Lobstrominous

Nekas nelīdzinās tai sajūtai, kad tu uzzini, ka tiec Taylor & Francis e-grāmatu datubāzē.. un tad tu ieej un grāb... grāb... visu, ko var pagrābt... jo viss ir tik interesants un vajadzīgs...

Šodien viss kaitina. Iespējams, tas ir saistīts ar nemitīgi muldošajām čāpiņām bibliotēkā, iespējams cukura pārdozēšanu, bet tik pat labi tas var būt saistīts ar nogulēto kaklu un to, ka šodien jāpasaka, ka nobremzēšu projektu uz vismaz diviem mēnešiem, jo plānoju Erasmus.

Vēl varētu būt nozīme tam, ka man joprojām nav darba, kas dotu kaut cik patstāvīgas finanses (tulkošana nav ienesīgāķais lauks un zinātne ir vēl mazāk ienesīga, ha!)

Bet varbūt vienkārši cilvēki ir tieši tik kaitinoši, lai es negribētu atrasties starp viņiem? Ar kursa biedreni nesen ķiķinājāmies par savu sociālo dzīvi. Secināju, ka mans hobijs ir zinātnisko pētījumu meklēšana. Viņa secināja, ka nāk uz universitāti, jo te var kaut ko uzzināt un socializēties.

Oksitocīnu takš vajag, ne?

Reizēm man ir klienti, kas rada manī mīlestību pret darbu un optimismu par nākotni.

Un tad ir tādas, kur man knapi izdodas noturēt mierā rokas, lai neizplēstu sev matus no galvas.

Swedbanka šodien viegli nokaitināja. Aizeju pie viņiem ciemos, no kurienes man kontā nāk nauda? Un vai Jūs negribat domāt par nākotni un sākt uzkrāt 3. pensiju līmenī? (Es droši vien pensiju tāpat nesagaidīšu, ha!). Neribu? Bet varbūt vēlaties pieslēgt 2. pensiju līmeni? Ak, citā bankā?

Viss, ko es gribēju - atbloķēt internetbanku...

Bija divas skaistas brīvdienas, kurās nogarlaikojos un noilgojos pēc darba un mācībām. Vai nu asinīs riņķo darbaholisms, vai arī nemāku atpūsties.

Toties pietika laika apsēsties un padomāt par nākotni un saprast, ko darīt un kā turpināt. Un lēmums ir pieņemts un ir galējs.

Lai būtu galīgi jautri, trešdien no rīta zvanīja telefons. Paņemu, redzu, ka programmas vadītāja, jau iekšēji nolamājos, ka man atkal būs jāstrādā vai vēl kaut kas jādara (tad es vēl nezināju, ka atpūsties ir garlaicīgi). Izrādās, ka nē. Grasās mani nominēt kā Gada maģistranti. Vēl nezinu, kā par to jūtos. Lepna jau laikam?

Trešā konference ir piebeigta (es gan, jāsaka, arī).

Svinu ar meksikāņu sautējumu, limonādi vīna glāzē un nemaz nestāstīšu, kas mani gaida virtuvē uz galda.

Pēdējā laikā apsveru domu mainīt savu veselības uzvedību un uzsākt smēķēt.

Meh, šķirstot ieraudzīju jūsmīgu ierakstu par iepriekšējo EEG, kur viss bija gandrīz labi un man bija krutas smadzenes. Vakar biju uz kārtējo. Joprojām epilepsijas-wise viss ir dzīvojami, taču nu man vairs nav labas smadzenes, bet gan nepietiekami attīstījušies atmiņas un emocionālie centri, lai ko tas (ne)nozīmētu manā sakarā (daktere gan piebilda, ka pagaidām Alcheimers neesot - jūhū!).

Nē, nu, labi, nu ko. Ņemšu, ko dod.

Bet nepadošos :)

Ir kaitinoši nokārtot semestri ar vidējo atzīmi 9,4 un dzīvot ar apziņu, ka nevari dabūt ne stipendiju, ne budžeta vietu, jo tavā programmā šāda opcija nepastāv.

Kādreiz dzimšanas dienā no rīta modos ar kūku un svecītēm pie gultas. Šogad pamodos ar galvassāpēm.

Kūka un svecītes man patika labāk.

Par vienu no rekurentākajām iztēles ainiņām universitātē man ir kļuvusi tā, kurā man kājās ir laiviņas uz ļoti augstiem un ļoti smailiem papēžiem, kur vienu es novelku un metu kaitinošajam kursa biedram pa galvu un viņa tur paliek tā smuki iedūrusies tieši starp acīm. Palīdz saglabāt veselo saprātu.

Vēl kāds man varētu paskaidrot, kāpēc man tik ļoti riebjas doma par sava vārda ieraudzīšanu masu un sociālajos medijos.

Sen nebija bijusi bezmiega nakts. Tā dīvaini. Ausīs šalc asinis.

Un Lattelecom krāpjas ar internetiem, jo vienos naktī nekas vairs neiet un ir gaužām lēns.

Lietuvieši kartupeļus mīl vairāk nekā mēs. To es šodien noskaidroju. Vēl es noskaidroju, ka tad, ja tev piedāvā kartupeļu desu, atsakies. Vienmēr atsakies.

Vēl es noskaidroju, ka Kauņā ir iespējams apmaldīties. Daudzreiz. Izmantojot GPS.

Gulēt četrzvaigžņu viesnīcā zem gultas pārklāja, zeķbiksēs un krūšturī, skatīties youtube un gaidīt, līdz pienāks brīdis, kad būs jāiziet no viesnīcas līdz autobusam, kas aizvedīs vakariņās uz restorānu.

Pie tādas dzīves varētu pierast.

Otrā diena Kauņā ir galā. Rīt jāuzstājas, bet es tikai nupat pieliku punktu prezentācijai un vajadzētu paskatīties uz plānotajām datu analīzes metodēm. Vispār esmu drusku vīlusies, jo pamatatziņas līdz šim gandrīz visiem ir bijušas visai līdzīgas - kustibas uzlabo ķermeņa lokanību, muskuļu spēku un kompozīciju, bet nekur īsti netiek apskatīta saistība ar kognīcijām un tieši to es gaidīju :(

Vēl lūdzu visus iespējamos pasaules svētos, lai rīt runājot nenoliktos, jo pēdējo nedēļu ir konstanti pazemināts asinsspiediens un brīžiem lidoju tālu prom, brīžiem (kā, piemēram, šodien pusdienās) gandrīz nonāku zem galda.

Ir ļoti grūti būt perfekcionistei un tulkot raidījumus uz latviešu valodu.

Atnāca atgādinājuma e-pasts no Ryanair par Berlīni. Un es nevaru saņemties atcelt lidojumu...

Kad iestājos maģistrantūrā, pieņēmu stingru lēmumu, ka 1) mājās nestrādāšu un nemācīšos, bet tikai atpūtīšos; 2) svētdienas ir tās dienas, kad neko nedaru un viss.

Kopš iestājos maģistrantūrā, svētdienas ir tās dienas, kad mājās strādāju un mācos.

Man ir iesnas. Sajūta, ka nu jau viņas ir kaut kur aiz acīm un pierē. Tāpēc guļu zemsegā un fantazēju par karsto citronūdeni, kas palika virtuvē.

Šodien bija projekta atskaites nodošana un man bija jārunā un es pamazām sāku pieņemt savu jauno amatu, kas man tomēr liekas sasniegums, jo nu jau vairs neesmu tikai pētījuma autors, bet pētnieks. Un no pētnieka līdz zinātniekam jau tikai ir solīši palikuši.