Nov. 15th, 2026

Dzīvnieki pilsētā

Es šo nobeigšu ar uzdirsienu, bet sākšu ar retorisku jautājumu. Nez, kā cilvēki jūtas par dzīvniekiem pilsētā? Cilvēki pilsētā tur kaķus un suņus, bet mums netrūkst arī citu zīdītāju sugu, no kurām žurkas būtu visizplatītākās. Varde mums varētu viskautko izstāstīt par putniem pisētā. Bērniem un arī daudziem pieaugušajiem patīk paglaudīt sunīti uz ielas vai kādā kafejnīcā, bet tīri no saimnieciskā viedokļa ir nevēlēšanās, lai suņi čurātu zālienā un uz māju fasādēm, par ko liecina daudzās zīmes pilsētā. Ņemot vērā suņu faktiskās vajadzības, dabu un pieejamo infrastruktūru, starp rindām var ielasīt to, ka ir vēlme, lai suņu pilsētā nebūtu vispār.

Bet ko suņu īpašnieki ir spiesti uzzināt, kas visdrīzāk nav tik acīmredzami pārējiem? To, ka cilvēki kopumā nav tik cultured, kā bieži vien izliekas. Protams, šī pati kritika attiecas arī uz suņu saimniekiem, kuri nespēj savākt pēc sava suņa, bet visa pārējā organisko atkritumu masa ir vēl iespaidīgāka. Pieņemsim, ka cilvēkiem vienalga par to, ko tas nozīmē suņu saimniekiem, bet kas viņuprāt notiek ar viņu izmestiem kaulien, neapēstiem rosoliem, pusiegrauztām maizēm un tā tālāk? Un tie nav tikai iereibuši jaunieši naktī no piektdienas uz sestdienu ar saviem pāļa kebabiem. Un pat ja cilvēks ir spējis dabūt savu pusapēsto sviestmaizi līdz kādai atkritumu tvertnei, vai viņam šķiet, ka tas atturēs kādu vārnu vai žurku izārdīt tās saturu pa visu ielu? Tie nav tikai nevīžīgi jaunieši, kas ir nometuši savus atkritumus uz ielas, tie pat biežāk ir dzīvnieki, kas vienkārši meklē ēdienu. Un, jā, ik pa brīdim ir kaut kāds slimību uzplaiksnījums šo dzīvnieku vidū, kas var tālāk nonākt līdz cilvēkiem. Tas viss kainda ir zināms. Tā ka vīsdegunīgas dāmas, kurām ir viedokļi par to, kuru koku suns drīks apčurāt, un kuru ne, visdrīzāk nevēlas domāt par sanitāro situāciju, kas nāk no radībām, kas nav apģērbtas iemaukots un piespraustas pavadas galā.

Šis viss, protams, man nav nekas jauns. Lieta, kas mani trigerēja šo uzrakstīt, ir tuvāko pilsētas atpūtas vietu apmeklējums. Staidzināt suni mēs dotos kaut kur tālāk no pilsētas, bet ja reiz mēs bijām nonākuši Zaķusalā, lai patrenētu braukšanu, šķita, ka var palaist arī suni izdzenāt savus dēmonus. Mēģināt sunim atņemt kāda nomestu gaļas gabalu ir tāds ikdienišķs rodeo, jo nevienam negribās dīlot ar suņa caureju naktī, vai maksāt lielu naudu vetārstiem, bet kad izdevās veiksmīgi to novērst, suns atrada vispretīgāko lietu, kurā izvārtīties. Suņi tā mēdz darīt. Šoreiz gan laikam pats suns saprata, kādu stulbumu bija izdarījis, jo pretīguma sesmiskajā skalā tas sasniedza rekordu. Jūtīgākie no mums mēģināja tik līdz mājām neapvemjoties, taču suns arī pēc četrām mazgāšanas reizēm turpina nedaudz smirdēt. Šodien procedūra tiks atkārota jau ar speciālu šampūnu, lai suns atkal varētu dabūt vēdera bužināšanu dīvānā. Bet vēl bez suņu saimnieku problēmām, man kaut kā šķiet dīvaini atrast pilsētā vienu no retajām atpūtas vietām, un piedirst viņu tā, ka tur arī bērnu nav iespējams palaist. Kaut kur spektrā starp vēlmi, lai pat vislielākajā putenī un salā ielas būtu tik tīras, lai pa tām varētu pārvietoties augstpapēdenēs, un neizgāzt savus sūdus vienkārši kaut kur uz zemes, ir kaut kāds common sense. But that's just my opinion.

Nov. 14th, 2026

Es nekad neesmu bijis liels mākslīgā intelekta pesimists, lai gan arī ne gluži optimists, bet nupat es esmu nonācis tājā emocionālajā vietā, kurā es biju īsi pirms Krievijas uzbrukuma Ukrainai - turoties pie cerības, ka visas zīmes neliecina par to, kas tūlīt notiks. Es gan gribu norādīt, ka šī sajūta nenozīmē to, ka man šķiet, ka tūlīt varētu notikt kaut kas tik pat destruktīvs, es tikai salīdzinu vēlēšanos neticēt pats savai sajūtai.

Bet visi tie argumenti par to, ka AI ir tikai rīks, un ka cilvēce ir izdzīvojusi vairākus tehnoloģiskus lēcienus, diezgan ignorē to, ka spektiķu argumenti neapšauba šos faktus. Skepse galvenokārt nav par pašu tehnoloģiju, bet gan par brīvā tirgus spēju uz pašregulēšanu. Un manuprāt šobrīd varētu būt sākusies daudzu mūsdienu ērtību, kuras mēs uzskatām par pašsaprotamām, degradācija. Un jau atkal, es nesaku, ka tūlīt sabruks pasaule mums apkārt, bet pašsaprotamība un uzticēšanās gan. Tas drīzāk būs kā ar laikapstākļiem pēdējos gados, kad tu vairs nevari būt drošs, vai tavs auto, šķūnītis vai mājas jumts izturēs nākamo laikapstākļu epizodi. Šoreiz gan tas varētu skart tavu lidojumu, darba devēju, vai digitālo pakalpojumu.

Nov. 13th, 2026

Lietas, kas notikušas "nesenā pagātnē", ir notikušas pirms desmit gadiem. Te būtu vieta Īlonam ierasties ar izlietni.

no Vikipēdijas: Fagota priekšteči bijuši pommers un bombarda.

Nov. 10th, 2026

Valsts policija aicina vecākus pievērst uzmanību saviem bērniem un iespējamām pārmaiņām viņu uzvedībā un ikdienā, piemēram, bērna interesēm, apģērbam, draugu lokam, dažādiem priekšmetiem, kas pēkšņi parādās istabā, dažādām nozīmītēm, kā arī tam, kādu saturu bērns patērē viedierīcēs.

TV3: Vairāk nekā puse pieaugušo Latvijā patērē nelegālu saturu
LETA: Vairāk nekā puse pieaugušo Latvijā ir apmierināta ar savu karjeras attīstību

Nov. 8th, 2026

Ar Junkuru jau kādu laiku bija tā kā ar radinieku krietnos gados - tu saproti, ka katra ziema, pavasaris un rudens var būt pēdējais. Es viņu atradu pirmajos bēniņos, kuros es iedomājos viņu meklēt. Pirmā reakcija bija atvieglojums, ka šis viss nepārvērtīsies par neziņu, šaubām, sāpēm un vainas sajūtu. Tad šis viss bija no apjausmas jāpārvērš faktā, un sajūtot sastingušo ķermenīti, kas bija ieritinājies siena kaudzē, emocijas nebija ilgi jāgaida. Tas nebija tik brutāli, kā ar pirmo suni, bet es domāju, ka toreiz pie vainas bija fakts, ka es tam piegāju ar zināmu bravūrību. Es pārāk labi par sevi nejustos, ja šoreiz es visā šinī procesā būtu noturējis taisnu seju.

Jāsaka, šis ir bijis diezgan savdabīgs kaķa gandrīz divdesmit gadus ilgs mūžs. Es to zinu no tās vietas, kad viņš tika glābts no cilvēku ļaunuma, kas viņu ir pametuši vasarnīcā, kas visdrīzāk tomēr ir bijusi konkrēto glābēju projekcija, nevis fakts. Tad sekoja mēneši kopā ar citiem glābtiem kaķiem, un tad mēneši jauno māju pagultē, pirmš viņš kļuva gana drosmīgs, lai spētu tuvoties cilvēkam. Vēlāk sekoja stresa pilnas pārmaiņas, kurās viņš iepazina vairākas pagaidu mājas. Tad mēs atklājām viņa īsto mednieka un aizstāvja dabu, taču blaknes tam bija tuvas attiecības ar vetārstiem. Visbeidzot viņš nonāca savās īstajās mājās, kur viņš varēja kilometriem klīst apkārt pa mežu, ziemas skarbākajos salos atrast siltumu, un vasarā atjaunot spēkus un savu cēlo balto kažoku. Lai kāds mežonis viņš arī nebūtu, ap to laiku viņam jau patika cilvēku kompānija, un atšķirībā no brālīšiem, viņš nevairījās no ballītēm. Un, protams, viņa veiksme bija arī tā, ka cilvēku drāmas viņu vairs neskāra, un viņam bija iespēja savas vecumdienas pavadīt savās mājās ar retām vizītēm pilsētā. Viņš savas dzīves laikā paspēja iepazīt arī vairākus cibiņus, kas viņam ir palīdzējuši vienā vai otrā veidā. Domāju, ka kopumā šī bija laba kaķa dzīve. Paldies viņam, un paldies visiem tiem, kas ir bijuši ar viņu ilgāku vai īsāku brīdi.

Nenosodiet skarbi, ja visi vārdi nav uzrakstījušies veiksmīgi. Vienkārši negribējās šo atlikt vai turēt sevī.

Nov. 5th, 2026

Es jums neizstāstīju sapni, ko redzēju pirms pāris dienām, kad iemigu, klausoties radio1, bet vispār man bja jādodas uz radio piedalīties vienā sarunā, citiem vārdiem sakot, es aizmiegu un redzu, ka esmu iesaistījies, pareizāk sakot, vadu kaut kādu kaujinieku grupējumu, kura uzdevums ir ieņemt Latvijas Radio, kaut kur zemapziņā ir nojauta, ka mēs to darām cēlu mērķu vārdā - lai pārbaudītu drošības dienestu reaģēšanas spēju vai pierādītu, ka tie nekam neder, taču mums ir automāti un maskas, mēs ienākam radio telpās, pirmo paņemam apsargu, tad dodamies pa lielajām kāpnēm augšup, mūsu mērķis ir izdzīt no ēkas visus darbiniekus, bet viņi neko nesaprot, neņem mūs pierē, pretojas, un mums ir dažs labs jānogrūž lejā pa pakāpieniem, gribas izšaut griestos kā filmās, es mazliet uztraucos, jo negribu nevienu savainot, bail arī, ka mani pazīs un teiks: "Ā, Dienasgrāmata, tas tu?!", es visu laiku piekārtoju masku, kas nav nekāda maska, bet vienkārši šalle, ko es aptinu ap muti un nosedzu pieri, beigu beigās misija daudzmaz izdodas, mēs visus esam izdzinuši uz ielas, pēdējo izgrūžam apsargu, kurš no ārpuses piekarina durvīm lielu piekaramo atslēgu un ieslēdz mūs, fak, un te mēs saprotam, ka netiksim ārā, kamēr neieradīsies kaut kāda specvienība Alfa vai Omega un nenošaus mūs visus uz līdzenas vietas.

kur ir dzejnieki?
arī tikai mīzali palikši,
kas gaida, ka producentes viņiem sataisīs tāmes.

Nov. 4th, 2026

Disclaimer

Tagad, kad es beidzot esmu noskatījies Andor, sāku skatīties Disclaimer. Pirmā sērija šķita diezgan nekāda, bet es nolēmu uzticēties atsauksmēm, un jāsaka, ka atsauksmēm ir taisnība. Varbūt drāma man šķiet mazliet vecmodīga, bet empātija labi ieslēdzas. Manuprāt tā ir laba pazīme, ja tu vari just līdzi pilnīgi unrelatable stāstam. Mazliet neparasts šķiet tas narration, kas pēc situācija pārslēdzas no iekšēja uz ārējo, bet ne sliktā nozīmē, man vienkārši nenāk prātā citi piemēri.
Tags: ,

October 2019

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  
Powered by Sviesta Ciba