Lobstrominous

Ļoti interesanta pieredze.

Ar kolēģi šodien vacapiski diskutējām par nogurumu, izsīkumu, stresu, emocionālajām krīzēm u.t.t. Nu, parastās kolēģu lietas. Un pēkšni pie manis atnāca vīzija.

Koridors, sēžu uz grīdas atspiedusies pret durvīm, pret kurām ar sparu visu laiku metas nezvērs, riedams, gārgdams. Un priekšā koridors, pilns ar durvīm, uz durvīm uzraksti, kurus no sēdvietas neredzu.

Blakus pēkšni ir krēsls, pieceļos, paņemu krēslu, atbalstu pret durvju rokturi (kā filmās rāda, lai ilgāk noturētu durvis slēgtas) un dodos pētīt uzrakstus uz durvīm, bet tieku tikai pāris soļus uz priekšu, līdz saprotu, ka uzraksti ir izplūduši, nesalasāmi.

Aiz muguras joprojām dzirdu to nezvēru. Saprotu, ka nē, ka pietiek. Vairs negribu bēgt, skriet. Vairs negribu vērt vaļā random durvis.

Tādēļ atveru durvis un sagaidu savu nezvēru, kas izrādās mīlīgs labradors, kas mani ieraugot pēkšņi pārvēršas nu jau aizsaulē esošajā Vidusāzietē un ir vienkārši tāāāāāādā sajūsmā mani redzēt, ka šķiet - izlīdīs no ādas laukā.

Un mēs ejam un skatāmies uz durvīm kopā un pēkšni es redzu, kas tur rakstīts.