Previous 20

Sep. 19th, 2018

Šis gads pagājis ēšanas traucējumu zīmē, sākot ar janvāra izkritušā žokļa izklaidi, turpinot ar gudrības zobu afēru. Novembrī plānots kobru ēst, gan jau ka arī tur kas jautrs patrāpīsies.

Sāka pirms pāris nedēļām zobs sāpēt, kad tiku līdz bezmiega naktīm, saņēmos aizdoties līdz zobārstam, līdz visbeidzot dotos uz Stomatoloģijas institūtu kaitnieku likvidēt. Pusotras stundas laikā arī tiku vaļā, pirms tam pagūstot ielaisties diskusijās ar dežūrķirurgu, kurš nu galīgi neatbalstīja manu vēlmi tikt vaļā no gudrības zoba, jo - ar ko es košļāšu ēdienu, kad man izraus septīto zobu? Bet es nepalaidos. Piesitu ar kāju un pateicu - nē! Es nevaru gulēt! Viņš ir liels un ass un man no viņa ir pat rētas. Ar dziļu nopūtu ķirurgs mani aicināja atlaisties krēslā un piekrita vainīgo aplūkot. Aplūkoja, secināja, ka rentgenam taisnība - caurums ir, zobs liels un ass. Un paziņoja, ka man jāpierakstās, jo viņš jau esot sācis iet pēc pieraksta. Bet es jau viltīga, pirms tam paguvu apskatīties, ka pieraksts viņam šodien no diviem. Iespītējos, pateicu, ka nevaru gulēt, man sāp, lai rauj ārā tagad. Pēc īsas paķīvēšanās (man neder anestēzija ar adrenalīnu) un manis pielīdzināšanu bērnam un pensionāram ar aritmiju, es dabūju šprici un vēl pēc 10 minūtēm paliku arī bez zoba, kurš, kā izrādījās, bija pus zobs, pus caurums. Tā bija piektdiena.

Divas dienas nodzīvoju laimīgā puseiforijā līdz trešajā dienā tā stiprāk sakodu košļājamo gumiju un tikai sadzirdēju krakšķi. Spogulis apliecināja manas bažas - apakšējais gudrības zobs bija padevies cīņā ar ēšanas paradumiem un nolūzis. Svētdienā.

Nu, man amats jau bija rokā. Pirmdien astoņos no rīta čakli tecēju uz Stomatoloģijas institūtu. Kur zobu izrāva bez diskusijām, bez sāpēm un ar ievērojami īsāku diskusiju par adrenalīna šprici un visa manipulācija ar visu sēdēšanu rindā paņēma pusstundu. Runāšana gan pirmdien bija zināmā mērā apgrūtināta un sāpes un pampums ir lielāki nekā pie augšzoba, bet visādi citādi - esmu palikusi pie viena pēdējā gudrības zoba.

Bet Stomatoloģijas institūtu šogad vairs redzēt negribu.

Aug. 22nd, 2018

Durvis aizveras

Dzīvoju Rīgā nu jau 13 gadus, bet pirmo reizi pieredzēju drāmu minibusā.

Iekāpu dienišķajā 370-tajā, austiņas ausīs, mūzika žūžo, cilvēki cilvēko un īgnē. Sastrēgojam jau pa Marijas ielu, kad dzirdu aiz muguras mierīgu un preicīgu balsi - kas šī ir pa ielu? Atbildes nav. "Eu, bet kas šī ir pa ielu?" Atbildes joprojām nav, secinu, ka jautājums tiek uzdots telefonā un vienkārši cilvēks nevar saprast atbildi sliktu sakaru dēļ. Acīmredzami - ļoti sliktu, jo jautājums kļūst arvien uzstājīgāks un uzstājīgāks, priecīgo balss toni nemainot, līdz aiz muguras atskan vēl viena, neapmierināta balss: "Šoferīt, lūdzu, izsauciet pašvaldības policiju!"

O, man ausis saspicējas, paskatos uz aizmuguri, bet tur viss pilnīgi mierīgi, neviens nav piedzēries, neviens nekur nemētājas, viss chill, tā teikt.

Pasažieris 1: "Eu, es tikai gribēju zināt, kas pa ielu!"

Tikmēr jau tuvojamies Merķeļa ielai. Pasažieris ar vājajām Rīgas ielu zināšanām (turpmāk tekstā - Pasažieris 2), pieceļas un aiziet pie vadītāja un sāk skaļi skaidroties, ka vajag pašvaldības policiju, jo viņam uzbāžas un tādos gadījumos ir jāsauc. Pasažieri no 3 līdz 10 jau ir ausis saspicējuši un degošām acīm skatās, kas nu būs.

Kamēr Pasažieris 2 stāsta, ka jāsauc un viss un vadītājs skaidro, ka nekādas saukšanas nebūs, iepriekš pilnīgi laipnais un pieklājīgais Pasažieris 1 (kas potenciāli varēja būt viegli iereibis), iet skaidroties ar Pasažieri 2 - "Eu, kas tev grūti bija pateikt kas pa ielu? Rīgas iela, vai kāda?"
Pasažieris 2: "Tā ir uzmākšanās!"

Seko pirmais vardarbības akts no Pasažiera 1, izmantojot abas plaukstas un vēršot spēku uz priekšu, viegli pastumjot Pasažiera 2 plecus uz priekšu tā, ka viņš sagrīļojas. Pirmajam vardarbības aktam seko daudz dažādu mačo frāžu, kas sevī ietver sadošanu pa purnu un iznākšanu laukā un rausties, ko?, kuras laikā Pasažiera 1 iepriekš neievērotā līdzbraucēja viņu tur aiz jostas, lai pirmajam vardarbības aktam nesekotu nākamais. Visbeidzot Pasažieris 1 ir tik noskaities, ka pasaka līdzbraucējai, ka viss, viņi kāpj ārā, ko arī viņi izdara, pa ceļam īstenojot vardarbības aktu numur divi. Mačo vārdu divkauja turpinās jau starp atvērtām durvīm, līdz beidzot Pasažieri 1 viņa līdzbraucēja aizvelk pietiekami tālu no durvīm, lai šoferis tās aizvērtu un turpinātu ceļu.

Pasažieris 1 noslēdz to visu ar frāzi: "Tas ir principa jautājums" un izkāpj nākamajā pieturā.

Drāma beigusies, pasažieri 3 - 10 nopūšas un turpina savu garlaicīgo, notikumu neizraibināto ceļu.


Tā notiek, ja izlem vispirms pēc darba braukt uz Vaivariem, tādēļ riteni atstāt mājās un braukt uz darbu ar sabiedrisko transportu, un pēc tam izdomā, ka ir vērts pielikt soli, lai pagūtu uz jau stāvošo mikriņu, tā vietā, lai pagaidītu minūti līdz nākamajam.

Un, vai drāma būtu notikusi, ja Pasažieris 2 būtu pārkāpis savam principam un pateicis, ka šī kā reiz ir Marijas iela?

Aug. 17th, 2018

Upgrade pending, iesniedzu dokumentus.

Ceļojums uz doktorantūru ir bijis diezgan notikumiem bagāts, sākot jau ar pašu izvēli - kur? ko? kā? dafaq??? ir sagatavots pieteikums Tartu universitātei, pirms aizbraukšanas - saņemta ziņa ar aicinājumu stāties Padujā, ar šo trako ziņu jožu uz Tartu, lai izrunātos par to, ko tur darīt, uzzinātu, ka neko tur nevar darīt, jo viņi visu stūrē psihiatrijas virzienā, juktu prātā, lai izlemtu, ko darīt ar Paduju un visbeidzot izlemtu stāties tepat RSU.

Tad jau gatavošanās RSU. Viss ļoti vieglprātīgi, jo iesniegt taču var to pašu Tartu gatavoto iesniegumu, vai ne? Nu, normāli cilvēki droši vien nesāktu pārlasīt pieteikumu, lai secinātu, ka ideja nav bijusi tomēr gluži loģiska. Viņi droši vien arī saprastu, ka tu esi vienīgais cilvēks potenciālajā komisijā, kas zinās, ka ideja nav īsti pareiza. Bet tomēr tu sāc rakt. Un tad tu vienkārši mēnesi sēdi un roc līdz atrodi pareizo nosaukumu konceptam un atrodi, kā to (laikam) mēra. Tajā brīdī ir jau 27. jūlijs un tu aizbrauc uz 10 dienām atvaļinājumā un centies visu galvā sakārtot.

Tad tu atgriezies, satiecies ar savu darba vadītāju, aprunājies, un pievieno savam darbam vēl ceturto konceptu. Ap to brīdi ir jau 10. augusts, bet nekas, tev vēl ir nedēļa pabeigt. 14. augustā tu beidzot esi pielicis punktu, ar vienu aci histēriski blenz grīdā un attopies, ka tava otra vadītāja, kas ir no fckn Itālijas, jau nedēļu nav devusi atbildi uz e-pastu. Bet viņai vēl jāparaksta tavs svaigi pabeigtais pieteikums. Tu ieelpo un izelpo, ieskenē pirmā vadītāja parakstīto lapu un aizsūti viņai. Un viņa klusē. Ceturtdienā tu kļūsti paniska un aizraksti Sonjai, kas ir otra doktorante, vai viņa nezina kas notiek, jo pirms tam esi nostalkerojusi facebook, ka profesore kāpaļā pa kalniem. Ir klusums arī no Sonjas.

Paniski zvani programmas vadītājai, kura nosauc vēl čupu cilvēku, kam piezvanīt, lai noskaidrotu, vai var iesniegt neparakstītu pieteikumu. Izzvanos, noskaidroju, ka var. Un tajā brīdī pienāk ziņa no Sonjas, ko šodien visu atsūtīs! Un atsūta!!! Un tad tu vēl vakarā tesies uz Copy Pro, jo tas viss pasākums ir jāiešuj un ir publikāciju čupa, kas ir jāiesien un visam ir jābūt smuki un tāpat tu aizmirsti pievienot vienas tēzes (kuš, kuš, cerams neviens nepamanīs!).

Un tad pienāk deadline diena, piektdienas rīts. Tu atbrauc speciāli pusstundu pirms studentu serviss sāk normāli strādāt, jo vēl jāizdrukā dažas lietas, kas piemirstas. Un secini, ka tava darbinieka karte, ko var veiksmīgi izmantot kopēšanai, nestrādā, jo nav aktivizēta. Tu joz uz IT, kuri, paldies visiem svētajiem, ir vaļā jau pirms astoņiem, lai uzzinātu, ka to dara mistiskā vienība ar nosaukumu kase, kas ir vaļā no deviņiem. Tu ieplet acis, un padodies. Pārēdies pankūkas kafejnīcā, sagaidi deviņus, izskaidro kasei, kas ir domāts ar vārdu "aktivizācija", izdrukā, izstāvi rindu, un iesniedz meitenei, kas nopūšas, ka viņai būs ko darīt, jo katru lapiņu ir jāparaksta...

Bet ir iesniegts.

Ja ceļojums būs tik pat viļņains, cik biļešu pirkšana, varbūt jāatliek?

Aug. 3rd, 2018

Savāda tomēr tāda kāpšana kalnos. Tu sevi izdzen līdz pēdējam, kājas tevi ienīst, pārrodies mājās pēc 4+ stundām ar sāpošu visu, vienīgi lai iekristu gultā un sāktu plānot nākamās dienas maršrutu.


Jul. 24th, 2018

Tomēr tik superīgi jūt atšķirību - vai raksti par kaut ko, kas ir meh (piemēram, kardiovaskulārā rehabilitācija), raksti kaut ko, kas tevi neinteresē (piemēram, atsauču veidošana pēc dažādām sistēmām) un vai raksti kaut ko, kas tev ir sirdslieta (piemēram, smadzeņu funkcijas un muguras smadzeņu bojājumi). Pēdējais paņem daudz vairāk laika, toties ir tāāāāda bauda rakstīt!

Jul. 15th, 2018

Miegs nenotiek, bet apēdājs gan.

Jul. 11th, 2018

Jūlijs

Jul. 10th, 2018

IT ir kaut kas maģisks.

Šodien laboratorijā atkal niķojās dators, proti, gaismiņa deg, it kā dators ieslēgts, bet nav ieslēgts.

Uztaisīju klasisko troubleshooting - have you tried turning it off and on again (hahaha, viņš jau nemaz neslēdzas ne ārā, ne iekšā). Nekas nenotiek.

Neesmu jau galīga nezinīte, piespiežu un turu power pogu, nekas nenotiek.

Atmetu ar roku, piezvanīju uz IT. Lika man izdarīt tieši to pašu, ko jau biju izdarījusi un maģiski viss aizgāja.

Jun. 24th, 2018

Izrādās, ka internetā klejo mājas lapa, kurā iespējams apskatīt bildītes ar Naidželu Farāžu un līdzinieku - surikātu!

Jun. 19th, 2018

Man šodien bija jauna izlaidumu pieredze, kurā es pārmaiņas pēc nebiju students, tomēr vienalga devos mājās ar puķēm un bučām un "paldiesiem".

Es ceru, ka attīstoties pasniedzēja karjerai, nepienāks tas brīdis, kad izlaidums ir vienkārši diena, kad atrādīties (jo arī tādus es šodien satiku), bet gan paliks tāds īss siltuma brīdis, kurā saproti, ka ir bijusi cilvēku grupa, kurai esi pieskāries un esi tā vai citādi bijis zobratiņš mehānismā, kas to šos cilvēkus ir līdz diplomam aizvadījis.

Un tāda es braucu mājās, ar puķēm, labiem vārdiem, kūkas pilnu vēderu, un siltu sajūtu.

Jun. 18th, 2018

Kad man bija 3 gadi, es no rīdzinieces kļuvu par kurzemnieci un veikli vien jaunajās mājās iedzīvojos labākajā draugā. Viņš bija trīs dienas vecāks par mani, dzīvoja blakus dzīvoklī un spēja izrunāt "r" burtu. Mūs abus vienoja mīlestība pret grāmatām, spēles un klaidoņa gars. Bijām nešķirami līdz otrajai klasei, kad abi pārcēlāmies uz skolu Kuldīgā un tad nebija stilīgi draudzēties ar puikām. Tā arī tas ir palicis līdz šim un tā lielā draudzība izjuka.

Šovakar atkal nevarēju aizmigt un atcerējos, kā savulaik katru vakaru atvadoties viens otram skaitījām "Dusi saldi, sapņo jauki, rītā priecīgs piecelies"

Jun. 13th, 2018

Pirms miega klausījos relaksējošās negaisa skaņas, bet viss, ko viņas paveica bija - lika man atcerēties par manu nu jau labu laiku aizsaulē esošo vecotēti.

Viņš bija interesants cilvēks, katedras vadītājs, kas mīlēja teorijā apgūto un studentiem pasniegto realizēt arī dzīvē. Tādējādi, liela negaisa un izteikta zibens laikā, mūsu ģimenē ienāca teiciens "Vecaistētis atkal kaut ko metina"

Jun. 7th, 2018

Pēdējā laikā, kad jau velku apavus, lai dotos ārpus mājas, pelēkais pelmenis ir pasācis sēdēt pie kaķu pārvadājamā konteinera un nogaidoši uz mani skatīties.

May. 26th, 2018

Sapratu, ka esmu kļuvusi gauži garlaicīga, kad vakar pēc vienpadsmitiem zvanīju uz viesnīcas administrāciju sūdzēties par kaimiņiem, kuri aktīvi nodevās akustiskajai mūzikai.

Apr. 27th, 2018

Braucu mājās no darba un sajutos no sakaltuša māla, cikai acis kustās, viss pārējais stīvs, ciets un rigids.

Mar. 24th, 2018

Šodien psihosociālajā rehabilitācijā stāstīju par onkoloģisko saslimšanu psihosociālajiem aspektiem un sapratu, ka nekad negribu vairs par to stāstīt. It kā ir lietas, kas ir baigi garām, pagājušas, atstājušas zīmogu un aizgājušas.

Tomēr tad, kad sāc stāstīt specifiskas lietas, piemēram, simptomus un sekas, 5-year survival rate principu, ārstēšanas procesu, tas plēš un drusku gribas aizbēgt.

Mar. 10th, 2018

Jāatzīst, ka katru otro otrdienu dzīvoju zināmās bailēs, ka Prāta spēlēs tiks uzdoti jautājumi psiholoģijā un es nevarēšu atbildēt ne uz vienu no tiem.

Jan. 30th, 2018

Nekas tā nepaceļ saknes un nekuplina matus kā EEG.

Jan. 24th, 2018

Vakar vakariņās bija polenta (pirmo reizi taisīju pati) ar sardeli, kuru bija jāsagriež mazos kumosiņos, jo nokošanas funkcija joprojām ir ne tikai aizliegta, bet arī nedarbojas.

September 2018

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
      1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30      

Syndicate

RSS Atom
Powered by Sviesta Ciba