Lobstrominous

Miegs nenotiek, bet apēdājs gan.

IT ir kaut kas maģisks.

Šodien laboratorijā atkal niķojās dators, proti, gaismiņa deg, it kā dators ieslēgts, bet nav ieslēgts.

Uztaisīju klasisko troubleshooting - have you tried turning it off and on again (hahaha, viņš jau nemaz neslēdzas ne ārā, ne iekšā). Nekas nenotiek.

Neesmu jau galīga nezinīte, piespiežu un turu power pogu, nekas nenotiek.

Atmetu ar roku, piezvanīju uz IT. Lika man izdarīt tieši to pašu, ko jau biju izdarījusi un maģiski viss aizgāja.

Izrādās, ka internetā klejo mājas lapa, kurā iespējams apskatīt bildītes ar Naidželu Farāžu un līdzinieku - surikātu!

Man šodien bija jauna izlaidumu pieredze, kurā es pārmaiņas pēc nebiju students, tomēr vienalga devos mājās ar puķēm un bučām un "paldiesiem".

Es ceru, ka attīstoties pasniedzēja karjerai, nepienāks tas brīdis, kad izlaidums ir vienkārši diena, kad atrādīties (jo arī tādus es šodien satiku), bet gan paliks tāds īss siltuma brīdis, kurā saproti, ka ir bijusi cilvēku grupa, kurai esi pieskāries un esi tā vai citādi bijis zobratiņš mehānismā, kas to šos cilvēkus ir līdz diplomam aizvadījis.

Un tāda es braucu mājās, ar puķēm, labiem vārdiem, kūkas pilnu vēderu, un siltu sajūtu.

Kad man bija 3 gadi, es no rīdzinieces kļuvu par kurzemnieci un veikli vien jaunajās mājās iedzīvojos labākajā draugā. Viņš bija trīs dienas vecāks par mani, dzīvoja blakus dzīvoklī un spēja izrunāt "r" burtu. Mūs abus vienoja mīlestība pret grāmatām, spēles un klaidoņa gars. Bijām nešķirami līdz otrajai klasei, kad abi pārcēlāmies uz skolu Kuldīgā un tad nebija stilīgi draudzēties ar puikām. Tā arī tas ir palicis līdz šim un tā lielā draudzība izjuka.

Šovakar atkal nevarēju aizmigt un atcerējos, kā savulaik katru vakaru atvadoties viens otram skaitījām "Dusi saldi, sapņo jauki, rītā priecīgs piecelies"

Pirms miega klausījos relaksējošās negaisa skaņas, bet viss, ko viņas paveica bija - lika man atcerēties par manu nu jau labu laiku aizsaulē esošo vecotēti.

Viņš bija interesants cilvēks, katedras vadītājs, kas mīlēja teorijā apgūto un studentiem pasniegto realizēt arī dzīvē. Tādējādi, liela negaisa un izteikta zibens laikā, mūsu ģimenē ienāca teiciens "Vecaistētis atkal kaut ko metina"

Pēdējā laikā, kad jau velku apavus, lai dotos ārpus mājas, pelēkais pelmenis ir pasācis sēdēt pie kaķu pārvadājamā konteinera un nogaidoši uz mani skatīties.

Sapratu, ka esmu kļuvusi gauži garlaicīga, kad vakar pēc vienpadsmitiem zvanīju uz viesnīcas administrāciju sūdzēties par kaimiņiem, kuri aktīvi nodevās akustiskajai mūzikai.

Braucu mājās no darba un sajutos no sakaltuša māla, cikai acis kustās, viss pārējais stīvs, ciets un rigids.

Šodien psihosociālajā rehabilitācijā stāstīju par onkoloģisko saslimšanu psihosociālajiem aspektiem un sapratu, ka nekad negribu vairs par to stāstīt. It kā ir lietas, kas ir baigi garām, pagājušas, atstājušas zīmogu un aizgājušas.

Tomēr tad, kad sāc stāstīt specifiskas lietas, piemēram, simptomus un sekas, 5-year survival rate principu, ārstēšanas procesu, tas plēš un drusku gribas aizbēgt.

Jāatzīst, ka katru otro otrdienu dzīvoju zināmās bailēs, ka Prāta spēlēs tiks uzdoti jautājumi psiholoģijā un es nevarēšu atbildēt ne uz vienu no tiem.

Nekas tā nepaceļ saknes un nekuplina matus kā EEG.

Vakar vakariņās bija polenta (pirmo reizi taisīju pati) ar sardeli, kuru bija jāsagriež mazos kumosiņos, jo nokošanas funkcija joprojām ir ne tikai aizliegta, bet arī nedarbojas.

Es saviem pacientiem stāstu, ka ar stresu vien kāju salauzt nevar.

Nu, turpmāk tādas muļķības nerunāšu, pašai izdevās izmežģīt žokli.

Trīs stundas Stomatoloģijas institūtā un bļ...

Braucu pie sejas un žokļa ķirurga un pie sevis skaitu - lūdzu, esi tā vienkāršā, viegli izlabojamā problēma, ko man piedāvāja ģimenes ārsts, nevis kārtējais "interesantais" gadījums.

Atgriezies un uzreiz lec uz galvas iekšā pārmaiņu virpulī.

Ielidojām pusstundu vēlāk. Zemi mākoņi. Pēdējo stundu cietos sakostiem zobiem, jo aiz muguras sēdēja mazs bērns, kas spārdīja sēdekli un blakus sēdēja pusmūža vīrietis, kas visas trīs stundas grauza ienadžus. Izņemot tās 5 minūtes, kad lobīja vārītu olu.

Bet par spīti visam, esmu mājās un pie vietas un kaķi nav pārāk dusmīgi.