Previous 20

Jun. 12th, 2017

P.S. Kaut kādā maģiskā veidā es visu paguvu un pirmdien izlaidums.

Viena no daudzajām lietām, kas mani kaitina, ir cilvēki, kas neapsēžas, kad viņiem blakus atbrīvojas vieta, taču nostājas tai priekšā, neļaujot nevienam citam apsēsties, toties kontribjūtojot tai šprotu bundžas sajūtai, kas neglābjami parādās 1.tramvajā.

Apr. 23rd, 2017

Iesnas un iensu galvassāpes.

Sēžu dīvānā, dzeru citronūdeni un taisu smukas tabuliņas maģistra darbam.

Apr. 21st, 2017

Sen nebiju izdarījusi neko pārāk muļķīgu, tāpēc šodien ar skavotāju saskavoju sev pirkstu.

Sāp mazāk un asiņo vairāk nekā varētu gaidīt.

Apr. 19th, 2017

Bijām Berlīnē. Filips redzēja cūku pavadiņā. Abi redzējām, kā kāds mēģina piedabūt franču buldogu braukt ar skrituļdēli.

Mar. 31st, 2017

Man iekšā ir nemiers. Tas nemiers, kurā kopā ar asinīm pa asinsvadiem riņķo skudriņas un man gribas kliegt, sist rokas pret sienu, izlekt pa logu, jo tas nemiers ir par daudz.

Mar. 30th, 2017

Šīs vienas dienas laikā trīs cilvēki mani ir atkārtoti tirdījuši uzdodot jautājumus, kurus bija jānoskaidro lekciju laikā (taču tas būtu sevī ietvēris lekciju apmeklējumu un tas gan būtu muļķīgi darīts).

Nolēmu, ka neesmu izziņu telefona centrāle un izslēdzu skaņu.

Mar. 25th, 2017

Vakardiena bija pilna absolūti jauniem iespaidiem un pirmo reizi jūtos pateicīga tētim par to, kā viņš mani agrā jaunībā saka spīdzināt ar Linux.

Sākām 10:00, izgājām no slimnīcas 19:00. Šodien jau 8:30 jābūt atpakaļ ierindā (bet es pamodos jau pirms pusstundas un esmu gulējusi kādas 5 stundas šo fuck ne). Šodien būšot jāmācās troubleshooting, vakar bija crashcourse MRI principos un tad jau ar datoriem.

Interesanti, kā būtībā viss darbs notiek kaut kur citur un kaut kādas spec programmas patiesībā tiek izmantotas vismazāk. Bet man tagad ir daudz ko domāt un lasīt,jo vakardiena apstiprināja, kā vismaz drusciņ es varu un pie sakarīga pasniedzēja es saprotu pat to, kā īsti izveidojas bildītes un vismaz aptuveni ko tas nozīmē.

Rezumējot, vakar man pavērās jauna pasaule un es ar prieku viņu gribu izpētīt.

Mar. 16th, 2017

Vaivaru darba dienu rītos ceļos pirmā. Kopš atkal no rītiem ir gaišs, to pamazām sāku izbaudīt. Aiz loga ir saullēkts, aiz sienas urkšķinās F. Kaķiem rīta diendusa. Man brokastu proteīna kokteilis un mieriņš.

Jan. 23rd, 2017

Mani tomēr nomāc tas trīsdesmitnieks.

F vakar vakarā uzdeva jautājumu, vai tad es tiešām jūtos kaut kā savādāk un, protams, es nejūtos.

Bet viņš mani vienalga nomāc.

Dec. 12th, 2016

Es esmu nonākusi tajā vietā, kur tu sēdi saķērusi galvu un ar vienu aci blenz galdā/sienā/grīdā/da vienalga kur un nesaproti, kāpēc vispār eksistē un kāda velna pēc vispār gribi eksistēt. Un vēl mazāk saproti, no kurienes tev ir vispār spēja piecelties no rīta un aiziet uz darbu. Un caurmērā tev arī ir diezgan vienalga, no kurienes viņa nāk un vai viņa vispār ir.

Un tomēr no kaut kurienes vēl atnāk iekša runāt ar cilvēkiem, komunicēt un vēl pieklājīgi uzsmaidīt.

Dec. 1st, 2016

Ienāca bibliotēkā divas meitenītas. Apsēdās pie mana galda, kur sēdēja jau trīs cilvēki (jā, bija tukšāki galdi).

Un tagad sēž un čivina.

Manī ir kluss prieciņš, kad dzirdu svešiniekus pieļaujam kaut kādas neveiklības un aizmāršības, jo tad es vairs nejūtos tik slikti par savu neveiklību.

Nov. 16th, 2016

Bet vispār jāsaka, ka šis pasākums nāca ļoti par labu.

Pirmkārt, es atpūtos. Divas dienas gandrīz nemaz nepaskatoties e-pastā (nu nevar leopardam plankumus nomazgāt, nevar!)

Otrkārt, es gaidīju, ka no visa šitā būs lēkme - maz miega, daudz staigāšanas, bailes, būtībā nemitīga pārstimulācija. Un nebija.

Treškārt, sapratu dažas ar nākotni saistītas lietas, kas varbūt ļaus lēmumu pieņemt vieglāk.

Ceturtkārt, brīvprātīgo darbs atmaksājas.

Tā lūk.

Nepavisam neskumtu par vēl vienu dienu Briselē.

Oct. 18th, 2016

Neparasti, bet šovakar pirmo reizi sāku skatīties Kasablanku. Tiku trešdaļā, man palika skumji. Izslēdzu.

Oct. 17th, 2016

Iegāju Facebook un mani uz brīdi pārņēma skumjas par to, ka man 29 gadu vecumā nav hipotekārais kredīts, bērni, vīrs un darbs ar normālu algu.

Otro reizi radio. Man ir aizdomas, ka sarunāju muļķības, bet to zināšu tikai trešdien. Kā ir tiem regulārajiem radio apmeklētājiem - tā nedrošīabs sajūta kādreiz pazūd? Vai arī jūs vienkārši runāt ejat par lietām, ko pārzinat, nevis vienkārši ejat?

Oct. 1st, 2016

Es pati nesaprotu, kā, bet izdzīvoju. Pēdējā nedēļa sastāvēja no viena vienīga vārda - stress. Un, atzīšos, piektdien plkst. pus17 apsvēru domu apgriezties otrādi un aizbēgt, lai paši tiek galā.

Bet tā vietā savā dziļajā apzinīgumā tomēr uztaisīju visu, kas bija jāuztaisa (beigās sapratu, ka man tomēr jāizvēlas ātrums pār kvalitāti), kaklu izrunāju pilnīgi sausu un sejas muskuļi no nemitīgās smaidīšanas liekas gluži cieti.

Ņemot vērā, ka cēlos sešos, pirms pasākuma vēl bija lekcija (kur bija jāprezentē gala darbs) un sapulce (kurai neko nebiju sagatavojusi un kura ilga pusotru stundu), neesmu vairs droša, ka pastāstīju arī kaut ko, kas atbilst patiesībai. Bet es arī vairs nebiju droša par to, kā mani sauc.

Bet Zinātnieku nakts ir pārdzīvota un es izdzīvoju.

Sep. 26th, 2016

Mana organisma pēdējie centieni pierādīt, ka neko sevī nekontrolēju - man ir zobs ar mirušu nervu, kas sāp kā traks.

August 2017

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  

Syndicate

RSS Atom
Powered by Sviesta Ciba