Lobstrominous

Tā kā atkal aizgāju pilnīgā VD tripā, šodien beidzot saņēmos pārskatīt mājas darbus no KBT laikiem. Secināju vienu - pēdējos gados man ir divas tēmas - slimība un universitāte. Pārējais viss ir aizgājis fonā, labākajā gadījumā atceros par tādu lietu kā draugi un atpūta. Sasniegumi sastāv tikai no veselības un kāpiena pa kaut kādām pseido karjeras kāpnēm. Tas mani mazliet skumdina, jo gribētos domāt, ka ir taču vēl kaut kas pasaulē.

Es lepojos, ka šodien svari rādīja 66 kg, nevis 76 (ok, 76 nekad nav bijis, bet tomēr).
Es lepojos, ka pārkāpu sev pāri un ar bijušo kursa biedreni satikos ne tikai vienreiz, bet pat divreiz.
Es lepojos, ka man nav problēmu kā transporta līdzekli lietot kājas.
Es lepojos, ka spēju paņemt telefonu un piezvanīt svešam cilvēkam, lai nopirktu skapi.
Es lepojos, ka cenšos kāpt ārā no savas komforta zonas un sevi nemitīgi izaicināt.
Es lepojos, ka man ir darbs, kas man tīri labi patīk un uz kuru eju ar prieku (vai vismaz bez kurnēšanas).

Trauksme joprojām ir. Man joprojām riebjas runāt pa telefonu. Man joprojām ir nenormāli jāsaņemas, lai satiktos ar citiem cilvēkiem. Un esmu nenormāli nogurusi no tā, ka komforta zonu visu laiku ir jāpārkāpj, tā nekļūst plašāka. Un tomēr...