Previous 20

Jan. 30th, 2018

Nekas tā nepaceļ saknes un nekuplina matus kā EEG.

Jan. 24th, 2018

Vakar vakariņās bija polenta (pirmo reizi taisīju pati) ar sardeli, kuru bija jāsagriež mazos kumosiņos, jo nokošanas funkcija joprojām ir ne tikai aizliegta, bet arī nedarbojas.

Jan. 22nd, 2018

Es saviem pacientiem stāstu, ka ar stresu vien kāju salauzt nevar.

Nu, turpmāk tādas muļķības nerunāšu, pašai izdevās izmežģīt žokli.

Jan. 18th, 2018

Trīs stundas Stomatoloģijas institūtā un bļ...

Braucu pie sejas un žokļa ķirurga un pie sevis skaitu - lūdzu, esi tā vienkāršā, viegli izlabojamā problēma, ko man piedāvāja ģimenes ārsts, nevis kārtējais "interesantais" gadījums.

Jan. 4th, 2018

Atgriezies un uzreiz lec uz galvas iekšā pārmaiņu virpulī.

Dec. 23rd, 2017

Ielidojām pusstundu vēlāk. Zemi mākoņi. Pēdējo stundu cietos sakostiem zobiem, jo aiz muguras sēdēja mazs bērns, kas spārdīja sēdekli un blakus sēdēja pusmūža vīrietis, kas visas trīs stundas grauza ienadžus. Izņemot tās 5 minūtes, kad lobīja vārītu olu.

Bet par spīti visam, esmu mājās un pie vietas un kaķi nav pārāk dusmīgi.

Dec. 22nd, 2017

Bergamo.

Šodien gandrīz nokavēju vilcienu no Padujas uz Milānu, jo vakar piekritu Sonjas piedāvājumam aizvest mani uz staciju, bet izrādās viņa īsti nezināja, kur atrodas Luzzatti un rezultātā 15 minūtes riņķojām pa pilsētu un pēc tam 10 minūtes stāvējām korķī uz staciju. Bet kaut kā neticami izdevās pagūt.

Ļoti gribas gulēt, bet jātaisa re-pack ceturtā versija, jo praktiski nevaru pacelt lielo koferi. Tā jau padevos un izlēmu rīt ziedot daudz naudas, lai brauktu uz lidostu ar taksi.

Gaidu būt mājās.


Dec. 20th, 2017

Izgāju no diezgan sūdīgās pakošanās situācijas sametot visu somā, kurā būs piektdien jāiestūķē arī spilvens, gultas veļa, dvieļi un drēbes, ko izdosies sasmērēt turpmāko dienu laikā.

Pārtikas maisu un tīrāmos līdzekļus izlēmu atstāt pie miskastēm. Bomžus gan te pārāk neesmu redzējusi, bet gan jau pa kādam tomēr te ir.

Ā, vēl mācos taisīt zinātni ar R, nevis SPSS un šodien R, lai iespļautu man vēl vairāk sejā, izdomāja, ka mani faili neeksistē un spītīgi nevēra vaļā datus, bet es goda vārds nezinu, kā reproducēt to pašu funkciju SPSS. Ja tā padomā, neesmu droša, ka vēl atceros kā reproducēt šīs funkcijas nosaukumu.

Un Kile Windows versijai nav latviešu fontu, tādēļ nevaru pārveidot dokumentu. Vakar nocīnījāmies stundu, uz Linux izdevās, bet ar nepareizo failu. Nav tehnoloģiju nedēļa.

Divi čemodāni piepakoti, palikusi plecu soma un mugursoma. Kā es atlikušo tur sabāzīšu, nezinu.

Rīt nāk inspekcija, gatavojos cīņai par netīro sienu (kuru es nenosmērēju un kuru nevar notīrīt).

Smart packing diemžēl nesamazina koferu svaru. Un man tā gribējās nopirkt un paņemt līdzi vēl vienu magnolijas dušas želeju.

Rīt pēdējais vakars. Un sapulces visu dienu. Bet dabūju Erasmus novērtējumu excellent, which is nice.

Un joprojām iestājas brain freeze, kad saprotu, ka viss. Man gan šodien visi cītīgi teica, ka tāpat atgriezīšos, kur tad likšos.

Dec. 18th, 2017

Šodien sēdēju un rakstīju diskusijas sadaļu un mani pārņēma sajūta, ka - kāda jēga? Nekas jauns netika atklāts, tikai apstiprināts kaut kas, kas jau ir pētīts (un ar augstākas kvalitātes mērījumiem).

Tas viss manī atkal izraisīja veco jautājumu - cik daudz jauna vispār vēl šajā nozarē ir iespējams atklāt? Jo būtībā, mēs jau būtiskās lietas zinām, ir zudusi tā enigma.

No kā attiecīgi izriet nākamais jautājums - vai es gribu savu dzīvi pavadīt kā viduvēja līmeņa pētnieks, kas akadēmiski ir spējusi tikai reproducēt jau veiktus pētījumus, bet ne radīt ko oriģinālu, jaunu?

Reizēm gribētos to ambiciozitāti drusku zemāk nolaist, bet ko darīt, ja iekšā ir dzinulis, ka vajag vairāk, augstāk, tālāk, labāk. Ko darīt, ja gribas būt savā jomā tam cilvēkam, pie kura vēršas vispirms un kura pētījumus lasa vispirms?

Laikam jau jāsāk ar diskusiju rakstīšanu.

Dec. 17th, 2017

Man ļoti gribas mājās, bet vienlaikus smadzenes salūzt, kad tām tiek atgādināts, ka neatgriezīšos Itālijā.

Dec. 15th, 2017

Tikmēr Romā +14 un gāž kā ar spaiņiem. Es paguvu apskatīt kolizeju, strūklaku un pakāpienus, bet tajā brīdī biju jau tik slapja, ka atmetu ar roku pārējām lietām un gāju uz staciju. Zābaki izmirkuši, labi, ka pamanījos nopirkt zeķes maiņai. Stacijā apkopēja sakliedza uz mani, ka esmu ūdens pudeli somā izlējusi. Ej nu un iestāsti, ka viņas Romā laiks kā Latvijā pa Jāņiem.

Bet tagad sēžu vilcienā un gaidu atiešanu. Jābrauc tikai piecas ar pusi stundas. Zābaki pie sildītāja un pati patīkami sausās zeķēs.

Esmu negulējusi un r mazām cerībām vēl šonakt iemigt, jo viens no vilciena kabīnes kaimiņiem krāc kā Žakiņš un otrs fantastiski atrod brīdi,kad laižos miegā, lai pajautātu, piemēram, kur mēs atrodamies vai kāpēc vilciens ir apstājies un nekustas. Tas, ka nerunāju itāliski, acīmredzot neko nemaina un es vienkārši maģiski apzinu visu notiekošo.

Ticiet vai nē, bet šie vārdi tiek rakstīti nakts vilcienā uz Romu (7 stundu brauciens)

Un fucking apkure arī šeit ir salūzusi...

Dec. 14th, 2017

3 lietas, kuru man pietrūks:
1) laika apstākļu - saule vai lietus, gaiss vienmēr ir sausāks nekā LV;
2) karstās šokolādes;
3) trijos dienā izdomāt, ka pietiek taisīt zinātni, un aizbraukt vakara pastaigā uz Venēciju.

Dec. 12th, 2017

Uzrakstīju namsaimniekam, ka šitā gan nav labi (apkuri atkal atslēdza).

Nospiedu pogu "sūtīt", pataustīju radiatorus un tie bija silti.

Kopš sācies aukstais laiks, regulāri salūzt apkure.

Vakar ap sešiem atgriezos mājās - kārtējo reizi pie remdeniem radiatoriem, kuri laika gaitā kļuva tikai aukstāki un šorīt no rīta bija ledaini (atļaušos piebilst, ka aizvakar sniga). Šorīt sarosījos rakstīt dusmīgu vēstuli namsaimniekam, bet pieslēdza apkuri atpakaļ.

Varbūt princips ir - nesēdi vakaros mājās, bet baudi dzīvi?

Dec. 11th, 2017

Vakar vannas istabā ar blīkšķi izdega spuldzīte un izsita korķus visā stāvā.

January 2018

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031   

Syndicate

RSS Atom
Powered by Sviesta Ciba