Šodien saņēmu pastarpinātus pārmetumus par to, ka nestāstu publiski savus piedzīvojumus Itālijā.
Nu, lūk, dārgie, nekādu stāstāmu ūber-piedzīvojumu nav, bet pieprasījums ir pieprasījums, pat ja pastarpināts.
Šobrīd noslēgumam tuvojas jau devītā diena, ko šeit pavadu. Ierados izgājušajā svētdienā, absolūti pārgalvīgi neprātīgi nesagatavojusies, sametusi kaut ko čemodānā, bez valodas zināšanām, vai pat tik elementāras lietas kā sabiedriskā transporta iespēju nokārtošanas, Milānas lidostā. Ātri vien bija skaidrs, ka nepastāv tiešais reiss starp Milānu Bergamo un Paduju, tādēļ 10 minūtes pēc nolaišanās jau joņoju uz autobusu, lai dotos stundu garā braucienā uz Milānu - absolūti pretējā virzienā no Padujas. Stacijā pagāja zināms laiciņš, līdz atkodu biļešu ideju (izrādās - internetā biļešu kompāniju sauc vienā vārdā, bet uz vietas - tā atrodas zem "mātes" kompānijas kasēm), samaksājusi 40 eur jozu uz vilcienu. Padujā ierados izbadējusies, pārgurusi, pārbesījusies, nikna uz sevi, jo - vispār jau nebija prāta darbs vienkārši ierasties.
Pirmais solis bija aizdoties uz 24h kopmītņu recepciju 28 minūšu pastaigas attālumā. Man tas izdevās. Tur sardzes meitene (starptautisku studiju kopmītne, fyi) nerunāja ne viena vārda angliski, bet pamanījāmies saprasties un dabūju paciņu ar atslēgām, ieejas kartēm u.tml. lietām.
Otrais solis - savas kopmītnes. Nu jau tikai 10 minūtes ko vilkt čemodānu un nest mugursomu. Aizkļūstu līdz vietai, ieraugu uzrakstu, ka kopmītnes, speros iekšā. Neviena atslēga neder. Ok, pieklauvēju pie virtuves loga, atnāk mani ielaiž, parāda kur ir mana istabiņa. Durvis nevar atslēgt.
Long story short - trīs cilvēki mēģināja atslēgt durvis, es paguvu aizskriet vēl pakaļ rezerves atslēgai, izrādās - mana kopmītņu ēka bija blakus šai. Visu laiku biju centusies ielauzties svešā istabā.
Padujā ierados īsi pirms pieciem, savā istabā nokļuvu īsi pēc septiņiem.
Mazliet par kopmītnēm Itālijā. Saprotu, ka esmu tikusi tādās sakarīgajās, nevis parastajās, lielizmēra. Man ir sava istaba, sava vannas istaba, divi logi un divi radiatori. Pirmās dienas vēl nebija apkure, tādēļ daudz laika pavadīju laukā, jo tur bija siltāks. Šobrīd ir pieslēgta apkure un varu gulēt tikai zem divām segām.
Oficiāli prakse sākās ar 1. novembri. Kurš Itālijā ir brīvdiena. Tādēļ pirmo reizi uz universitāti devos tikai 2. novembrī. Lai satiktu Sāru Mondini (āāāā) un gluži nejauši arī Massimo Nucci (kas ir vienkārši dubults āāāāā) un vēl sarunātu tikšanos ar abiem, lai izdiskutētu manas grūtības ar viņu izstrādātā testa adaptāciju Latvijā (šajā vietā drīkst arī noģībt). Pēc tam satiku sev piespēlēto phd studenti, kura izrādās dodas prom komandējumā uz nedēļu. Šā visa rezultātā, šobrīd savas dienas pavadu klīstot, ēdot, skatoties Netflix (internets, starp citu, te ir vēl cita stāsta vērts) un periodiski aizejot uz bibliotēku (vēl viens - āāāāā - divos stāvos... mācību telpa un psiholoģijas grāmatas....).
Gaidām nākamo nedēļu.
Nu, lūk, dārgie, nekādu stāstāmu ūber-piedzīvojumu nav, bet pieprasījums ir pieprasījums, pat ja pastarpināts.
Šobrīd noslēgumam tuvojas jau devītā diena, ko šeit pavadu. Ierados izgājušajā svētdienā, absolūti pārgalvīgi neprātīgi nesagatavojusies, sametusi kaut ko čemodānā, bez valodas zināšanām, vai pat tik elementāras lietas kā sabiedriskā transporta iespēju nokārtošanas, Milānas lidostā. Ātri vien bija skaidrs, ka nepastāv tiešais reiss starp Milānu Bergamo un Paduju, tādēļ 10 minūtes pēc nolaišanās jau joņoju uz autobusu, lai dotos stundu garā braucienā uz Milānu - absolūti pretējā virzienā no Padujas. Stacijā pagāja zināms laiciņš, līdz atkodu biļešu ideju (izrādās - internetā biļešu kompāniju sauc vienā vārdā, bet uz vietas - tā atrodas zem "mātes" kompānijas kasēm), samaksājusi 40 eur jozu uz vilcienu. Padujā ierados izbadējusies, pārgurusi, pārbesījusies, nikna uz sevi, jo - vispār jau nebija prāta darbs vienkārši ierasties.
Pirmais solis bija aizdoties uz 24h kopmītņu recepciju 28 minūšu pastaigas attālumā. Man tas izdevās. Tur sardzes meitene (starptautisku studiju kopmītne, fyi) nerunāja ne viena vārda angliski, bet pamanījāmies saprasties un dabūju paciņu ar atslēgām, ieejas kartēm u.tml. lietām.
Otrais solis - savas kopmītnes. Nu jau tikai 10 minūtes ko vilkt čemodānu un nest mugursomu. Aizkļūstu līdz vietai, ieraugu uzrakstu, ka kopmītnes, speros iekšā. Neviena atslēga neder. Ok, pieklauvēju pie virtuves loga, atnāk mani ielaiž, parāda kur ir mana istabiņa. Durvis nevar atslēgt.
Long story short - trīs cilvēki mēģināja atslēgt durvis, es paguvu aizskriet vēl pakaļ rezerves atslēgai, izrādās - mana kopmītņu ēka bija blakus šai. Visu laiku biju centusies ielauzties svešā istabā.
Padujā ierados īsi pirms pieciem, savā istabā nokļuvu īsi pēc septiņiem.
Mazliet par kopmītnēm Itālijā. Saprotu, ka esmu tikusi tādās sakarīgajās, nevis parastajās, lielizmēra. Man ir sava istaba, sava vannas istaba, divi logi un divi radiatori. Pirmās dienas vēl nebija apkure, tādēļ daudz laika pavadīju laukā, jo tur bija siltāks. Šobrīd ir pieslēgta apkure un varu gulēt tikai zem divām segām.
Oficiāli prakse sākās ar 1. novembri. Kurš Itālijā ir brīvdiena. Tādēļ pirmo reizi uz universitāti devos tikai 2. novembrī. Lai satiktu Sāru Mondini (āāāā) un gluži nejauši arī Massimo Nucci (kas ir vienkārši dubults āāāāā) un vēl sarunātu tikšanos ar abiem, lai izdiskutētu manas grūtības ar viņu izstrādātā testa adaptāciju Latvijā (šajā vietā drīkst arī noģībt). Pēc tam satiku sev piespēlēto phd studenti, kura izrādās dodas prom komandējumā uz nedēļu. Šā visa rezultātā, šobrīd savas dienas pavadu klīstot, ēdot, skatoties Netflix (internets, starp citu, te ir vēl cita stāsta vērts) un periodiski aizejot uz bibliotēku (vēl viens - āāāāā - divos stāvos... mācību telpa un psiholoģijas grāmatas....).
Gaidām nākamo nedēļu.
Comments