Lobstrominous

Bijām Berlīnē. Filips redzēja cūku pavadiņā. Abi redzējām, kā kāds mēģina piedabūt franču buldogu braukt ar skrituļdēli.

Man iekšā ir nemiers. Tas nemiers, kurā kopā ar asinīm pa asinsvadiem riņķo skudriņas un man gribas kliegt, sist rokas pret sienu, izlekt pa logu, jo tas nemiers ir par daudz.

Šīs vienas dienas laikā trīs cilvēki mani ir atkārtoti tirdījuši uzdodot jautājumus, kurus bija jānoskaidro lekciju laikā (taču tas būtu sevī ietvēris lekciju apmeklējumu un tas gan būtu muļķīgi darīts).

Nolēmu, ka neesmu izziņu telefona centrāle un izslēdzu skaņu.

Vakardiena bija pilna absolūti jauniem iespaidiem un pirmo reizi jūtos pateicīga tētim par to, kā viņš mani agrā jaunībā saka spīdzināt ar Linux.

Sākām 10:00, izgājām no slimnīcas 19:00. Šodien jau 8:30 jābūt atpakaļ ierindā (bet es pamodos jau pirms pusstundas un esmu gulējusi kādas 5 stundas šo fuck ne). Šodien būšot jāmācās troubleshooting, vakar bija crashcourse MRI principos un tad jau ar datoriem.

Interesanti, kā būtībā viss darbs notiek kaut kur citur un kaut kādas spec programmas patiesībā tiek izmantotas vismazāk. Bet man tagad ir daudz ko domāt un lasīt,jo vakardiena apstiprināja, kā vismaz drusciņ es varu un pie sakarīga pasniedzēja es saprotu pat to, kā īsti izveidojas bildītes un vismaz aptuveni ko tas nozīmē.

Rezumējot, vakar man pavērās jauna pasaule un es ar prieku viņu gribu izpētīt.

Vaivaru darba dienu rītos ceļos pirmā. Kopš atkal no rītiem ir gaišs, to pamazām sāku izbaudīt. Aiz loga ir saullēkts, aiz sienas urkšķinās F. Kaķiem rīta diendusa. Man brokastu proteīna kokteilis un mieriņš.

Mani tomēr nomāc tas trīsdesmitnieks.

F vakar vakarā uzdeva jautājumu, vai tad es tiešām jūtos kaut kā savādāk un, protams, es nejūtos.

Bet viņš mani vienalga nomāc.

Es esmu nonākusi tajā vietā, kur tu sēdi saķērusi galvu un ar vienu aci blenz galdā/sienā/grīdā/da vienalga kur un nesaproti, kāpēc vispār eksistē un kāda velna pēc vispār gribi eksistēt. Un vēl mazāk saproti, no kurienes tev ir vispār spēja piecelties no rīta un aiziet uz darbu. Un caurmērā tev arī ir diezgan vienalga, no kurienes viņa nāk un vai viņa vispār ir.

Un tomēr no kaut kurienes vēl atnāk iekša runāt ar cilvēkiem, komunicēt un vēl pieklājīgi uzsmaidīt.

Ienāca bibliotēkā divas meitenītas. Apsēdās pie mana galda, kur sēdēja jau trīs cilvēki (jā, bija tukšāki galdi).

Un tagad sēž un čivina.

Manī ir kluss prieciņš, kad dzirdu svešiniekus pieļaujam kaut kādas neveiklības un aizmāršības, jo tad es vairs nejūtos tik slikti par savu neveiklību.

Bet vispār jāsaka, ka šis pasākums nāca ļoti par labu.

Pirmkārt, es atpūtos. Divas dienas gandrīz nemaz nepaskatoties e-pastā (nu nevar leopardam plankumus nomazgāt, nevar!)

Otrkārt, es gaidīju, ka no visa šitā būs lēkme - maz miega, daudz staigāšanas, bailes, būtībā nemitīga pārstimulācija. Un nebija.

Treškārt, sapratu dažas ar nākotni saistītas lietas, kas varbūt ļaus lēmumu pieņemt vieglāk.

Ceturtkārt, brīvprātīgo darbs atmaksājas.

Tā lūk.

Nepavisam neskumtu par vēl vienu dienu Briselē.

Neparasti, bet šovakar pirmo reizi sāku skatīties Kasablanku. Tiku trešdaļā, man palika skumji. Izslēdzu.

Iegāju Facebook un mani uz brīdi pārņēma skumjas par to, ka man 29 gadu vecumā nav hipotekārais kredīts, bērni, vīrs un darbs ar normālu algu.

Otro reizi radio. Man ir aizdomas, ka sarunāju muļķības, bet to zināšu tikai trešdien. Kā ir tiem regulārajiem radio apmeklētājiem - tā nedrošīabs sajūta kādreiz pazūd? Vai arī jūs vienkārši runāt ejat par lietām, ko pārzinat, nevis vienkārši ejat?

Es pati nesaprotu, kā, bet izdzīvoju. Pēdējā nedēļa sastāvēja no viena vienīga vārda - stress. Un, atzīšos, piektdien plkst. pus17 apsvēru domu apgriezties otrādi un aizbēgt, lai paši tiek galā.

Bet tā vietā savā dziļajā apzinīgumā tomēr uztaisīju visu, kas bija jāuztaisa (beigās sapratu, ka man tomēr jāizvēlas ātrums pār kvalitāti), kaklu izrunāju pilnīgi sausu un sejas muskuļi no nemitīgās smaidīšanas liekas gluži cieti.

Ņemot vērā, ka cēlos sešos, pirms pasākuma vēl bija lekcija (kur bija jāprezentē gala darbs) un sapulce (kurai neko nebiju sagatavojusi un kura ilga pusotru stundu), neesmu vairs droša, ka pastāstīju arī kaut ko, kas atbilst patiesībai. Bet es arī vairs nebiju droša par to, kā mani sauc.

Bet Zinātnieku nakts ir pārdzīvota un es izdzīvoju.

Mana organisma pēdējie centieni pierādīt, ka neko sevī nekontrolēju - man ir zobs ar mirušu nervu, kas sāp kā traks.

Tā diena ir pienākusi - man ir rakstāmgalds!

Tas, protams, nav brīnumains masīvkoka monstrs, kas pašapmierināti aizņem visu telpu. Tas nav arī graciozs sekreters ar izliektām kājām un koķetu vāciņu. Nē, tas ir parasts priedes koka un lamināta mistrojums. Bet viņš smaržo. Un eksistē šajā dzīvoklī un man beidzot ir kaut kas pie kā sēdēt un radīt labāku nākotni.

Puisis aiz stūra telefoniski kādu aicina uz randiņu. Does not sound promising...

Man ir pildspalva, no ārpuses zilā krāsā.

Bet tinte ir melna.

Nevaru izteikt, cik ļoti mani tas kaitina.

Saņēmos. Necēla.

Ak, sirds mana nemierīgā, lien atpakaļ savā šūpuļtīklā.