Lobstrominous

Pēdējo nedēļu jūtos diezgan nožēlojami garlaicīga, jo, nu, es tāda esmu. Visa dzīve griežas ap potenciālo karjeru, konferencēm un studijām. Nekā no badass. Galu galā, vai kāds ir dzirdējis par badass psihologiem, kuri laiku pavada darot pārgalvīgas lietas? Atcerējos, ka man viena studiju biedrene nesen pārcēlās uz Jaunzēlandi. Man bija tā priecīgi par viņu un skumji par sevi reizē, jo tas būtu tā forši un aizraujoši un, nu jā, badass. Un tad es atcerējos vēl mazliet...

2010.gada augusts, svētdienas rīts. Agrs rīts. Skaidrs, bet pavēss. Mēs ar lielajiem koferiem Rīgas lidostā. Vispirms uz Briseli, Šarleruā laikam? Tur līst. Viss tukšs. Atrodam restorānu. Man lazanja, F ar picu. Lidostā uzzinām, ka lidojums kavēs lietus dēļ, vai varbūt miglas, neatceros. Bet Porto nolaižamies pēc pusnakts. Adresi šoferim nespējam izrunāt un kartē parādīt ne tik. Bet galā tikām, Karloša vecāki super jauki un ar kaķi no elles. Un tad jau ir rīts pār Porto ķieģeļu būvēm, tāds sarkanīgs, un iekšā tāda maza laimīte deg.