Lobstrominous

Bergamo.

Šodien gandrīz nokavēju vilcienu no Padujas uz Milānu, jo vakar piekritu Sonjas piedāvājumam aizvest mani uz staciju, bet izrādās viņa īsti nezināja, kur atrodas Luzzatti un rezultātā 15 minūtes riņķojām pa pilsētu un pēc tam 10 minūtes stāvējām korķī uz staciju. Bet kaut kā neticami izdevās pagūt.

Ļoti gribas gulēt, bet jātaisa re-pack ceturtā versija, jo praktiski nevaru pacelt lielo koferi. Tā jau padevos un izlēmu rīt ziedot daudz naudas, lai brauktu uz lidostu ar taksi.

Gaidu būt mājās.

Izgāju no diezgan sūdīgās pakošanās situācijas sametot visu somā, kurā būs piektdien jāiestūķē arī spilvens, gultas veļa, dvieļi un drēbes, ko izdosies sasmērēt turpmāko dienu laikā.

Pārtikas maisu un tīrāmos līdzekļus izlēmu atstāt pie miskastēm. Bomžus gan te pārāk neesmu redzējusi, bet gan jau pa kādam tomēr te ir.

Ā, vēl mācos taisīt zinātni ar R, nevis SPSS un šodien R, lai iespļautu man vēl vairāk sejā, izdomāja, ka mani faili neeksistē un spītīgi nevēra vaļā datus, bet es goda vārds nezinu, kā reproducēt to pašu funkciju SPSS. Ja tā padomā, neesmu droša, ka vēl atceros kā reproducēt šīs funkcijas nosaukumu.

Un Kile Windows versijai nav latviešu fontu, tādēļ nevaru pārveidot dokumentu. Vakar nocīnījāmies stundu, uz Linux izdevās, bet ar nepareizo failu. Nav tehnoloģiju nedēļa.

Divi čemodāni piepakoti, palikusi plecu soma un mugursoma. Kā es atlikušo tur sabāzīšu, nezinu.

Rīt nāk inspekcija, gatavojos cīņai par netīro sienu (kuru es nenosmērēju un kuru nevar notīrīt).

Smart packing diemžēl nesamazina koferu svaru. Un man tā gribējās nopirkt un paņemt līdzi vēl vienu magnolijas dušas želeju.

Rīt pēdējais vakars. Un sapulces visu dienu. Bet dabūju Erasmus novērtējumu excellent, which is nice.

Un joprojām iestājas brain freeze, kad saprotu, ka viss. Man gan šodien visi cītīgi teica, ka tāpat atgriezīšos, kur tad likšos.

Šodien sēdēju un rakstīju diskusijas sadaļu un mani pārņēma sajūta, ka - kāda jēga? Nekas jauns netika atklāts, tikai apstiprināts kaut kas, kas jau ir pētīts (un ar augstākas kvalitātes mērījumiem).

Tas viss manī atkal izraisīja veco jautājumu - cik daudz jauna vispār vēl šajā nozarē ir iespējams atklāt? Jo būtībā, mēs jau būtiskās lietas zinām, ir zudusi tā enigma.

No kā attiecīgi izriet nākamais jautājums - vai es gribu savu dzīvi pavadīt kā viduvēja līmeņa pētnieks, kas akadēmiski ir spējusi tikai reproducēt jau veiktus pētījumus, bet ne radīt ko oriģinālu, jaunu?

Reizēm gribētos to ambiciozitāti drusku zemāk nolaist, bet ko darīt, ja iekšā ir dzinulis, ka vajag vairāk, augstāk, tālāk, labāk. Ko darīt, ja gribas būt savā jomā tam cilvēkam, pie kura vēršas vispirms un kura pētījumus lasa vispirms?

Laikam jau jāsāk ar diskusiju rakstīšanu.

Man ļoti gribas mājās, bet vienlaikus smadzenes salūzt, kad tām tiek atgādināts, ka neatgriezīšos Itālijā.

Tikmēr Romā +14 un gāž kā ar spaiņiem. Es paguvu apskatīt kolizeju, strūklaku un pakāpienus, bet tajā brīdī biju jau tik slapja, ka atmetu ar roku pārējām lietām un gāju uz staciju. Zābaki izmirkuši, labi, ka pamanījos nopirkt zeķes maiņai. Stacijā apkopēja sakliedza uz mani, ka esmu ūdens pudeli somā izlējusi. Ej nu un iestāsti, ka viņas Romā laiks kā Latvijā pa Jāņiem.

Bet tagad sēžu vilcienā un gaidu atiešanu. Jābrauc tikai piecas ar pusi stundas. Zābaki pie sildītāja un pati patīkami sausās zeķēs.

Esmu negulējusi un r mazām cerībām vēl šonakt iemigt, jo viens no vilciena kabīnes kaimiņiem krāc kā Žakiņš un otrs fantastiski atrod brīdi,kad laižos miegā, lai pajautātu, piemēram, kur mēs atrodamies vai kāpēc vilciens ir apstājies un nekustas. Tas, ka nerunāju itāliski, acīmredzot neko nemaina un es vienkārši maģiski apzinu visu notiekošo.

Ticiet vai nē, bet šie vārdi tiek rakstīti nakts vilcienā uz Romu (7 stundu brauciens)

Un fucking apkure arī šeit ir salūzusi...

3 lietas, kuru man pietrūks:
1) laika apstākļu - saule vai lietus, gaiss vienmēr ir sausāks nekā LV;
2) karstās šokolādes;
3) trijos dienā izdomāt, ka pietiek taisīt zinātni, un aizbraukt vakara pastaigā uz Venēciju.

Uzrakstīju namsaimniekam, ka šitā gan nav labi (apkuri atkal atslēdza).

Nospiedu pogu "sūtīt", pataustīju radiatorus un tie bija silti.

Kopš sācies aukstais laiks, regulāri salūzt apkure.

Vakar ap sešiem atgriezos mājās - kārtējo reizi pie remdeniem radiatoriem, kuri laika gaitā kļuva tikai aukstāki un šorīt no rīta bija ledaini (atļaušos piebilst, ka aizvakar sniga). Šorīt sarosījos rakstīt dusmīgu vēstuli namsaimniekam, bet pieslēdza apkuri atpakaļ.

Varbūt princips ir - nesēdi vakaros mājās, bet baudi dzīvi?

Vakar vannas istabā ar blīkšķi izdega spuldzīte un izsita korķus visā stāvā.

Pēc divām nedēļām ap šo pulksteņlaiku ir paredzēts būt Bergamo, lai nākamajā rītā lidinātos atpakaļ uz mājām.

Jāsaka, ka vienā brīdī laiks sāka nenormāli skriet un tagad es vairs nevaru aptvert, ka palikušas tikai divas nedēļas un viss.

Izdarīts ir ļoti maz, jo veselu cilvēku kognitīvie procesi izskatās, ka minimāli tiek ietekmēti ar viņu kognitīvajām rezervēm. Vismaz tā saka mani dati (un to pašu izrādās saka arī zinātnieki Tasmānijā vai tamlīdzīgi).

Bet ir toties vesels saraksts ar darbiem, kurus es nedaru, jo slinkums.

Vēl šīs nedēļas laikā ir saņemti divi (!) apstiprinājumi publikācijām, kas tiks citētas sakarīgās datu bāzēs (yey me!)

Gribētos aiziet uzsildīt vakariņas, bet kāds krāmējas virtuvē.

Un nevaru noliegt, ka uz zinātnes taisīšanu sāku skatīties mazliet savādāk, nekā pirms atbraukšanas. Tad jau kaut ko būšu iemācījusies varbūt.

Izliku aiz loga zirnekli un nu aiz vainas sajūtas jau stundu nevaru aizmigt.

Attaisnojoties - te ir arī indīgi un man nav ne jausmas, kuri tieši.

Šodien saņēmu pastarpinātus pārmetumus par to, ka nestāstu publiski savus piedzīvojumus Itālijā.

Nu, lūk, dārgie, nekādu stāstāmu ūber-piedzīvojumu nav, bet pieprasījums ir pieprasījums, pat ja pastarpināts.

Šobrīd noslēgumam tuvojas jau devītā diena, ko šeit pavadu. Ierados izgājušajā svētdienā, absolūti pārgalvīgi neprātīgi nesagatavojusies, sametusi kaut ko čemodānā, bez valodas zināšanām, vai pat tik elementāras lietas kā sabiedriskā transporta iespēju nokārtošanas, Milānas lidostā. Ātri vien bija skaidrs, ka nepastāv tiešais reiss starp Milānu Bergamo un Paduju, tādēļ 10 minūtes pēc nolaišanās jau joņoju uz autobusu, lai dotos stundu garā braucienā uz Milānu - absolūti pretējā virzienā no Padujas. Stacijā pagāja zināms laiciņš, līdz atkodu biļešu ideju (izrādās - internetā biļešu kompāniju sauc vienā vārdā, bet uz vietas - tā atrodas zem "mātes" kompānijas kasēm), samaksājusi 40 eur jozu uz vilcienu. Padujā ierados izbadējusies, pārgurusi, pārbesījusies, nikna uz sevi, jo - vispār jau nebija prāta darbs vienkārši ierasties.

Pirmais solis bija aizdoties uz 24h kopmītņu recepciju 28 minūšu pastaigas attālumā. Man tas izdevās. Tur sardzes meitene (starptautisku studiju kopmītne, fyi) nerunāja ne viena vārda angliski, bet pamanījāmies saprasties un dabūju paciņu ar atslēgām, ieejas kartēm u.tml. lietām.

Otrais solis - savas kopmītnes. Nu jau tikai 10 minūtes ko vilkt čemodānu un nest mugursomu. Aizkļūstu līdz vietai, ieraugu uzrakstu, ka kopmītnes, speros iekšā. Neviena atslēga neder. Ok, pieklauvēju pie virtuves loga, atnāk mani ielaiž, parāda kur ir mana istabiņa. Durvis nevar atslēgt.

Long story short - trīs cilvēki mēģināja atslēgt durvis, es paguvu aizskriet vēl pakaļ rezerves atslēgai, izrādās - mana kopmītņu ēka bija blakus šai. Visu laiku biju centusies ielauzties svešā istabā.

Padujā ierados īsi pirms pieciem, savā istabā nokļuvu īsi pēc septiņiem.

Mazliet par kopmītnēm Itālijā. Saprotu, ka esmu tikusi tādās sakarīgajās, nevis parastajās, lielizmēra. Man ir sava istaba, sava vannas istaba, divi logi un divi radiatori. Pirmās dienas vēl nebija apkure, tādēļ daudz laika pavadīju laukā, jo tur bija siltāks. Šobrīd ir pieslēgta apkure un varu gulēt tikai zem divām segām.

Oficiāli prakse sākās ar 1. novembri. Kurš Itālijā ir brīvdiena. Tādēļ pirmo reizi uz universitāti devos tikai 2. novembrī. Lai satiktu Sāru Mondini (āāāā) un gluži nejauši arī Massimo Nucci (kas ir vienkārši dubults āāāāā) un vēl sarunātu tikšanos ar abiem, lai izdiskutētu manas grūtības ar viņu izstrādātā testa adaptāciju Latvijā (šajā vietā drīkst arī noģībt). Pēc tam satiku sev piespēlēto phd studenti, kura izrādās dodas prom komandējumā uz nedēļu. Šā visa rezultātā, šobrīd savas dienas pavadu klīstot, ēdot, skatoties Netflix (internets, starp citu, te ir vēl cita stāsta vērts) un periodiski aizejot uz bibliotēku (vēl viens - āāāāā - divos stāvos... mācību telpa un psiholoģijas grāmatas....).

Gaidām nākamo nedēļu.

P.S. Kaut kādā maģiskā veidā es visu paguvu un pirmdien izlaidums.

Viena no daudzajām lietām, kas mani kaitina, ir cilvēki, kas neapsēžas, kad viņiem blakus atbrīvojas vieta, taču nostājas tai priekšā, neļaujot nevienam citam apsēsties, toties kontribjūtojot tai šprotu bundžas sajūtai, kas neglābjami parādās 1.tramvajā.

Iesnas un iensu galvassāpes.

Sēžu dīvānā, dzeru citronūdeni un taisu smukas tabuliņas maģistra darbam.

Sen nebiju izdarījusi neko pārāk muļķīgu, tāpēc šodien ar skavotāju saskavoju sev pirkstu.

Sāp mazāk un asiņo vairāk nekā varētu gaidīt.