Sāp kājas, rokas un lāpstiņas no treniņa. Krampji vēderā kā nodeva manai sievietībai. Un stipri apgrūtināta elpošana, jo mēnesi pirms operācijas (pirmdien operēs deguna starpsienu) nedrīkst lietot zāles. 

Un vēl es izteikti pamanīju, ka dzimšanas dienas apsveikumos sāk dominēt - galvenais, lai veselība turas. Laime, prieks un panākumi ir nobīdīti zemākās prioritātēs.

Bet, ja nopietni - man viss patīk un laikam ritot es tikai arvien vairāk piedzīvoju un apdzīvoju jaunas sevis šķautnes. Un viss kļūst tāds pilnīgāks, pamatīgāks ar rāmu miera upi apakšā, neskatoties uz panikas lēkmēm, kas mēdz piemeklēt, neskatoties uz apjukumu, stresu, u.c. ikdienas pilnīgi normālām sastāvdaļām. Reiz man kāds jautāja - bet kāda jēga no tās tavas meditēšanas, ja redzu, ka tu tāpat streso un krīti panikā reizēm. Es teiktu, ka jēga ir tieši tajā rāmajā upē, kas visa pamatā. Tā vienmēr visu atkal iemierina sevī un mēs turpinam plūst.