Lobstrominous

Rudais pelmenis ir klāt. Atkārtoju, rudais pelmenis ir klāt.

(Ūdeņraža pārskābi brūcēm, lūdzu)

Pirmā reize radio pārdzīvota. Visu, ko vajadzēja, nepateicu, bet sevi laikam arī neapkaunoju.

Un asinis no galvas aizbēga tikai vienreiz. Un vispār bija diezgan forši. Atskatoties.

Let go once in a while. you are a loose lily floating down the amber river.

Black Books kā stresa pārvarēšanas stratēģija :)

Mazkustīgs dzīves veids var būt galvenais cēlonis sirds išēmijas gadījumos (30%), zarnu un krūts vēzim (21-25%) un diabētam (27%).

To visu izlasīju PVO mājas lapā, paralēli malkojot bezkofeīna frappi.

Tagad varu atzīties, ka rīt radio.

Šķiet bailes esmu norijusi, jo panika nav sākusies, tikai tāds bezdibenis nabas rajonā. Eju cauri statistikas datiem un mēģinu atsvaidzināt savas zināšanas par Alcheimera slimību. Aizdomājos, ka īsti nezinu, kāpēc smadzeņu apjoms sarūk un nezinu arī to, kāpēc skābeklis veicina tieši BDNF vairošanos. A ja nu tieši to pajautā? Un es varu pateikt tikai - tāpēc, ka tā ir? Un ko man atbildēt uz jautājumu - kāpēc LV biežāk diagnosticē vaskulārās demences, nevis Alcheimeru, kā tas ir citur pasaulē? Jo psihiatriem tā gribas?

I think I'm getting the fear.

Jaunajās mājās ir tas durvju kods, kas apstiprina pareizību ar "Pūt vējiņi" skaņām. Rezultātā katru dienu kāpju uz piekto stāvu ar dziesmu sirdī, pie sevis dungojot "Kuru krogu es izdzēru, kam noskrēju kumeliņu?"

Papildus skaistums pārceļoties ir divu pelmeņu pārvadāšana no viņu iemīļotajām mājām un jaunu, svešu vidi.

Sākām ar pelēko, kurš ir visai mīlīgs un mierīgs. Drošības labad vēl iepriekš iedevām no vetklīnikas dabūtas tabletes un aiziet.

Atbraucot viss bija ok. Ieinteresēti visu izstaigāja, izskatīja. Parunājāmies, izrādījām, kur ir kastīte un braucām pēc rudā.

Ar rudo zinājām, ka nebūs viegli, tāpēc arī tabletes tika iegādātas. Neiedzilināsos, bet varu pačukstēt, ka viņš palika uzvaroši Torņakalnā un mēs sakauti atgriezāmies mājās.

Tikmēr pelēkais bija nolēmis, ka ir pamests un mēģinājis tikt laukā paša spēkiem. Laimīgs par mūsu atgriešanos, pavadīja atlikušo laiku sekojot pa pēdām un murkšķinot. Nomierinājām, pabarojām viņu un sevi un gājām gulēt.

No gulēšanas nekas nesanāca, jo viņā iemitinājās sātans un viņš laiku pavadīja ņaudot un krāmējoties. 2 naktī nācās celties no matrača, lai aizietu un izvilktu viņu no veļasmašīnas aizmugures, kurā bija ievēlies un netika laukā. Pasēdējām, iebarojām vēl pustableti un atgriezāmies pēc veselām 3 stundām miega. Pus7 viņš bija atpakaļ un pavadīju stundu guļot krēslā, jo klusums bija vienīgi, kad biju istabā kopā ar viņu. Turklāt, ja atļāvos iemigt, tiku uzreiz pamodināta.

Nu, dzīve nav rožu dārziņš un minkānam būt nav viegli. Svešā vietā, karstumā, bez biedra var gadīties.

Pārvākties nav forši. Tas ir garš, karstuma un stresa pārpilns process, kurā tev ir jāiekļauj kravāšanās, mācības, darbs un kaķi. Un tad tu vienā brīdī atliec galvu un saproti, ka nu, šitā bija tā pēdējā nakts šeit, vai šitā bija tā pēdējā ēdienreize šeit. Un jaunajā vietā ir forši un silti, un labi un tā, tomēr atdalīšanās ir sāpīga.

Vienu šī pieredze man ļauj saprast - es gribu savu personīgo mitekli. Vairs nekādas īrēšanas.

Darba meklējumu gaitās esmu uzzinājusi, ka pārdevējs nu ir personāla speciālists vai arī konsultants.

Pēdējā laikā arvien biežāk aizdomājos par savu nevēlēšanos turpināt dzimtu. Tur ir tādas ļoti divējādas sajūtas. No vienas puses, es tiešām negribu bērnus. Dažādu iemeslu dēļ, teiksim, gribu izveidot normālu karjeru, negribu pastāvīgu nogurumu un negulēšanu, tīrīt ķermeņa izejvielas no sienām, labi apzinos arī to, ka mans organisms jau gandrīz 20 gadus ir apzināti indēts ar zālēm, kas nez vai atstās labu iespaidu uz sīko. Bet, pats būtiskākais iemesls - man nav vēlmes būt mātei. Ja nu tas prieks man gadītos, tas nabaga cilvēciņš savu bērnību pavadītu kalpojot pētniecībai. No otras puses, mani biedē fakts, ka neizjūtu šo interesi, neizjūtu vajadzību pēc bērna, jo tam būtu jābūt instinktīvi. Tātad - ar mani kaut kas nav kārtībā.
Nesen biju uz vienu lekciju, kur runātāja teica, ka visbiežāk apprecas divi veseli cilvēki, kas notiekot gluži instinktīvā līmenī - dzimtas turpināšana ar veselīgu specimenu. Tagad zīlēju - esmu neveselīgs specimens vai arī piemērs no nākamās evolūcijas pakāpes?

Šodien noklausījos lekciju neirozinātnē krievu valodā.

Kā cilvēks, kas dzīvojis ar pārliecību, ka krievu valodu nesaprot, jūtos visai apmierināta ar sevi.

Šodien gaiss glaudīgs.

Pārlasīju "Burvja cepuri" un atcerējos, kā savulaik tiranizēju savu mammu ar jautājumu par ko pārvērtās Bizamžurkas mākslīgie zobi.

Redzēju jauno video. Atcerējos, kāpēc negribēju filmēties in the first place.

Katrreiz, kad sajūtos labi par savu izskatu, notiek kaut kas tāds :D

Murgā biju kaut kādā lielveikalā, kad tur iebruka teroristi, bet nevis tādi, kā šobrīd, bet sci-fi tipa teroristi, kuri gribēja, lai mēs atrodam kaut kādus viņu naidniekus vai tml., kas veikalā slēpjas. Diviem no viņiem es ļoti nepatiku, tādēļ viņi vispirms noskuva man kreiso galvas pusi, dienu vēlāk - otro.
Pirmo reizi mūžā pamodos histēriski raudot un tā plūsma ar visām elsām nebeidzās vēl pēc pamošanās. Piecēlos, apdomājos, uzdevu sev jautājumu - vai cilvēks jebkad beidz sevi uztvert kā "cancer survivor"? Jebkad iemācās ar to sadzīvot? Jo man tas acīmredzot nav izdevies pēc divām dažādām terapijām un 3 gadiem.

Rīt kārtējā un mani mazliet satrauc fakts, ka nav trauksmes. Gaidu drebuli un trakuli un bailes, bet vēl nav, tikai baigais izsīkums. Tēmu baigi labi nepārzinu, bet pat tas nesatrauc. Kas notiek?

Esmu mazs, izspiests citronbērns un brīvdienas ir atbaidoši tālu.

Pēdējo nedēļu jūtos diezgan nožēlojami garlaicīga, jo, nu, es tāda esmu. Visa dzīve griežas ap potenciālo karjeru, konferencēm un studijām. Nekā no badass. Galu galā, vai kāds ir dzirdējis par badass psihologiem, kuri laiku pavada darot pārgalvīgas lietas? Atcerējos, ka man viena studiju biedrene nesen pārcēlās uz Jaunzēlandi. Man bija tā priecīgi par viņu un skumji par sevi reizē, jo tas būtu tā forši un aizraujoši un, nu jā, badass. Un tad es atcerējos vēl mazliet...

2010.gada augusts, svētdienas rīts. Agrs rīts. Skaidrs, bet pavēss. Mēs ar lielajiem koferiem Rīgas lidostā. Vispirms uz Briseli, Šarleruā laikam? Tur līst. Viss tukšs. Atrodam restorānu. Man lazanja, F ar picu. Lidostā uzzinām, ka lidojums kavēs lietus dēļ, vai varbūt miglas, neatceros. Bet Porto nolaižamies pēc pusnakts. Adresi šoferim nespējam izrunāt un kartē parādīt ne tik. Bet galā tikām, Karloša vecāki super jauki un ar kaķi no elles. Un tad jau ir rīts pār Porto ķieģeļu būvēm, tāds sarkanīgs, un iekšā tāda maza laimīte deg.

Tomēr nesaprotu cilvēkus, kas google chrome meklētājā ievada atslēgas vārdu google, lai atvērtu google.

Pamodos stundu agrāk, jo murgoju, ka klients drusciņ manas vainas dēļ gandrīz nomirst.

Vajadzēja izvēlēties profesiju, kurā nav tik viegli kaut ko salaist dēlī.