Lobstrominous

Murgā biju kaut kādā lielveikalā, kad tur iebruka teroristi, bet nevis tādi, kā šobrīd, bet sci-fi tipa teroristi, kuri gribēja, lai mēs atrodam kaut kādus viņu naidniekus vai tml., kas veikalā slēpjas. Diviem no viņiem es ļoti nepatiku, tādēļ viņi vispirms noskuva man kreiso galvas pusi, dienu vēlāk - otro.
Pirmo reizi mūžā pamodos histēriski raudot un tā plūsma ar visām elsām nebeidzās vēl pēc pamošanās. Piecēlos, apdomājos, uzdevu sev jautājumu - vai cilvēks jebkad beidz sevi uztvert kā "cancer survivor"? Jebkad iemācās ar to sadzīvot? Jo man tas acīmredzot nav izdevies pēc divām dažādām terapijām un 3 gadiem.