Lobstrominous

Uzrakstīju sev priekšā, ko teikt. Sajutos stulbi. Neesmu laikam tomēr PīāRiste, kas ir ironiski, jo to grasījos studēt pirms aizgāju uz angļiem.

Esmu saaukstējusies. Un nevaru iet uz darbu, kas ir pārsteidzošas mocības. Gribas.

Tikmēr pārējo pienākumu kaudze ir sakrājusies tik liela, ka draud man uzgāzties uz galvas. Nu jau mēnesi atlieku zvanu LR1, pēdējās 15 minūtes hipnotizējot teelefona nr un cenšoties piespiest sevi piezvanīt.

Tāds pamatīgs trulums galvā. Gribētos norakstīt uz temperatūru, bet apzinos jau, ka tas viss ir pārslodze un no kaut kā vajadzētu atteikties, nevis stresu ārstēt ar iepirkšanos.

Vajadzētu sataisīt sarakstiņu ar darbiem īsti skaistā laika plānošanas manierē, bet bail.

Esmu diezgan nogurusi. Pēdējās dienas aizgāja steigā un stresā, vispirms Vaivaros pēkšņi saradās pacienti, trešdien vakarā pa taisno uz Kauņu. Tikpat steidzīgi sagatavota uzstāšanās. Pirmo reizi runāju bez drošības lapiņām, aizmirsu pusi sakāmā, bet tas pat bija pozitīvi, jo iepriekšējie ievērojami pārsniedza laiku.

Tagad gribu drusciņ mieru, drusciņ nekur neuzstāties. Ignorēju rudens grafiku, tā būs pirmdienas murxxes problēma. Šodienas murxxe iet gulēt...

Kaķiem tārpi. Tādi mazi, rīsa graudiņu izmērā.

Nopirku pastu, kuru tagad katram jāizbaro. Gribējām būt viltīgi un iejaukt barībā. Rudais pelmenis apstiprinot savu pelmeņa tēlu apēda gandrīz visu ar prettārpu pastu izgarnēto konservu. Pelēkais draņkagabals pat virsū neskatās, labi, ka daļu izdevās sabarot jau pa dienu.

Toties atklāju, ka rudajam patīk asināt nagus drēbēs, kas karājas skapī.

Samaksāju visus rēķinus, kurus varēju atcerēties un tagad esmu nabaga.

Un man sāksies iesnas. I can feel it in my bones.

Un es neesmu bijusi pusdienās, jo pusdienslaikā bija jānāk pacientiem, bet viņi neatnāca.

Un es negribu iet uz vecmeitu ballīti. Atliek tikai cerēt, ka pēc Kauņas saaukstēšos.

Bet principā es negribu arī Kauņu.

Un man joprojām nav sponsoru JZK, vienīgais teātris, kas uzskatīja par vajadzīgu atbildēt bija JRT.

Bet nav liela nelaime, jo nav arī dalībnieku.

Šodien jūtos izgāzusies savā dzīvē.

Man ir gumijnieki piena šokolādes krāsā un lietussargs kā Bārbijai.

Tikmēr kāds jauns Latvijas ziņotājs amizanti.lv stāsta par briesmām, kas gaidāmas, ja bērna bildi ieliek Facebook.

Piektdien saņēmu algas lapiņu (algu gan vēl nē). Sajutos kā emancipēta un patstāvīga sieviete. Tāpēc sestdienu un svētdienu pavadīju vārot ievārījumus, kurus tāpat neēdīšu, bet man vienkārši patīk taisīt ievārījumus. Esmu atvedusi uz Rīgu arī blenderi un sirsniņā aug ideja par svaiga pesto pagatavošanu kādā jaukā vakarā. Biju tirgū, nopirku arī (netīšām) ļoti daudz mazizmēra gurķīšus, kas paši tā vien grib, lai viņus saliek burciņās.

Ko darīt ar maisu aveņu tomātu?

Skatos, ka cibā pacelts dzimumu un darba jautājums. Viss, ko man te piebilst - darbā uz kabineta durvīm rakstīts "psiholoĢE". Ej nu tagad saproti - seksisms vai nejaušība?

Tā kā atkal aizgāju pilnīgā VD tripā, šodien beidzot saņēmos pārskatīt mājas darbus no KBT laikiem. Secināju vienu - pēdējos gados man ir divas tēmas - slimība un universitāte. Pārējais viss ir aizgājis fonā, labākajā gadījumā atceros par tādu lietu kā draugi un atpūta. Sasniegumi sastāv tikai no veselības un kāpiena pa kaut kādām pseido karjeras kāpnēm. Tas mani mazliet skumdina, jo gribētos domāt, ka ir taču vēl kaut kas pasaulē.

Es lepojos, ka šodien svari rādīja 66 kg, nevis 76 (ok, 76 nekad nav bijis, bet tomēr).
Es lepojos, ka pārkāpu sev pāri un ar bijušo kursa biedreni satikos ne tikai vienreiz, bet pat divreiz.
Es lepojos, ka man nav problēmu kā transporta līdzekli lietot kājas.
Es lepojos, ka spēju paņemt telefonu un piezvanīt svešam cilvēkam, lai nopirktu skapi.
Es lepojos, ka cenšos kāpt ārā no savas komforta zonas un sevi nemitīgi izaicināt.
Es lepojos, ka man ir darbs, kas man tīri labi patīk un uz kuru eju ar prieku (vai vismaz bez kurnēšanas).

Trauksme joprojām ir. Man joprojām riebjas runāt pa telefonu. Man joprojām ir nenormāli jāsaņemas, lai satiktos ar citiem cilvēkiem. Un esmu nenormāli nogurusi no tā, ka komforta zonu visu laiku ir jāpārkāpj, tā nekļūst plašāka. Un tomēr...

Šovakar bija mans pirmais alus pēdējā gada laikā. Šobrīd cīnās divas frontes. Viena,kas saka, lai laižu savu kontroli vaļā, otrā lamā mani par neapdomīgiem lēmumiem.

Šodien tajā vietā, kur man parasti ir prieks, ir liels, melns caurums, kurš staipa savus taustekļus manā galvā un vēderā. Metastātisks caurums. Šodien arī ir tā diena, kad pamanīju, ka melnais caurums aizveras ciet brīdī, kad strādāju. Acīmredzot man ir tik milzīgas bailes pašai no sevis, ka esmu spiesta pārvērsties darbaholiķē, lai izdzīvotu.

Bet, tā vietā, lai ar to strādātu un turpinatu dzīvi ar psihoterapiju, izvēlos palikt pie darbaholisma un aktīvas, darbīgas dzīves ar neregulāriem veģetatīvās distonijas periodiem. Drošs paliek nedrošs. Lai jau brūk tas pamats zem kājām, galvenais sev tajā brīdī neskatīties acīs.

Tūlīt jau būs mēnesis kopš dzīvojos pa Vaivariem. Man patīk. Pietiekami. Nepatīk, ka vairs nevaru lemt par savu laiku, bet varēja būt sliktāk.

Daudz daudz sliktāk ir ar konkursu, jo pagaidām ir izdevies piesaistīt tikai vienu sponsoru, pàrējie klusē, bet laiks skrien. Būs jāpieņem tāda skarbāka stratēģija. Ja man būtu iespēja kaut ko sponsorēt, izvēlētos tomēr zinātni,nevis slimus bērnus vai bāreņus.

Internets ir mani samaitājis. Rediģēju latvisko versiju Zinātkārajai Dārtai, kuru mēle mežģas saukt nevis par Explorer, bet gan exploder.

Pirms pāris nedēļām uznāca kārtējā kompleksu lēkme un izdarīju kaut ko, cibā skaļi atzīt nedaudz kau s, proti, iegādājos Stokholmas diētu. Ko gan varu zaudēt, neskaitot svaru?

Viena lieta - veselo saprātu. Otra - samaņu.

Nu, bija grūti, bet ar dziļu pašefektivitātes vēsmu sevi pārvarēju, cītīgi graužot zaļos salātus ar gurķiem un pa kādam vistas gabaliņam. Gāja tīri labi, kopā nonāca 4 kg. Piektajā dienā sākās sirdsklauves. Nepievērsu uzmanību, moš no distonijas? Vakarā parādījās tāds nespēks, kā nevarēju savu vistas fileju uz piekto stāvu aizstibīt. Sestdienu pavadīju mājās. Šodien jau bija jābūt triimfējošai pēdējai dienai, lai pēc tam turpinātu vēl 10 dienas bez taukiem, cukura un baudas. Liktenis lēma citādāk, kad ar F devāmies uz veikalu un man cukura līmenis nokrita tik zemu, ka gandrīz noģību. 3 šokolādes gabaliņus un pāris stundas vēlāk, mazliet kaunīga domāju par šī vakara ēdienreizi,kurā nebūs salàtlapas, bet gan burvīga cūkgaļa.

No otras puses, zaudēt svaru bija patīkami. Un izskatās labāk. A mājās tikt ta gribās!

Es nedabūju rakstāmgaldu
Toties ir otrā mana cukura detoksikācijas diena un es neesmu apmierināta ar šo pasauli.

Pēkšņi uznāca pārliecība, ka šodien ir tā diena, kad dabūšu rakstāmgaldu.

Bet man ir aizdomas, ka tā nenotiks.

Vēl šodien gribas ēst.

Šodien pie Avotu/Lāčplēša krustojuma Elvi bija piesiets superīgākais suns. Vidēja auguma, pietiekami liels, lai nebūtu mazs, bet pietiekami mazs, lai nebūtu milzonīgs, tāds noplušķojies, ar seksīgo "just woke up" frizūruun vienu noļekušu ausi. Speciāli pārmaiņas pēc nepārkāpu likumu un sagaidīju, kad pārslēgsies zaļā gaisma, lai varu vēl pamielot acis. Viņš gan labprāt būtu izgājis uz komunikāciju, bet manī ir izaudzis respekts pret suņu saimniekiem.

Par četrkājiem turpinot, uz Lāčplēša ielas esmu ievērojusi vēl vienu skaistuli, šķiet, Bernes ganu suns. Tāds ar omulīgām ķepām un intelekta un nicinājuma pilnu skatienu pret mazajiem kvankšķiem.

Veidojot jaunas attiecības, romantiskas vai ne, bieži vien tajā romantisko briļļu režīmā parādās pāva sindroms, kurā notiek cītīga otra cilvēka iepazīstināšana ar savu izcilību. Kas ir dabiski un nav nekas ārkārtējs. Bet,braucot autobusā, kur jāpavada 2 stundas, būt starp diviem šādiem pāviem...

Šogad jūtos izolējusies no Vasarsvētku/Jāņu haipa. Kursa biedrenes sūta bildītes ar pļavas puķēm un jasmīniem, bet man ir tikai kaķu aplauztas margrietiņas un rudzupuķes, tirgū pirktas. BET. Man ir arī ķimeņu siers,kam virsū rakstīts, ka Jāņu. Esmu gandrīz tikpat tautiska un autentiska, kā manas sociāli aktīvās biedrenes.

Tomēr nav kaut kas īsti kārtībā, ja aizejot uz darba interviju uzzini, kā amatā, kam nepieciešama maģistra izglītība, alga ir zemāka nekā klientu apkalpošanā.