Lobstrominous

Pēdējā laikā arvien biežāk aizdomājos par savu nevēlēšanos turpināt dzimtu. Tur ir tādas ļoti divējādas sajūtas. No vienas puses, es tiešām negribu bērnus. Dažādu iemeslu dēļ, teiksim, gribu izveidot normālu karjeru, negribu pastāvīgu nogurumu un negulēšanu, tīrīt ķermeņa izejvielas no sienām, labi apzinos arī to, ka mans organisms jau gandrīz 20 gadus ir apzināti indēts ar zālēm, kas nez vai atstās labu iespaidu uz sīko. Bet, pats būtiskākais iemesls - man nav vēlmes būt mātei. Ja nu tas prieks man gadītos, tas nabaga cilvēciņš savu bērnību pavadītu kalpojot pētniecībai. No otras puses, mani biedē fakts, ka neizjūtu šo interesi, neizjūtu vajadzību pēc bērna, jo tam būtu jābūt instinktīvi. Tātad - ar mani kaut kas nav kārtībā.
Nesen biju uz vienu lekciju, kur runātāja teica, ka visbiežāk apprecas divi veseli cilvēki, kas notiekot gluži instinktīvā līmenī - dzimtas turpināšana ar veselīgu specimenu. Tagad zīlēju - esmu neveselīgs specimens vai arī piemērs no nākamās evolūcijas pakāpes?