sāk dominēt - galvenais, lai veselība turas. Laime, prieks un panākumi ir nobīdīti zemākās prioritātēs.
Bet, ja nopietni - man viss patīk un laikam ritot es tikai arvien vairāk piedzīvoju un apdzīvoju jaunas sevis šķautnes. Un viss kļūst tāds pilnīgāks, pamatīgāks ar rāmu miera upi apakšā, neskatoties uz panikas lēkmēm, kas mēdz piemeklēt, neskatoties uz apjukumu, stresu, u.c. ikdienas pilnīgi normālām sastāvdaļām. Reiz man kāds jautāja - bet kāda jēga no tās tavas meditēšanas, ja redzu, ka tu tāpat streso un krīti panikā reizēm. Es teiktu, ka jēga ir tieši tajā rāmajā upē, kas visa pamatā. Tā vienmēr visu atkal iemierina sevī un mēs turpinam plūst.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Skatoties uz visu darāmo, sāku piekopt jaunu plānošanas metodi - darāmos darbus izvērtēju pēc principa "kuru no šiem nedarot, sekas būs vismazākās?".
Un, protams, klasiski zelta likumi:
1. Gandrīz viss vienmēr prasa vairāk laika nekā tam sākotnēji ieplānoji
2. Kaut kas vienmēr paliek neizdarīts un pārceļas uz nākamo dienu, tāpēc es savu 8 h dienu plānoju pēc šī principa:
pirmdienā - 6 stundas,
otrdienā - 5 stundas,
trešdienā - 4 stundas,
ceturtdienā - 3 stundas,
piektdienā - 2 stundas.
Vēl nekad neesmu piedzīvojusi piektdienu, līdz kurai izdotos nodzīvot un atskārst, ka hei - tiešām tikai 2 stundas darāmā saplānots.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Previous 
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
